Agata Kristi

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
15.09.1890
Miršanas datums:
12.01.1976
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Millere
Kategorijas:
Rakstnieks
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

12. janvārī visā pasaulē detektīvmīļi atzīmē detektīvromānu karalienes Agatas Kristi došanos viņsaulē.

Agata Kristi, dzimusi Millere, ar sava pirmā vīra Kolones Ārčibolda Kristi uzvārdu (šķīrušies 1928.gadā) sarakstījusi vairāk nekā 70 detektīvromānu un stāstu par beļģu izcelsmes izmeklētāju Erkilu Puaro un ziņkārīgo lēdiju mis Mārplu. 1930.gadā Agata Kristi apprecējās ar Maksu Malovanu, Londonas universitātes arheoloģijas profesoru, abi kopā devās vairākās ekspedīcijās. To ietekmē radās jauni detektīvstāsti, kas tika ekranizēti filmās Slepkavība Austrumu ekspresī un Nāve uz Nīlas.

Pasaulslavenā kriminālliteratūras klasiķe Agata Kristi pati pret savu daiļradi izturējusies ar vieglu ironiju, vismaz izteikumos. Atskārstot, ka varētu kļūt par profesionālu rakstnieci – toreiz Agatai jau bija trīsdesmit gadu –, viņa esot uzskatījusi, ka grāmatu rakstīšana ir dīvānspilventiņu izšūšanas mākas dabisks turpinājums. Un kāpēc gan ne? Kriminālromānā svarīgs katrs adatas dūriens, katrs pavediens un paslēptais mezgls.

Ģimene un bērnība

Agata Kristi – toreiz gan Millere – piedzima 1891. gada 15. septembrī villā Ešfīldā. Kad viņa nāca pasaulē, ģimenē jau bija vecākā māsa Meidža un brālis Montijs.

Vecākiem tajā laikā nevajadzēja raizēties par dienišķo iztiku, viņu īpašumi un noguldījumu procenti ļāva dzīvot nestrādājot. Tāpēc tēvs laiku pavadīja vai nu savā kriketa klubā, kura prezidents bija, vai mājās, ērtā krēslā pie kamīna, vai arī kopā ar draugiem, kurus bieži aicināja ciemos. Māte bija spēcīgāka personība nekā tēvs. Viņai piemita oriģināla domāšana un tajā pašā laikā arī kautrība, nedrošība, dvēseles dziļumos – melanholija, arī izcila intuīcija, kas reizēm līdzinājās gaišredzībai. Māte prata turēt rokās māju.

Agatai bija vienpadsmit gadu, kad nomira tēvs. Mantojums izrādījās visai pieticīgs. Ar plašu roku tērējot un pārlieku uzticoties pilnvarniekiem, no kapitāla tikpat kā nekas nebija palicis. Vajadzēja dzīvot ļoti taupīgi. Nekādu viesību. Triju kalpotāju vietā divi. Maz krāšņu tērpu.

Agata nebija veikla runātāja, visu mūžu vairījās no publiskas uzstāšanās. “Iespējams, tāpēc nolēmu kļūt par rakstnieci.” Bērnībā patika šausmas, patika baidīties. Pirmo stāstu par Šerloku Holmsu dzirdēja no māsas Meidžas, kura jaunībā rakstīja asprātīgus stāstus, kas tika pat drukāti. Māsai padevās viss, ko viņa pasāka. Toties brālis bija pilnīgs neveiksminieks visu dzīvi.

Cilvēki, ko Agata izdomāja, viņai jau bērnībā likās daudz reālāki nekā īstenībā dzīvojošie. Viņa daudz lasīja. Patika Valters Skots, Dikenss. Aleksandra Dimā darbus lasīja franču valodā. Reizi nedēļā vecmāmiņa veda viņu uz teātri. Agata mācījās dažādās privātās skolās Francijā, pārejot no vienas uz otru, jo vienmēr gadījās kādi apstākļi, kāpēc skola jāpamet. Tās visas bija meiteņu skolas ar mākslas un literatūras ievirzi.

Ilgas pēc laimes un nelaime

Agatai nebija godkārīgu sapņu. Viņa iztēlojās, ka sagaidīs mīlestību, kāds pielūgs viņu, lolos, pati rūpēsies par vīru, sekmēs viņa panākumus. Neilgi pirms pirmā pasaules kara Agata saderinājās ar jaunāko virsnieku Arčibaldu Kristi. Drīz viņam bija jādodas uz fronti, bet Agata hospitālī kopa ievainotos. Viņu mīlestība dzīvoja vēstulēs, bet arī tās palaikam pazuda. 1914. gada Ziemassvētkos, Arčija trīsdienu atvaļinājuma laikā, steigā un klusībā notika salaulāšanās.

