Aija Čakste

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
00.00.1924
Miršanas datums:
16.11.2013
Kategorijas:
Muzikants, mūziķis, Pianists, Studentu (-šu) korporācijas biedrs (-e)
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Aija Čakste ir dzimusi 1924. gadā Rīgā, bet lielāko dzīves daļu pavadījusi Zviedrijā.

26. oktobrī Latvijas Universitātes Mazajā aulā akadēmiskā vienība "Austrums" svinēja dibināšanas 130. gadadienu. Akadēmiskā vienība "Austrums" dibināta 1883.gada 19.oktobrī (31.oktobrī pēc jaunā stila), kad Latvijas Republikas pirmais valsts prezidents Jānis Čakste kopā ar 15 domubiedriem "Tatāru viesnīcā" Maskavā sarīkoja mielastu, lai atzīmētu Maskavas latviešu studentu "Vakaru" nodibināšanu. Turpmāk laika gaitā organizācijas nosaukums vairākkārt mainījās, bet "Austrums" savu pastāvēšanas laiku skaita no 1883.gada 31.oktobra. Aija Čakste bija godabiedru vidū un teica svinīgo uzrunu!

Prezidenta un preses karaļa mazmeita

Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes un preses karaļa Antona Benjāmiņa mazmeitu Aiju Čaksti Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas var sastapt Jāņos un ap mirušo piemiņas dienas laiku. Savos skaistajos … gados viņa ir apbrīnojami enerģiska, dzīvi diskutē par politiku, ārkārtīgi interesanti stāsta par saviem senčiem un vēl šad tad uzkāpj uz slaloma slēpēm.

Man ir bieži prasīts, kas ir Benjāmiņi. Benjāmiņi ir divas ģimenes bez jebkādas radniecības. Antonam Benjamiņam ir pieci mazbērni, tai skaitā mēs ar brāli. Otra ģimene ir Emīlijas mantinieki. Viņa savā laikā adoptēja savu māsas dēlu. Kad mantojumu sadalīja, šī ģimene vēlējās un arī saņēma namu Kr. Barona ielā. Kad nams tika pārdots, bija liels sašutums sabiedrībā un pārmetumi mums. Taču tie ir netaisnīgi, jo Emīlijas adoptētā dēla sieva un bērni Antonu nekad nebija satikuši. Viņš viņiem ir abstrakts jēdziens un bizness. No savas puses varu pateikt, ka vectēvam būtu ļoti paticis, ka viņa māja, kurā pats dzīvoja, kļūtu par mākslas un mākslinieku namu.

-         Emīlijas radi gribēja to namu, vai tas nozīmē, ka Jūs nē?

Mēs tiešām negribējām, jo mēs dzīvojām Valdemāra ielas namā, kas arī sanāca kā mūsu mantojuma daļa.

-         Bet, ja Jums tomēr būti ticis īstais Benjamiņu nams…?

Nezinu, kā mans brālis uz to skatās, bet, ja tas būtu palicis tikai man, es noteikti tur būtu ierīkojusi mākslinieku namu. Es atceros ar kādu cieņu vectēvs uzņēma Skalbi, Jaunsudrabiņi. Akurāteru. Aspaziju vecaistēvs pat kādu laiku uzturēja.  Rainis Aspazijai atstāja 60 000 Ls lielu parādu. tajā laikā tā bija milzu summa. Viņa griezās pie vectēva pēc palīdzības un viņš to tikai vien gaidīja, jo viņam patika šī palīdzēšana. Taču Aspaziju izslēdza no sociāldemokrātu partijas par to, ka prasa naudu kapitālistam.

- Vai atceraties kā viņa viesojās pie Jums

Atceros gan. Toreiz jau bērni pie televizora nepavadīja visus vakarus. Mums stāstīja pasakas par raganām. Un redzot Aspaziju mums likās, ka tādas nu tās raganas izskatās. Bet dzejas viņai ļoti jaukas. Es labprāt lasu.

        Kādu atceraties Emīliju Jūsu vectēva otro sievu?

Viņa bija biznesa sieviete, ar mākslu tam bija mazs sakars. Vairāk neko neteikšu.

