Jelgavnieks Ādolfs Buķis bija Latvijas patriots, kas, protestējot pret valdošo varu, 1993.gada 18.maijā pie Brīvības pieminekļa izdarīja pašnāvību nošaujoties.

Par šo traģēdiju var atrast tikai dažas publikācijas vietējos un latviešu trimdas laikrakstos. 

**********************

Noklusēšana četru gadu garumā

Diena. Autors: Nikolajs Avens. 1997. gada 14. maijs.

Pašnāvība Brīvības pieminekļa pakājē 1993.gada 18.maija rītā (trīs nedēļas pirms 5.Saeimas vēlēšanām), lai kā toreiz centās ierēdnieciskie noklusinātāji, bija «...sitiens sabiedrībai, lai tā sāktu domāt» (D.Zvirbule, Diena, 1993.gada 22.maijā).

Nelaiķis Ādolfs Buķis, izklājis plakātu notikuma vietā, savu nāvi pārvērta politiskā apsūdzībā. Par vainīgajiem pašnāvībā bija nosaukti I.Godmanis, E.Repše, M.Vulfsons. Aizgājējs atstāja arī vēstuli.

Par šādām informācijām publicētājus apvainoja pretvalstiskā histērijā, jo, lūk, tādējādi sekmējot varaskārajiem sazvejot vēlētāju balsis. «(..)pilsoņi(..) vēl nespēj atšķirt graudus no pelavām» - tā D.Lemešonoks Lauku Avīzē 1993.gada 21.maijā.

Taču – vai šī pamācība neliek atcerēties piecdesmitgadīgās pagātnes pamatbausli par pūļa tumsonību un partijas avangarda lomu? Aizgājēju, pēc ziņām masu informācijā, «paslēpa» jau trešajā dienā, bet faktiski - vēlāk, klusu un slepenībā. Sabiedrība, ja reiz asinis izlijušas pieminekļa pakājē, ir tiesīga zināt nelaiķa atstātās vēstules saturu, tiesīga zināt valsts institūciju pārbaudes rezultātus (pēc informācijas masu medijos - tāda komisija bija sastādīta), nevis aprobežoties ar dažu žurnālistu subjektīvajiem vērtējumiem. Uz lietuviešu patriota kapa, kurš 1991.gada janvāra notikumu laikā sadedzināja sevi Maskavā, Sarkanajā laukumā, netrūkst ziedu. Ādolfs Buķis sevi ziedoja tautai, vismaz tā viņš saprata. Var jau būt, ka liktenīgais solis ir bijis kļūmīgs, bet var arī būt, ka Ādolfs Buķis jau toreiz, pirms četriem gadiem, redzēja tālāk un skaidrāk par savu līdztautiešu vairākumu.

«Grāmatā pieminu Ādolfu Buķi, kurš 1993.gada 18.maijā nošāvās pie Brīvības pieminekļa. Manuprāt, šis cilvēks upurēja sevi nākotnes vārdā... Es gribētu, lai latviešu tauta nopietnāk padomātu par šo upuri,»

- tā intervijā saka Antons Benjamiņš (Latvijas divdesmito un trīsdesmito gadu «preses karaļa» Antona Benjamiņa mazdēls) laikrakstā Lauku Avīze 1997.gada 9.maijā.

Kādu cenu mēs vēl maksāsim par patiesības noklusēšanu? Vai jānāk jauniem upuriem? Dievs, pasargi mūs no «noklusinātājiem»!

Nikolajs Avens, LSDP aktīvists

**********************

Pašnāvība pie Brīvības pieminekļa Ādolfa Buķa protests pret "kangariem"

Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas avīze” un “Latvija”, Nr. 20 (24.05.1993)

(Red.) Kā ziņoja Rīgas radio, 18.maijā ap 8:45, 60 gadus vecais Ādolfs Buķis no Jelgavas nošāvās ar paštaisītu ieroci Brīvības pieminek|a priekšā. Uz papīra gabala, kas bija izklāts uz pieminek|a paaugstinājuma, bija uzrakstīts sekojošs sauklis:

"Nost ar Latvijas kangariem — Godmani, Repši un Vulfsonu!"

Pēc kāda liecinieka izteiksmēm, pēc šāviena, kas Ādolfu Buķi nāvīgi ievainoja, pašnāvnieks vēl izsaucies: "Latvijas nodevēji!"

Mirušā personību izdevās noskaidrot pēc vizītkartes, ko atrada pie viņa līķa. Bez tam esot atstāta vēstule, kurā Buķis sūdzējies par grūtajiem sadzīves apstākļiem, aukstumu ziemā utt.

Kā noskaidrojās, Ādolfs Buķis esot ilgāku laiku strādājis Jelgavas telekomunikācijas centrā par elektromontieri. Darba biedri viņu iesaukuši par "cilvēku ar zelta rokām". Viņš bijis klusas dabas, atstājis līdzsvarotas personas iespaidu. Savas dzīves pēdējā nedē|ā Buķis bija strādājis par mežinieku. Viņam esot kādreiz bijusi ģimene, taču pēdējos gadus esot dzīvojis vientulībā. Vēstule un paštaisītais šaujamais, kas atgādinājis zīmuli, norāda uz iepriekšēju sagatavošanos pašnāvībai. Vai vēl viens komunistiskā okupācijas režīma upuris?