Kad pēc kara vīrs atgriezās, viņi meklēja dzīvokli, kalponi – tā pieklājās, lai gan naudas bija pavisam maz. Drīz vajadzēja arī aukli, jo piedzima Rozalinda. Vēlāk Agata atcerējās, ka gaidību laiks līdzinājies deviņus mēnešus ilgam ceļojumam pa jūru, visu laiku mokoties ar nelabu dūšu.

Mazajai nebija vēl ne gads, kad Agata un Arčijs devās ceļojumā apkārt pasaulei. Kāds draugs, kuram vajadzēja sagatavot domīniju piedalīšanos Britu impērijas izstādē, uzaicināja Arčibaldu Kristi par finansu konsultantu. Dienvidāfrika – Austrālija – Jaunzēlande – Kanāda – Anglija. Dažas atpūtas dienas Havaju salās.

Pēc ceļojuma Kristi pārim dzīve bija jāsāk gandrīz no jauna, Arčijam jāmeklē darbs, jāatrod dzīvesvieta. Arī Agata gribēja strādāt, bet 1923. gadā Anglijā precētai labāko aprindu sievietei neklājās to darīt. Vienīgais veids, kā pelnīt, bija rakstīt. Agata sapņoja dzīvot ārpus pilsētas, mājā, pie kuras būtu parks vai dārzs, lai Rozalinda varētu rotaļāties zem logiem. Liktenis bija labvēlīgs. Arčijs dabūja labi atalgotu darbu, Agata rakstīja romānus, viņiem bija māja Saningdeilas golfa laukumu tuvumā, Arčijs tur pavadīja visu brīvo laiku. Viņš ierosināja nopirkt auto. Agata apmulsa: vienmēr bija licies, ka ar auto brauc tikai bagātnieki. Vēlāk rakstniece atzina: “Godīgi sakot, dzīvē divi notikumi mani satrauca visvairāk – viens bija automobiļa, mana mīļā Morris Cowley, pirkums. Otrreiz tādu pašu sajūsmu izjutu pēc četrdesmit gadiem, kad karaliene mani ielūdza vakariņās Bekingemas pilī.”

Pēc mātes nāves Agata aizbrauca uz Ešfīldu un pavadīja tur vairākas nedēļas. Arčibalds tikmēr strādāja Londonā un ieskatījās kādā jaunā tumšmatē. Kad sieva atgriezās, viņš pieprasīja šķiršanos, tomēr tā tika atlikta uz gadu, cerot, ka varbūt kas mainīsies. Šajā laikā – tas notika 1926. gadā – Agata Kristi uz desmit dienām pazuda. Viņa jau bija ievērojama rakstniece, tāpēc šis notikums satrauca ne vien policiju, bet arī sabiedrību. Kur viņa uzturējās, ko darīja un kāpēc izgaisa – līdz šai dienai neviens nezina. Arī savā plašajā (ap sešsimt lappušu) autobiogrāfijā rakstniece par to nebilst ne vārda. Nesen televīzijā varējām vērot kinorežisora Maikla Epteda versiju “Agata” ar Vanesu Redgreivu Agatas Kristi lomā.

Gada laikā nekas nemainījās. “Tā beidzās mana pirmā laulība,” rakstniece mierīgi konstatēja. Pēc daudziem gadiem.

Erkils Puaro un mis Mārpla

Strādājot kara hospitāļa aptiekā, kur pēc dežūras bija diezgan ilgs brīvs laiks, Agata Kristi uzrakstīja savu pirmo kriminālromānu “Noslēpumainais noziegums Stailā”. Jau pirms tam viņa bija izdomājusi detektīvu – beļģi, jo Anglijā tolaik uzturējās bēgļi no Beļģijas. Sākumā gribēja dot viņam vārdu Herakls – pretstatā mazajam augumam. Palika tomēr pie Erkila. Puaro radās diezin no kurienes, vienkārši piedzima tāds uzvārds. “Pedantisks un ļoti kārtīgs,” Agata izlēma, uzkopjot savu istabu, kurā parasti valdīja diezgan liela nekārtība.

