Jānis Rudzītis ir viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. Pazīstams kā galvenais latviešu grāmatu vērtētājs trimdā  20. gadsimta 40.-60. gados, literatūrkritiķis.

Jānis Rudzītis piedzima Bērzaunes pagasta Susurēnos lauksaimnieka ģimenē.

1928.gadā beidza Madonas ģimnāziju.

1928;-1936. studēja LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē baltu filoloģiju.

No 1933.gada periodikā publicējis rakstus un recenzijas (žurnālā "Daugava", "Latvju mēnešraksts", laikrakstā "Tēvija" u.c.)

1936.-1944. strādājis Latvijas radiofona literārajā nodaļā.

1938   sarakstījis grāmatu "Paši savā valstī".

1942.-1944. strādājis žurnālā "Latvju Mēnešraksts".

1944.gadā emigrējis uz Vāciju, kur bija skolotājs Lībekas un Neištates latviešu ģimnāzijās.

No 1950.gada dzīvoja Upsalā, Zviedrijā, kur sākumā strādāja dekoratīvo priekšmetu darbnīcā, bet no 1952.gada - Vācijas laikraksta "Latvija" Zviedrijas redakcijā.

Pētījis dzejas formālos aspektus. Lielākā un nozīmīgākā Rudzīša rakstu daļa pēc viņa nāves apkopota grāmatās "Starp provinci un Eiropu" un "Raksti" ar pilnu Rudzīša darbu bibliogrāfiju, bet ceļojumu piezīmes grāmatā " Tālos ceļos savos ļaudīs"(1973).

Saņēmis Raiņa un Aspazijas fonda prēmiju par grāmatu "Raiņa ritmi".

Sastādījis un rediģējis vairāk nekā 20 grāmatu, to vidū Veronikas Strēlertes dzejas izlasi "Sudraba ūdeņi" (1949) un Ērika Ādamsona "Rakstus" divos sējumos (1960).

Miris Stokholmā, Zviedrijā. Apglabāts Upsalā.

Bibliogrāfija:

Paši savā valstī. Rīga, 1938

Spīdola Nāves salā. 1948

Raiņa ritmi. 1958

Starp provinci un Eiropu. Vesterosa, 1971

Tālos ceļos, savos ļaudīs. Vesterosa, 1973

Raksti. Vesterosa, 1977

Avots: Bērzaunes skola