***********************

No intervijas ar Antonu Benjamiņu, slavenā divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijas "preses karaļa" Antona Benjamiņa mazdēlu.

 "Dieva ēna" — Benjamiņš par Benjamiņiem un Latviju

Lauku Avīze. Autors: D. Terzena. 09.05.1997

(..) " Jūs grāmatā daudz spriežat par tikumu zudumu latviešos. Bet ko darīt, lai kaut kas mainītos?

" Mums vajag sevi morāli apbruņot. Kā to izdarīt " tas ir ļoti smags, grūti atbildams jautājums.

Grāmatā pieminu Ādolfu Buķi, kurš 1993. gada 18. maijā nošāvās pie Brīvības pieminekļa. Manuprāt, šis cilvēks upurēja sevi Latvijas nākotnes vārdā. Avīzēs gan pēc tam rakstīja, ka viņam esot nestabila nervu sistēma. Es viņa dzīvi papētīju un secināju, ka Ādolfs Buķis " augstākās kategorijas atslēdznieks virpotājs no Jelgavas " bija pilnīgi normāls cilvēks. Viņš vienkārši nespēja pieņemt notikumu attīstību Latvijā. Iespējams, Buķa kungs bija cerējis, ka viņa solis izraisīs kaut kādu atbalsi sabiedrībā. Bet nekas nenotika.

Daudziem, vairumam, viņa solis šķita velts. Man tā nešķiet. Es gribētu, lai latviešu tauta nopietnāk padomātu par šo upuri. Kaut arī šis notikums bija ārkārtējs, un es nepavisam nedomāju, ka visiem upuriem ir jābūt tādiem, uzskatu, ka tas notika īstajā vietā un laikā. Arī trešās atmodas laikā cilvēki upurēja savas dzīvības Latvijai. Es vēlētos, kaut šie upuri būtu dziļāk tautas kaulos gājuši. Tikai apziņa, ka brīvībai, savai valstij daudz kas upurēts, tautai dod sparu un pašapzinīgumu un ļauj viltus praviešus atšķirt no īstiem tautas interešu aizstāvjiem."

**********************

No Saeimas 1993.gada 18.maija sēdes stenogrammas.

"Priekšsēdētājs:

(..) Tagad, lūdzu, vārds Zvejnieka kungam, Rīgas pilsētas prokuroram, informācijai. Pēc tam iesim starpbrīdī.

E.Zvejnieks, Rīgas pilsētas prokurors:

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Sakarā ar jūsu lūgumu man ir uzdevums sniegt jums informāciju par šorīt pie Brīvības pieminekļa notikušo negadījumu ar Buķi Ādolfu Žaņa dēlu, dzimušu 1935.gada 1.janvārī. Pēc pierakstīšanās viņa dzīvesvieta ir Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagasta Mežciemā. Nāves brīdī nestrādājošs, pēdējā darbavieta − Jelgavas telekomunikāciju centra Vircavas līnijas iecirkņa elektromontieris. Nāve iestājusies no šautas brūces galvā. Buķis ir izdarījis pašnāvību. Pašnāvības ierocis − paštaisīts pildspalvas tipa šaujamierocis, kas pielādēts ar starta pistoles patronu, kurā kā lode izmantota skrots. Šāviens izdarīts, šo ieroci tuvinot deniņiem un nospiežot gaili. Šāviens ir noticis apmēram pulksten 8.45.

Šajā laikā Brīvības pieminekļa apkaimē atradās divi Rīgas pilsētas Centra policijas pārvaldes ierindnieki, kuri, atrodoties Brīvības pieminekļa tiešā tuvumā, dzirdēja šāviena troksni. Turpat ir atradušies arī daži šā notikuma aculiecinieki, tā ka pašreizējā brīdī prokuratūra izslēdz, ka tā būtu slepkavība, bet ir pamats uzskatīt, ka šeit ir notikusi pašnāvība.

Par to, ka šeit ir notikusi pašnāvība, liecina arī pirmsnāves zīmīte, kas ir atstāta un atrasta bojāgājušā mantās. Nu, tās saturs... Es domāju, ka man te nolasīt to pilnībā nav nepieciešams, es arī to līdzi neesmu paņēmis. Taču, spriežot pēc šīs pirmsnāves zīmītes satura, pašnāvības motīvus man ir pašreiz grūti pieskaitīt pie kaut kādas protesta akcijas, kaut gan šīs zīmītes saturā ir zināmi izteikumi sakarā ar grūto ekonomisko stāvokli, kādā ir nonācis šis cilvēks, un arī zināmi politiski apgalvojumi sakarā ar tuvojošamies Saeimas vēlēšanām.

Līdz pašreizējam brīdim, pirms nācu uz parlamenta sēdi, man neizdevās sazināties ar kādu no bojāgājušā tuviniekiem, tā ka šādas informācijas no tuviniekiem, kāds varēja būt pašnāvības iemesls, pašreiz izmeklēšanas rīcībā nav.

Bojāgājušam pilsonim nebija klāt nekādu personību apliecinošu dokumentu, ne pases vai kādas citas apliecības, bija tikai vizītkarte, kas kādreiz tika izsniegta sakarā ar pārtikas preču realizāciju. Spriežot pēc šīs vizītkartes, mums arī izdevās noskaidrot tikai viņa pilnu uzvārdu, vārdu un tēvavārdu, dzimšanas gadu un dzīvesvietu.

Tas arī ir viss."