- Jūs pati vienmēr sakāt, ka tas mīļākais tomēr bija otrs vectētiņš – prezidents Jānis Čakste

Mammas tēvs Antons Benjamiņš bija ļoti atturīgs cilvēks, lai izrādītu apbrīnošanu un mīlestību savam mazbērnam. Kad piedzima mans brālis tēva tēvs pat vecmāmiņai jautājis, vai mēs nevarētu to Aiju dabūt sev.

- Jūs piedzimāt pilī?

 Pašā ziemas vidū piecos no rīta. Vectēvs lika visos logos aizdedzināt ugunis. Ar to viņš līdz nāvei nobaidīja pils sargu.

- Vienu pašu?

Nebija mums apsardzes. Pie pils stāvēja mazs sardziņš. Toreizējais finanšu ministrs, piemēram, staigāja ar visu valsts kasi portfelī. Labs tautsaimnieks bija. Gadījās jau kādreiz, ka kāds pēc uzdzīves naktī vēlējās pastaigāties pa pili, bet viņš vienmēr bez liekie skandāliem laipni tika izvadīts laukā.

-         Kādas privilēģijas baudīja pirmā prezidente ģimene?

Nekādas. Latvija taču bija demokrātiska valsts. Vectēvs ļoti uzsvēra, ka es neesmu nekāds karalis no kā titulus var mantot. Es esmu tikai prezidents.

-         Vismaz privātskolā taču Jūs gājāt?

Nē. Mani abi opapi to neatzina un es pati arī nē, jo tur pavisam maziem cilvēkiem iestāsta visādas dumības, ka viņi ir kaut kas labāks. Es gāju Kronvalda pamatskolā. Tā bija ļoti laba skola. Manuprāt, man bija paši labākie skolotāji, kas vispār var būt. Nobeidzu es 3. ģimnāziju. Protams, skolā zināja, ka esmu prezidenta mazmeita, bet tas nekā netika uzsvērts.

- Elite, augstākā sabiedrība – tā šķiet, ka Čakstēm šis vārds ir ļoti nepieņemams?

Ir gan nepieņemams. Ja cilvēki paši sevi sāk izcelt, tad tas elitisms ir ļoti apšaubāms. Ja es sāktu rakstīt memuārus par visu ko esmu redzējusi un dzirdējusi, tad tas būtu Dievu mijkrēslis.

-         Vai mūzikas studijas izvēlējāties pati jeb tas toreiz šķita tā smalki un piemēroti?

Tajos laikos meitenes tā audzināja, ka viņām jāmācās klavieres spēlēt un franciski runāt. Man tās abas lietas iepatikās drusku vairāk. Mūzika kļuva mana profesija un franču literatūra ir mans lielais hobijs.

-         Mūzika jums ir dabas dots talants?

Mana mātes māte nāk no Jurjānu puses. Viņa bija Jurjānu Andreja māsīca. Divas dienas pirms aiziešanas no šīs pasaules viņa sēdēja pie klavierēm un spēlēja Bēthovena sonātes. Viņa neizlaida nevienu koncertu un mani ņēma līdzi. Viņa mums abām operā nopirka ložu , lai neviens netraucētu.

-         Vai Jums ir izdevies pašai spēlēt Latvijā?

Sākumā bija Konservatorijas studentu koncerti. Vācu laikā Hitlera zaldāti tur ierīkoja kara lazareti un mēs pārcēlāmies uz Universitātes lielo aulu. Tad mēs mukām uz Zviedriju. Pēc tam izdevās spēlēt Rakstnieku namā ( Benjamiņā ēkā ) uz vecā flīģeļa. Viņš gan bija atjaunots un meistari ar to ļoti lepojas, bet katrs pianists labi zina, ka arī instrumentam ir savs mūža ilgums.

-         Un Zviedrijā?

