2. Pasaules kara dalībnieks, Latviešu leģiona leģionārs, dižkareivis.

---

Ir likteņa iezīmēti cilvēki, par kuriem droši varam sacīt, ka tie nebūs ilga mūža dzīvotāji un drīz nostaigās aizsaulē. Turpretim citi šķiet tādi, ka viņus nevarētu skart ne gadi, nedz dzīves grūtumi un pārmaiņas. Ja piepeši dzirdam, ka tie vairs neatrodas dzīvo vidū, mostas dzļjas sēras par viņu negaidīto aiziešanu un pārdomas par skaudro nāves roku, kas darbojas nezināmas un neizdibināmas likumības vārdā. Šiem pēdējiem piederēja arī Arturs Brasmanis - Bradzenieks, bijušais "Tēvijas" arhivārs, kas 16. martā — boļševiku Iieluzbrukuma laikā — krita austrumu frontē, līdz galam izpildot savu karavīra pienākumu. Vairāk par citiem arī viņš pats ticēja, ka pārnāks dzimtenē. Kādā vēstulē, kas rakstīta no Volhovas pagājušā gada vasarā, viņš teica: «Ja viss turpināsies tik laimīgi kā līdz šim, tad es noteikti atgriezīšos». Šos vārdus gribējās apstiprināt visiem, kas pazina Bradzenieka rāmo, pieticīgo un stoisko raksturu. Taču reizē viņš gan darba vietā, gan kaujas laukā augstāk par visu vērtēja krietnu un apzinīgu sava uzdevuma pildīšanu. Vaļas brīžos viņš bija jauks sarunu biedrs, kas allaž parādīja savu smalkjūtīgo pieeju cilvēkiem un notikumiem, bet darbam ziedoja visu iespējamo rūpību un vērību.

Bradzenieks dzimis 1921. g. 16. jūnijā. Vēl būdams ģimnāzists, viņš 1935 gadā iesāka strādāt redakcijā un darbu nepārtraukti turpināja līdz 1943. gada 16. martam, kad stājās leģiona rindās un prettanku artilērijas divizionā kalpoja dzimtenei līdz pat nāves stundai. Mierīgu dusu V. sādžas varoņu kapu smiltājā! (Tēvija, 08.06.1944)