LKOK nr.3/1038

Apbalvots par 1919. gada 1. aprīļa cīņu Vidzemē. Ordenis piešķirts 1921. gadā.
 

Pēc brīvības cīņām palika armijā. Sasniedza virsnieka vietnieka dienesta pakāpi.

Dzimis Valkā. Mācījies pilsētas skolā. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 18. martā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem Ziemeļvidzemē, kā arī citās Valmieras kājnieku pulka cīņās. 

1919. g. 1. apr. Alūksnes tuvumā, Māriņkalna muižā, kad ienaidnieks apgāja mūsējos un piepeši ielauzās šajā muižā, Liepiņš ar dažiem viņam padotiem kareivjiem atklāja uguni pa simtkārtīgā pārspēkā esošu pretinieku un radīja tam ievērojamus zaudējumus: pats tika smagi ievainots, tomēr turpināja kauju, līdz tika ar laižu sitieniem pieveikts un bezsamaņas stāvoklī sagūstīts. Ar savu drosmi deva iespēju mūsu rotai atkāpties, sakārtoties un izvairīties no sagrāves. 

Izbēdzis no gūsta 1919. g. dec., atgriezies armijā un palicis tajā arī pēc brīvības cīņām. Neatkarības pēdējos gados virsnieka vietnieks Armijas štāba bataljonā Rīgā. Piešķirta jaunsaimniecība Ropažu pagastā Zaķumuižā. Atvaļināts 1940. gada 3. decembrī. 

Otrā pasaules kara laikā strādājis Rīgā, viesnīcu administrācijā, arī kārtības dienestā. 

1944. gadā kopā ar ģimeni devies trimdā uz Vāciju. Pēc kara dzīvojis Fišbahas bēgļu nometnē. 1946. gada novembrī iestājies ASV (USAREUR) sardžu dienestā. Piedalījies Nirnbergas prāvā apsūdzēto apsardzē. 

1951. gadā kopā ar ģimeni izceļojis uz ASV. Dzīvojis Ņujorkas tuvumā, strādājis Ņujorkas ūdenskrātuves un autoceļu būvniecībā. Miris 1959. gada 24. maijā. Apbedīts Libertijas luterāņu kapos. (apbalvots arī brālis Jānis).