Izcils latviešu aktieris, par kuru latviski gandrīz nekādas atmiņas un ziņas nav atrodamas.

Kultūras vēsture allaž centusies saglabāt arī nesaglabājamo - ierakstīt grāmatā, ievīt leģendā, uzfilmēt, iekalt pieminekļos. Ne tikai laikabiedriem, bet vēl nākamajām paaudzēm paliek liecības un tas mantojums, ko pedagogs spēj nodot saviem audzēkņiem. Šāds abējāds gandarījums nu apzīmogo izcilu, latviešu teātrim zaudētu, bet vienmēr tam piederīgu personību.

Cita virsraksta grāmatai nav un nevajag - Imants Adermanis.

Ap viņa vārdu nekad nav čaukstējušas viszinīgās baumas un tenkas, nekad nav vijušies intrigu lipīgie pavedieni, nav maskas mijušās ar negaidītām atklāsmēm un biedējošiem sadzīves ainu murskuļiem. Viss pārskatāms, tīrs un vesels - no viena gabala un ar augstu raudzi. To apstiprina daudzie kolēģu, Imanta līdzgaitnieku, viņa audzēkņu vēstījumi un vērtējumi, rakstīti tiešā atklātībā no savas pieredzes - reizēm kādu morāli ētisku parādu dzēšot, bet visbiežāk cieņā un pateicībā.

Godavīrs. Sava teātra un talanta bruņinieks, pašaizliedzīgs kalps, uzticams un nerimtīgs balstītājs. Īsts, vīrišķīgs cilvēks, uz kuru var paļauties. Vai šodien šāda vērtība spēj piesaistīt uzmanību, kad katra diena neatlaidīgi rauj mūs līdzi savos kroplīgajos lēcienos pāri atklātiem skandāliem, slēptiem noziegumiem un skaļas reklāmas plūdiem?

«Man bija interesanti lasīt, jo, stāstot par aktiera pārtapšanu lomās, par pedagoga un režisora gaitām, negaidīti dziļi un spēcīgi atsedzas Imanta cilvēciskās īpašības, viņa būtības kodols,» grāmatas atvēršanā Nacionālajā teātrī sacīja Dina Kuple, jau izlasījusi šo grāmatu. Kaut gan izteikušās visdažādākās radošās personības, apbrīnojamā vienprātībā iezīmēts raksturs, sākot ar ārējo veidolu (kā Zane Jančevska, piemēram, 221.lpp.).

Lappušu secībā izaug Imanta Adermaņa radošais mūžs - viņa romantiskās un varoņlomas, kuru augstākais sniegums Dons Huāns Akmens viesī. Portrets šajā lomā izvēlēts arī grāmatas priekšējam vākam, tajā izpaužas aktiera temperaments, kaislīgs, velnišķīgi pavedinošs ārējais spilgtums un jūtu atvēziens, ko diemžēl pārāk reti nācās izpaust, jo gadu desmitos daudz bijis komiski un dažādveidīgi iekrāsotu spožu raksturlomu. Lietpratīgi izkārtotie attēli uzrāda pilnīgi atšķirīgus tipus un būtnes ar katram piemītošo izteiksmi acu skatienā, kas spēj runāt bez vārdiem. Dažviet fotogrāfijas papildina īss lomas vērtējums zem tām.

Tā kā grāmatā nav izvērstu recenziju, minētais princips varēja tikt pielietots konsekventāk. Atmiņu pieraksti grāmatā virknēti mērķtiecīgi, pārdomāti, to rūpīgi veikušas sakārtotājas - Imanta Adermaņa dzīvesbiedre Laimdota un vērīgā teātra pazinēja Gundega Saulīte. Paliek iespaids, ka radošās personības raksturojuma iespējamās aprises apzinātas pilnīgi un no dažādiem skata punktiem.

Darbabiedru, draugu un audzēkņu stāstījumu papildina paša Imanta pieraksti, viņa atceres, intervijās paustie uzskati un dienasgrāmatās atzīmētais. Lasītāju ziņkārei varbūt pietrūks intīmāka Laimdotas vēstījuma par vairāk nekā trīsdesmit kopdzīves gados vīra būtībā novēroto un izjusto, taču par šo divu patstāvīgo cilvēku savstarpējo saikni un mājas radošo gaisotni liecina kolēģu un ģimenes draugu izteikumi, kā arī L.Adermanes atturīgās, analītiskā prāta diktētās ietilpīgās piezīmes. I.Adermanis bija ne tikai talantīgs skatuves mākslinieks, bet arī dziļi inteliģents cilvēks, kura dzīvē liela nozīme grāmatām, šaha spēlei, filoloģiskām zināšanām, kas tālu pārsniedza teātra ikdienai nepieciešamo. Tas ļāva pārliecinoši notēlot Raiņa diženumu un atklāt viņa domas vērienīgumu dzejas lasījumos. Erudītais gars, skatuves un pedagoģiskā pieredze palika it kā nesamērojama ar Imanta raksturam piemītošo sirsnīgo naivumu un neaizsargātību. Vai tas palīdzēja, vai tas traucēja aktiera darbā? Grāmatā izvirzīti jautājumi un atbildes meklējumi (Rasmas Garnes vaicājums, Alfrēda Jaunušana hipotēzes).

Gandrīz katram talantam ir sava plaisa, kāda dziļi ieslēpusies skabarga. Tās minējumi mani grāmatā piesaistīja visvairāk, taču ne jau tā ir I.Adermaņa būtība un personības atslēga. Šodienas teātrim pietrūkst viņa cieši saistītās prāta un sirds izglītības, viņa pamatīguma un nesavtības. «Viņš bija dvēsele, pie kuras gribas turēties,» tā Uģis Tīrums. Ar katra stāstītāja īpatnējām atmiņu acīm skatīts, ārēji mierīgs, bet iekšēji satraukts, norūpēts un ievainojams, pievilcīgs un neaizstājams. Imants Adermanis viņam veltītajās grāmatas lappusēs.

Lija Brīdaka.

Diena.lv