Romānu aizsūtīja izdevniecībai, no kurienes saņēma to atpakaļ bez komentāriem un cerībām. Tūlīt nosūtīja otrai izdevniecībai, pēc tam trešajai. Atbildes nebija tik ilgi, ka autore jau gandrīz aizmirsa savu garabērnu, bet tad – apmēram pēc diviem gadiem – saņēma uzaicinājumu noslēgt līgumu. Agata Kristi jutās pavisam apreibusi, tik laimīga, ka lāgā neaptvēra, kādu līgumu paraksta. Izrādījās, ka naudā dabūs nieku, toties izdevējiem tiesības saņemt no autores viņas nākamos piecus romānus. Otrais ir “Slepenais ienaidnieks”, trešais – “Slepkavība golfa laukumā”. Kad šis netaisnīgais līgums bija izpildīts, Agata Kristi saistījās ar Viljama Kolinza izdevniecību un tā laida klajā visus nākamos viņas romānus. Kā pirmo – “Rodžera Ekroida slepkavību”.

“Man vajadzēja vienīgi stabilu galdu un rakstāmmašīnu. Ļoti ērti bija rakstīt pie marmora mazgāšanās galdiņa guļamistabā vai pie ēdamgalda laikā starp ēdienreizēm. Bija mazliet neērti iet rakstīt. Es uzvedos kā suns, kas, atradis kaulu, pazūd uz pusstundu vai stundu un pēc tam atgriežas zemēm nosmulētu muti. Ja izdevās nobēgt, aizvērt durvis un izdarīt tā, lai neviens netraucē, tad es aizmirsu visu uz pasaules un nesos uz priekšu pilnās burās.”

Vēlāk, kad Agatai Kristi labi maksāja, viņa ļāvās māju pirkšanas vājībai. Pirms otrā pasaules kara Agata bija astoņu namu īpašniece. Karam sākoties, tās vajadzēja apdrošināt pret sabombardēšanu, tāpēc gandrīz visas tika pārdotas, pieklājīgi nopelnot.

Pirmoreiz rakstniecei sava darbistaba bija mājā Šefildas terasē 48. Liels Stenveja pianīno, pamatīgs galds, ērts dīvāns, krēsls ar augstu, taisnu atzveltni, lai ērti rakstīt ar mašīnu, un zvilnis, kur atpūsties. Vairāk nekā. Tolaik viņai jau bija mašīnrakstītāja un stenogrāfiste vienā personā Šarlote Fišere, kas kļuva par vienu no vistuvākajiem cilvēkiem uz ilgiem gadiem.

“Neatceros, kur, kad un kādos apstākļos uzrakstīju “Slepkavību vikāra mājā” un kāpēc, kas mani rosināja izvēlēties jaunu darbojošos personu – mis Mārplu – par detektīvu. Toreiz man nebija nolūka padarīt viņu par pastāvīgu personāžu un ne prātā nenāca, ka viņa konkurēs ar Erkilu Puaro. Idejas man rodas visnepiemērotākajos brīžos: kad eju pa ielu vai aplūkoju cepures veikala vitrīnā. Ja tad, kad rakstu, tuvumā izceltos ugunsgrēks, es nepakustinātu ne pirkstu, lai dzēstu.”

Dzīves otrā puse

Lai aizmirstu Arčija nodevību, Agata aizbrauca uz Kanāriju salām atpūsties un strādāt. Tur uzrakstīja “Zilā ekspreša noslēpumu”, par kuru pati vēlāk teica, ka ar to nelepojas. Vēl pēc kāda laika viņa sēdās Austrumu ekspresī, lai dotos uz Stambulu. Turpinot ceļu ar dažādiem satiksmes līdzekļiem, ēzeļa muguru un kamieli ieskaitot, Agata Kristi nonāca Urā, kur viņas draugi arheologi nodarbojās ar izrakumiem. Rakstniece atklāja, cik tas aizraujoši, un šeit satika Maksimilianu Melouenu, arheologu, ar kuru apprecējās 1930. gadā un bija laimīga līdz mūža galam.

Agata Kristi pavadīja vīru viņa Austrumu ekspedīcijās. Kamēr arheologu grupa meklēja senlietas, viņa rakstīja, bet palaikam ar lielu prieku un pacietību tīrīja atrastās trauku lauskas. Arheoloģija ienāca arī daiļradē – romāns “Nāve kā atrisinājums” ir velte ne vien detektīva cienītājiem, bet arī tiem, kurus interesē senatne.

