1939. gada 23. augusta noziegumu līdz šim pūlējās attaisnot ideologi, vēsturnieki, rakstnieki no „patiesības ministrijas”, pierādot, ka karš ir miers, nezināšana ir spēks, verdzība ir brīvība. Viņi pierādīs, ja vajadzēs, ka Kangars bija pats uzticamākais, nepatiesi apvainotais internacionālists, kurš kopā ar krustnešu „ierobežoto kontingentu” cīnījās pret buržuāziski feodālo nacionālistu Lāčplēsi.

Runa pie Brīvības pieminekļa 1988.g. 23. augustā.

***

Juris Ziemelis dzimis 1941. gada 17. maijā Bārbeles pagasta Ķauķu mā­jās Mārtiņa un Annas Ziemeļu ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Bārbeles pamat­skolā, bet mācības tika pārtrauktas 1949. gada 25. martā.

Tālāk citēju Jura tēva ierakstus 1949. gada piezīmju kalen­dārā:

«Piektdiena, 25. marts. Mūs ares­tēja un aizveda no mājām.

Svētdiena, 27. marts. Plkst. 10.30 izbraucām no Vecmuižas.

Svētdiena, 10. aprilis. Apmēram 2 no rīta iebraucām Cementovkā (Omskas apg.). Devām parakstu, ka mums ir zināms, ka par bēgšanu draud 20 gadu katorgas darbos.

Pirmdiena, 18. aprīlis. Man jāstā­jas darbā un Jurim jāiet skolā.»

Ziemeļu ģimene Latvijā atgriezās 1957. gada 11. janvāri.

Juris mācības turpināja Bauskā ar krievu mācību va­lodu. Taču šķietamo brīvību viņš bau­dīja īsu laiku, jo tika apcietināts par neatļautu ieroča glabāšanu. Divi gadi bija jāpavada Cēsu nepilngadīgo kolo­nijā, pēc pilngadības sasniegšanas — nometnē Mordovijā. Šajā laika tika no­lemts ziedot dzīvi Latvijas brīvības at­gūšanai. Diezin vai toreiz puisis apjauta, cik smags, pazemojumiem un cieša­nām pildīts būs šis ceļš.

1960. gadā atkal ieslodzījums par izvairīšanos no dienesta svešas valsts armijā, par nodomu aktīvi pretoties oku­pācijas varai. Īpašu naidu izraisīja J. Ziemeļa atbilde čekistiem, ka viņš sevi uzskata par Latvijas pilsoni.

Tā iepriekš piespriestie 10 gadi pārvērtās par 15 gadiem ieslodzījumā—Vladimiras, Mordovijas, Permas cietumā un politieslo­dzīto nometnēs.

No cietuma J. Ziemelis rakstīja tuviniekiem Latvijā: «Nekad man nebūt šīs varas piekritējam — tas ir prāta slēdziens. Pret līdz galam! Lai kāds tas gals arī nebūtu.» Nekādas am­nestijas uz viņu neattiecās.

1975. gada rudenī viņš atgriezās Latvijā, dzīvoja un strādāja Bārbelē, atrodoties regu­lārā Valsts Drošības komitejas uzrau­dzībā. Bija arī īslaicīgi apcietinājumi. Tika uzturēti sakari ar bijušajiem polit­ieslodzītajiem. Ar radiem un draugiem bija atsaucīgs, draudzīgs un izpalīdzīgs.

Viņš bija viens no pirmajiem, kurš parakstīja «45 baltiešu memorandu».

1987. gada pavasarī J. Ziemelis ak­tīvi iekļāvās Latvijas cilvēktiesību aiz­stāvēšanas grupā «Hclsinki-86», vēlāk grupas Rīgas nodaļā. Viņš kļuva par vienu no neformālajiem līderiem. Ak­tīvi darbojās LTF dibināšanas komi­tejā. Juris Ziemelis bija apveltits ar asu prātu un oratora dotībām. Viņu uz­klausīja, ar viņu strīdējās. Ar mērķ­tiecīgu darbu, pārliecinoši argumentētām runām viņš palīdzēja tautai saprast ne­laimju cēloņus un sekas, saredzēt ceļu, kas ejams, lai atgūtu savas tiesības.

1987. gada 14. jūnijā J. Ziemelis aktīvi pie­dalījās akcijā Bastejkalnā, 1988. gada 16. jūlijā, būdams jau nedziedināmi slims, bija aktīvs Nacionālā karoga svētkos Mežaparkā, 23. augustā uzrunāja sa­pulcējušos, pie Brīvības pieminekļa. Sa­vu pēdējo runu Juris Ziemelis teica pie Brivības pieminekļa 1988. gada 18. no­vembrī. Cik bija to, kas viņu uzklausīja pirmsatmodas periodā?

Tāpat kā viņa cīņu, domu biedru un draugu Gunāru Astru, ari Juri Zie­meli no šis dzīves aizveda ātri progre­sējoša slimība.

1989. gada 3. janvāri mācītāji Rubenis un Brālis un vairāki tūkstoši cilvēku pavadīja viņu aizsaulē.

Jura Ziemeļa kapu draugi aizbēra ar rokām.

Tā visa ir nesena vakardiena, bet, šķiet, jau piemirsta. Bet varbūt tik ne­sena vakardiena vēl nav vēsture? Un te nu vietā atgādināt grupas «Helsinki-86» Rīgas nodaļas pārstāves Antas Bergmanes teikto Bārbelē šī gada 25. martā —«Pāragri būt laimīgiem. Pāragri domāt, ka viss ir padarīts. Viss ir pāragri.»

17. maijā—Jura Ziemeļa 55. dzim­šanas dienā — Bārbelē kopā bija radi, draugi, cīņu un domu biedri. Pagasta bibliotēkā apkopoti un apskatāmi ma­teriāli par Juri Ziemeli. Mēs ceram, ka viņa vārds tiks saglabāts Latvijas vēs­turē, saistot to ar grupas «Helsinki-86» vārdu.

http://jurisziemelis.wordpress.com/2008/11/24/virus-kuru-kapus-aizber-ar-rokam-neaizmirst/

Juris Ziemelis tika apglabāts Rīgas II Meža kapos (izvadīts no I Meža kapu kapličas)