Turpināju mācīties. Gāju pie viena slavena profesora, līdz sarīkoju savu pirmo koncertu. Toreiz kā emigrants Stokholmā dzīvoja ievērojamais igauņu komponists Edvards Tubins. Nupat Igaunijā bija viņa starptautiskais festivāls. Man izdevās mācīties pie viņa. Interesantākā bija Tubina pieeja mūzikai. Kad viņš runāja par mūziku, tur nebija neviena frāze, neviena asprātība. Tas bija ļoti lietišķi. Tad vēlāk es pati pasniedzu mūziku. No tā es eksistēju.

-         Jums ir izdevies visus radiniekus pārapbedīt Latvijā.

Pirmo es atvedu omammiņu. Viņa ir apglabā vectēvam galvgalī. Tad es atvedu savu tēvu, māti un mātes māsu. Sākumā tas bija ļoti sarežģīti, jo Zviedrijā ir tāds likums, ka kapu mieru traucēt nedrīkst. Man bija atļauja tās urnas Latvijā ievest, apbedīt. Domāju iešu, ņemšu ciet. Tajā zviedru baznīcas pārvaldē uz mani tā šķībi skatās un saka, ka tur vajag ļoti nopietnus iemeslus, lai to darītu. Par laimi Latvijā tikko bija nosvinēta vectēva 130 gadu jubileja. Meža kapos bija pasākums ar visiem Baltijas karogiem, goda sardzi, kori. Es parādīju to zviedru baznīcas pārvaldei un pastāstīju, ka tur gulēs arī mana vecmāmiņa. Vēl bija interesanti, kad vedu mājās tēva, mātes un tantes urnas. Kad to pateicu Rīgas lidostā, kāda jauna meitene – darbiniece ar šausmās noprasīja, vai tad viņi visi miruši vienā dienā?

-         Vai Zviedrijas varas iestādēs kaut kā tika akcentēts, ka esat Latvijas pirmā prezidenta ģimene?

Nekad. Par to netika runāts un mēs nekad to jautājumu nepacēlām.

-         Vai pēc prezidenta nāves Latvijā kaut kā izmainījās attieksme pret Jūsu ģimeni jeb šī lielā cieņa un mīlestība saglabājās?

Nākošais prezidents bija Gustavs Zemgals un ar to mēs pat iznācām rados. Mana vecā tēva jaunākā meita Daila apprecēja Gustava Zemgala dēlu. Ar Kviesi arī mums bija labas attiecības. Kad Latvijā bija apvērsums, mūsu ģimenei totalitāri režīmi bija galīgi nepieņemami un to labi zināja tie, kas to režīmu pārstāvēja. Es pat teiktu, ka pret veco tēvu bija diezgan negatīva pat propogandiska nostāja. Bet tagad, kad Latvija atkal ir brīva es jūtu, ka ir labi. Jūs prasījāt, vai kādreiz esmu savas ģimenes vārdu izmantojusi. To nekad neesmu darījusi, viņš pats izmantojas. Man pietiek izpārdotā teātra izrādē piezvanīt uz kasi un man iedod veselu ložu. Bet, lūdzu, uzrakstiet, ka to es nepieprasu, tas nāk pats no sevis.

-         Kāda bija tā laika žurnālistu – avīžnieku  attieksme pret Jūsu ģimeni, jo no vienas puses prezidents no otras preses karalis?

Viņi bija kļuvuši radi un tā paaudze vienmēr varēja atrast kādu kopēju valodu. Viņi viens otru saprata, jo bija vienu un to pašu cīņu izcīnījuši tikai katrs savā nozarē. Skolā, uz ielas neviens mums pakaļ neskrēja. Bija tāda apziņa, ka mūs vajadzētu likt mierā. 

-         Latvijā visi pazīst Jūsu vectētiņu Jāni Čaksi, bet par tēvu Mintautu Čaksti ir dzirdēts mazāk. 1994.gadā Jūs Latvijā izdevāt tēva publikācijas. Nu jau mūžībā aizgājušais profesors Lēbers rakstīja – “Mintautu Čaksti cienīja starptautiskās juristu, politisko zinātņu un vēsturnieku aprindās kā asprātīgu un daudzpusīgu zinātnieku.”  Profesionāli viņu dēvē par latviešu tieslietu stūrakmeni.