Par rakstnieka darbu Agata Kristi nerunāja visai nopietni (lai neteiktu – mazliet ciniski): “Mēs darām, ko protam, kas patīk, un gribam savu ražojumu izdevīgi pārdot. Tam jābūt tādā formā un tādā izmērā, kādu pieprasa. Kurš galdnieks taisīs pusotru metru augstu tabureti? Ja gribat rakstīt grāmatu, uzziniet, kāda apjoma grāmatām ir labākais noiets, un tieši tādu veidojiet. Bez šaubām, piepūle, kas nepieciešama, rakstot ar mašīnu vai roku, spieda mani cieši turēties pie lietas. Detektīvu autoram taupība vārdos ir sevišķi nepieciešama. Lasītājs negrib, ka vienu un to pašu atgremo trīs vai četras reizes. Patiešām, cilvēks ir slinka būtne, es neiešu rakstīt vairāk, nekā vajadzīgs, lai pateiktu savu domu.”

Palaikam Agata Kristi rakstīja divas grāmatas reizē, lai būtu formā, lai darbs pašai neapniktu un neiesprūstu. Piemēram, vienlaikus strādāja pie romāniem “Līķis bibliotēkā” un spiegu gabala “N. vai M.”.

Vienmēr trīs četras nedēļas pirms jauna darba sākšanas rakstniece jutās nedroša, likās – nekas neiznāks. “Šausmīgākas mokas nav iespējams iedomāties! Sēžu kabinetā, graužu zīmuli, stulbi skatos uz rakstāmmašīnu, soļoju pa istabu vai vāļājos uz dīvāna, un tā gribas raudāt...

Labi, ka Maksis mierina: “Tev arī pagājušoreiz tā bija!” Neko darīt, šim nelaimīgajam periodam jāiziet cauri. Tad kādā brīdī nostrādā iekšējais starteris, mehānisms sāk darboties, tu saproti, ka tas ir atnācis, migla izklīst. Ja es prastu rakstīt kā Elizabete Bouena, Mjūriela Spārka vai Greiams Grīns, es no laimes palēktos līdz debesīm, bet zinu, ka nespēju, un man nenāk ne prātā viņus atdarināt. Saprotu, ka es esmu es, ka daru to, ko protu, nevis, ko man gribētos prast.”

Agatai Kristi nepatika atrasties pūlī, kur spiež no visām pusēm, nepatika, ja skaļi sarunājas, trokšņo, nepatika ilgas valodas, viesības, īpaši – kokteiļvakari, cigarešu dūmi un pīpēšana vispār, stipri dzērieni, marmelāde, austeres, remdens ēdiens, apmākušās debesis, putna pieskaršanās. Visvairāk neieredzēja karsta piena garšu un smaržu. Patika saule, āboli, mūzika, vilcieni, skaitļu uzdevumi un viss, kam sakars ar skaitļiem, klusums, braukt uz jūrmalu, peldēt, gulēt, sapņot vaļā acīm, ēst, kafijas aromāts, maijpuķītes, lielākā daļa suņu un iet uz teātri.

Septiņdesmit gadu vecumā Agata Kristi sprieda, ka vajadzētu apmierināties ar padarīto, bet fakts, ka viņas jaunākā grāmata tika pirkta vairāk nekā jebkura iepriekšējā, kļuva par nepārvaramu kārdinājumu turpināt. “Muļķīgi apstāties šādā brīdī. Varbūt pārcelt liktenīgo laiku uz astoņdesmit gadiem? Bet ja nu es nodzīvošu līdz deviņdesmit trīs un tuviniekus padarīšu trakus, nedzirdot, ko viņi saka, bet vainojot dzirdes aparātu, uzdodot neskaitāmus jautājumus un tūlīt aizmirstot, ko man atbildēja? Nikni apsūdzēšu apteksni, ka viņa grib mani noindēt, vai mukšu no labdzimušu dāmu iestādes, nolemjot savu nelaimīgo ģimeni mūžīgam uztraukumam? Bet, kad beidzot saķeršu pēdējo bronhītu, visi sačukstēsies: “Nabadzīte... tomēr nevar neatzīt, ka tā visiem būs labāk.”

Agata Kristi nomira 1976. gada 12. janvārī nepilnu astoņdesmit piecu gadu vecumā, atstājot mīļajiem lasītājiem astoņdesmit piecus kriminālromānus, stāstus, lugas un savu autobiogrāfiju.

Avots: Wkipedia, Mājas Viesis, agathachristie.com/

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Rosalind HicksRosalind HicksMeita05.08.191928.10.2004
        2Archibald ChristieArchibald ChristieVīrs00.00.188900.00.1962
        3Joan HicksonJoan HicksonDarba biedrs05.08.190617.10.1998

        Nav norādīti notikumi

        Birkas