Vera Singajevska, pazīstama arī kā Singa, dzimusi 1923. gada 28. aprīlī Svinarnas sādžā Viņņicas apgabalā, Kijevas guberņā, Ukrainā bija latviešu aktrise, LPSR Tautas skatuves māksliniece. Studenšu korporācijas "Varavīksne" goda filistre.

Lai gan nav speciāli apguvusi aktrises profesiju, pazīstama kļuvusi ar zviedru bērnu grāmatu autores Astrīdas Lindgrēnas radītā tēla Karlsona lomu, bez tās viņa nospēlējusi virkni bērnu tēlu lomas: „Emīls un Berlīnes zēni”, „Pepija Garzeķe”, „Bille”, „Jancis” no Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatām un citas, dziedājusi bērnu dziesmas.

Bez viņas nebija iedomājams nedz Jelgavas, nedz Jaunatnes, nedz Dailes teātris.

Kā Singas oficiālais dzimšanas datums reģistrēts 1923. gada 12. jūnijs, bet dzimusi viņa ir pusotru mēnesi agrāk:

"Piedzimu pavasarī, kad ziedēja ķirši un čivināja putni, naktī no 27. uz 28.aprīli. Pēc pāris dienām izkritu no šūpuļa, un visi nobijās, ka būšu beigta. Lai es ar nesataisītu sirdi neaizietu mūžībā, mani nokristīja turpat sādžā pareizticīgo koka baznīciņā. Pēc tam visa ģimene, izņemot mani, saslima ar vēdertīfu, un tēvs nevarēja manu dzimšanu valsts reģistros iegrāmatot. To viņš izdarīja vēlāk. Tā tas kļūdainais ieraksts radās."

No 1945. līdz 1953. gadam strādājusi Jelgavas teātrī, pēc tam līdz 1992. gadam — Jaunatnes teātrī, arī Nacionālajā teātrī.

1947. gadā izveidojusi tautas deju ansambli "Kalve", kas joprojām darbojas LLU paspārnē.

1959. gadā saņēmusi LPSR Valsts prēmiju, 1995. gadā - IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Precējusies ar aktieri Tālivaldi Āboliņu, dēli Gundars un Māris (LTV skaņu operators), mazmeita aktrise Anna Nele Āboliņa.

“Visas manas lomas man ir mīļas. Daudzi domā, ka vistuvākais sirdij man ir Karlsons, bet tā nav taisnība. Tā bija populārākā loma. Varu teikt, ka vismīļākā loma man ir ķīniešu meitene Hun Jan no izrādes “Izlietais trauks”, kurā attēlota Ķīna 13. gadsimtā. To rādīja Jelgavas teātrī. Režisors Aleksandrs Leimanis teica, ka šajā izrādē, līdz asarām smejoties piecas minūtes, esmu sasniegusi smieklu rekordu. Nesen krāmēju savu nošu skapi un atradu šīs izrādes nošu partitūru. Lugas teksta eksemplārs gan vairs diemžēl man nav saglabājies.

Kā mātei sāp sirds par saviem bērniem, tā man sāp sirds par manām lomām, kas tiek izņemtas no teātra repertuāra. Ilgi sāpēja sirds par Karlsonu. Biju taču nospēlējusi vairāk nekā piecsimt izrāžu. Teātra vadība gribēja sarīkot svinīgu atvadīšanos no šīs izrādes, bet es no skatītājiem un Brālīša atvadījos jau izrādes laikā, sēžot uz skursteņa. Negribēju nekādu svinīgu atvadīšanos. Ar visu Karlsona kostīmu pa sānu durvīm slepeni izskrēju pagalmā, kur mani mašīnā gaidīja vīrs. Viņš mani ar visu tērpu atvizināja mājās. Šajā pēdējā izrādē, kad spēlēju Karlsonu, uz skatuves iznāca arī mani dēli – Gundars un Māris – un man pie kājām nolika rozā un baltu pelargoniju podiņu. Tas tāpēc, ka Karlsons savā nebēdnībā vienu pelargoniju izrāva laukā no poda un izsvieda ārā pa logu, lai varētu iestādīt firziķa kauliņu. Izrādē tā gan nebija īsta pelargonija, bet butaforija. Bet man vienalga saglabājās sajūta, ka es šai puķei esmu nodarījusi pāri. Šobrīd man mājās pilnas palodzes ar pelargonijām. Un es aizvien dzīvoju ar domām par pelargonijām un teātri. Tā jau saka – visdārgākās cilvēkam dzīvē ir atmiņas.

Bet puķes man sagādā prieku joprojām. Manā dzīvē nav bijusi tāda diena, kad vāzē vai puķu podiņā nav bijušas ziedošas puķes. Dzīve pagājusi vienos ziedos.

Katra puķe ir citāda – tikpat atšķirīga kā mēs, cilvēki. Un puķes mūžs līdzinās cilvēka mūžam – vispirms sēkliņa uzdīgst, izaug, uzplaukst, cita ilgāk, cita mazāk ilgi zied un pēc tam novīst. Tā arī cilvēka mūžā – jaunībā cilvēks zied un plaukst, ziedonī sagādā cilvēkiem prieku un beigās novīst. Tā arī es šobrīd lēnām vīstu.”....

...fragmenti no A. Krauzes intervijas, 2013.g. aprīlī laikrakstam la.lv / news.lv

2012. gadā iznākusi viņas grāmata „Mans mūžs" un tai līdzās mūzikas un literatūras citātu skaņu celiņš.

Kinolomas:

• 1990 Mazās kaislības
• 1986 Aizaugušā grāvī viegli krist  
• 1978 Tavs dēls 
• 1978 Ģimenes albūms
• 1961 Kārkli pelēkie zied