 To pat Ulmanis sacīja. Viņš zināja, ka mans tēvs bija lielā opozīcijā pret viņu. Reiz padomnieki prezidentam sacījuši, nu kāpēc Jūs viņu neatlaižat? Ulmanis atbildējis  - uz Senatoru Mintautu Čaksti turas viss Tieslietu departaments. Šobrīd viņa publikācijas ir atrodamas gandrīz visu rietumu valstu lielākajās bibliotēkās. 

-         Kāds cilvēks bija Mintauts Čakste?

Ļoti stingrs. Man jaunībā likās, ka pat pārak stingrs. Tikai tagad saprotu, ka tādiem cilvēkiem ir jābūt. Viņš bija bezkompromisu cilvēks – pret varu, pret slavu, pret tukšu karjerismu. Grāmata, ko izdevu viņa simtgadē, bija mans piemineklis tēvam.

-         Piemineklis onkulim Konstantīnam Čakstem …. ?

Mans tēvocis Konstantīns bija godavīrs. To vajadzētu respektēt taisot pieminekli. Man liekas, ka tur ir bijis pārāk daudz kņadas ap to.

-         Vai Jūs apmierina kā tas izskatīsies?

Es nemaz īsti nezinu kā tas izskatīsies. Man tikai pastāstīja, ka tas pirmais bija šausmīgs un tas otrais ir vēl šausmīgāks. Ja tur kaut kas iznāks slikts, es būšu ļoti dusmīga. Ja ļoti gribas tēvoča piemiņu godināt, tad esmu pārliecināta, ka viņš būtu daudz priecīgāks, ja to pieminekļa naudu sadalītu stipendijās, ko izdala spējīgākiem studentiem. 

Zanda Radziņa ( 2004.gada jūlijs) , Nekropole.info

Stokholmā viņa strādāja kā koncertpianiste. Mīļākais komponists bija Karls Nīlsens. koncertinstruments - Bosendorfer imperial. 

 

Aijas Čakstes izvadīšana notiks ģimenes lokā

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Mintauts ČaksteMintauts ČaksteTēvs11.04.189316.09.1962
        2
        Marta ČaksteMāte18.10.1902
        3
        Jānis Konstantīns ČaksteBrālis20.05.192510.03.2005
        4Ģedimins ČaksteĢedimins ČaksteOnkulis02.06.189715.11.1979
        5Ringolds ČaksteRingolds ČaksteOnkulis06.10.189808.07.1967
        6
        Visvaldis ČaksteOnkulis00.00.189110.07.1915
        7Konstantīns  ČaksteKonstantīns ČaksteOnkulis26.07.190121.02.1945
        8Aldona TepfereAldona TepfereTante01.06.190327.07.1991
        9Daila ZemgalsDaila ZemgalsTante31.12.190926.06.2004
        10Maiga Marija ŠīronsMaiga Marija ŠīronsTante00.00.190400.00.1984
        11Janīna Leontīne Margarēte TeriņaJanīna Leontīne Margarēte TeriņaTante03.01.189619.12.1978
        12
        Anna KuplaisTante
        13
        Ilga ČaksteSvaine07.12.192415.05.2011
        14Jānis ČaksteJānis ČaksteVectēvs14.09.185914.03.1927
        15Antons BenjamiņšAntons BenjamiņšVectēvs13.07.186014.05.1939
        16Made BenjāmiņaMade BenjāmiņaVecāmāte00.00.186317.10.1939
        17Justīne ČaksteJustīne ČaksteVecāmāte28.11.187028.04.1954
        18Krišjānis ČaksteKrišjānis ČaksteVecvectēvs14.04.182715.03.1908
        19
        Mārtiņš JurjānsVecvectēvs
        20
        Andrejs JurjānsVecvectēvs
        21Karolīne Matilde ČaksteKarolīne Matilde ČaksteVecvecmāte01.02.183519.03.1902
        22
        Anuša JurjāneVecvecmāte
        23
        Maija KuplāBrālēns/māsīca00.00.192500.00.1947
        24Andrejs JurjānsAndrejs JurjānsAttāls radinieks30.09.185603.10.1922

        Nav norādīti notikumi

        Birkas