Rīgas puika Aivars Līcis, pastrādājis par kinooperatora asistentu trīs gadus Rīgas Kinostudijā, nokļūst Latvijas Televīzijas kino grupā, vēlākajā Telefilma - Rīga 1958. gadā un pēc gada jau uzņem pirmo filmu Lauku jaunie saimnieki, kas stāsta par Smiltenes tehnikuma jauniešiem. Filma bija bez skaņas, to "palaižot gaisā", tekstu diktors lasīja no kabīnes, bet mūziku noformēja skaņu režisors no pults.

Tāds bija sākums.

Sešdesmito gadu sākumā Latvijas TV ienāca jauna paaudze, kas augstskolā apguva operatora un režijas meistarību un nomainīja vecos frontes režisorus Kārli Piesi un Mildu Puķi.

Aivars Līcis iestājās Maskavas Kino institūtā - VVKI - un to beidza 1964. gadā. Atceros, ka Maskavas kopmītnē redzēju Aivaru gultā, kad viņš divas dienas gatavojās eksāmenam, apkrāvies ar grāmatām. Atnesu viņam no veikala vieglas uzkodas un nākamā rītā Aivars bija smaidīgs - eksāmens mākslas vēsturē nokārtots.

Aivars ir pirmais profesionālais kinooperators Latvijas TV, kas beidzis Kino institūtu. Viņš ir reportāžas meistars, mīl filmēt ar garfokusa objektīvu, lai uzņemtu cilvēkus pēc iespējas dabīgāk un neuzkrītošāk. Konsekvents melnbaltā attēla piekritējs, vēlākos gados grūti aprod ar krāsu, saskata melnbaltajā attēlā mākslinieciskās potences, kuras prot izmantot.

Tā ar Aivaru Freimani, scenāristu un režisoru, top filmas Pilsēta ceļas spārnos ( 1963) par "pilsētu Jelgavu, kas maza, maza, tās simbols balta kaza", un Strauts (1964) par Kurzemes mazpilsētām.

Tai pašā gadā uzņemta filma Testaments (scenārija autors Hercs Franks). Filma - reportāža par Salaspils nometnes bijušo ieslodzīto tikšanos. Par šo filmu Kijevā 1966. gadā A. Līcis saņēma Pirmā Vissavienības TV filmu festivāla diplomu par labāko operatora darbu.

Atmiņā palikusi desmit minūšu īsfilma Zīmējumi bez paraksta (scenārists Hercs Franks, 1963), kas poētiskā kino valodā stāsta par jaunu sievieti, ceļamkrāna vadītāju. Pretfašistiskai tēmai Aivars pievērsās vairākkārt. Salaspils pieminekļi (scenārists Ansis Epners, 1968), kas stāsta par Salaspils memoriāla celtniecību, filmā intervijas ar bijušajiem ieslodzītajiem un Māra Čaklā dzeja.

Ja man jānosauc Aivara labākā filma, tad tā ir Iedēstiet rozes zemē nolādētā par dzejnieku Eiženu Vēveri, kas bijis ieslodzījumos fašistu nāves nometnēs Valmierā, Salaspilī, Štuthofā, Mauthauzenā. Scenārija autore Silvija Līce. Žēl, ka Latvijas TV šo filmu nerāda, tāpat demonstrēt varētu filmas Skatieties jauni ļaudis par Madonas veco ļaužu deju kolektīvu. Par mākslinieku Gunāru Krolli ir filma Melnbaltā intervija (1970). Interesanta ir Aivara dzīvesbiedres Silvijas Līces iecere parādīt vecās Viļa Rīdzenieka un citu vecmeistaru fotogrāfijas no 20. gadsimta pirmās puses salīdzinājumā ar šodienas Rīgu filmā Pilsētas portrets (1970).

Tagad lasu grāmatu par Voldemāru Kalpiņu Stāja. Viņš bija scenārija autors filmai Tautas rakstnieks Vilis Lācis (1969), kurai Aivars ir režisors - operators. Vēl jāpiemin tās skaita ziņā tūkstošiem uzņemtās reportāžas Panorāmai un citām TV redakcijām.

Aivars bija kluss vienpatnis, kompānijās nepiedalījās, alkoholu nelietoja, nesmēķēja, kas bohēmiskajā vidē bija izņēmums, bet no visiem visrūpīgāk kopa kinokameru

Atvadīšanās no Aivara Līča notiks ceturtdien, 2012.g. 19. aprīlī plkst. 15 II Meža kapu kapličā. 

Latvijas Kinematogrāfistu savienības vārdā - Rodrigo Rikards, režisors - operators.

Avots:diena.lv,  news.lv,