Ferdinands I bija Habsburgu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 1558. gada līdz savai nāvei, kā arī Bohēmijas, Ungārijas, Horvātijas karalis.

Gandrīz visu valdīšanas laiku valdīja Habsburgu Austrijas īpašumos, kamēr viņa brālis Kārlis V Habsburgs - Spānijā.

Ferdinanda I valdīšanas laiks pagāja divu lielu notikumu ēnā - XVI gadsimta divdesmitajos gados Osmaņu impērija uzbruka no Balkāniem, bet Svētās Romas impērijā nostiprinājās protestantisms, kas izraisīja vairākus reliģiozus karus.

Ferdinandam tiek piedēvēta devīze Fiat justitia et pereat mundus - "Lai valda tiesības, kaut pasaule aiziet bojā".

Dzimis Spānijā, topošā Spānijas karaļa Felipes I un topošās karalienes Kastīlijas Huanas, sauktas Trakā, ģimenē.

1521. gadā Ferdinands I Habsburgs kļuva par Austrijas lielhercogu, pārņemot titulu no sava brāļa Kārļa V, kurš turpināja būt par Spānijas karali.

Pēc Ludviga II nāves 1526. gadā izšķirīgajā Mohāčas kaujā pret Suleimanu I, Ferdinands kļuva par Bohēmijas, Ungārijas un Horvātijas karali, tomēr uz Ungārijas troni pretendēja arī Transilvānijas vojevoda Jānošs Zapoljaī.

Kritisks Ferdinandam I bija 1529. gads, kad turki aplenca Vīni.

1533. gadā tika atsists vēl viens osmaņu uzbrukums, Ferdinands I noslēdza mieru ar Osmāņu impēriju, sadalot Ungāriju divās daļās - Habsburgu kontrolē (rietumi) un Zapoljaī kontrolē (austrumi).

1555. gadā tika noslēgts Augsburgas miers, kurš noteica reliģiskās tolerances principus Svētās Romas impērijā. Šo principu izstrādē piedalījās arī Ferdinands I.

1556. gadā Kārlis V attiecās no amatiem, un par faktisko Svētās Romas imperatoru kļuva Ferdinands I (Spānija, Spāņu Nīderlande, Neapole un citi īpašumi, arī Amerikā, tika Kārļa dēlam Felipem II).

1527. gadā viņš veica izmaiņas valsts iekārtā un izveidoja Austrijai līdzīgus pārvaldes orgānus Presburgā Ungārijai, Prāgā Bohēnijai un Braslavā Silēzijai. Savā darbībā Ferdinands I veicināja kontrreformāciju, atbalstīdams jezuītus.

Hercoga Jēkaba vecvecvectēvs.