Alberts Legzdiņš

Rampas Ugunis: "Čikāgas piecīšu" Alberts Legzdiņš

Dzimis Latvijā, plaši tautā pazīstams kā trimdas mūzikas grupas "Čikāgas piecīši" dibinātājs

2013. gadā leģendārajam trimdas ansamblim piešķīra Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu par mūža ieguldījumu.

Legzdiņš saņēmis Triju zvaigžņu ordeni.

 

***

Čikāgas Piecīši - Mātei Dzimtene

No intervijas V. Krustiņam, Latvijas Avīzei, 2013.g.

Mana dzīve sākās 1933. gadā, un bērnības laiks bija mīlestības caurausts. Vecāki gan izšķīrās, kad man bija četri gadi, un, kad ļāva izvēlēties, paliku dzīvot pie vecāsmātes, kura mācēja stāstīt daudz pasaku un piedzīvojumus. Četru vai piecu gadu vecumā lasīju jau pats, bet mīļākie rakstnieki – Mains Rīds un Volless, vēlāk aizrāva A. Grīns. Grāmatas “patērēju” pakām. 1940. gadā biju laukos netālu no Ērgļiem, jo pēc ārsta paziņojuma, ka man ir “cāļa krūtis”, tika atzīts, ka “vājniekam” derīgākais ir svaigs priežu gaiss. Tamdēļ vasarās paralēli dzīvojām arī pie Bulduru zvejniekiem, kas bija attālos rados.

Čikāgas Piecīši Mežaparkā (1989.g.)

Pirmos krievu karavīrus ieraudzīju 1939. g. rudenī, iebraucot Rīgas stacijā. Izskatījās pēc gūstekņiem. Likās stipri noplukuši, nespodriem zābakiem, neizteiksmīgām sejām. 1941. gadā krievi bēga, ceļš caur Bulduriem bija pilnāks nekā sporta sacensībās. Mašīnas, cilvēki panikā, kas pameta skatu gaisā, vai no debesīm jau nelaižas vācu parašūtisti.

Pa Lielupi lejup brauca mantām, ļaudīm pielādēti kuģīši. Žīdiņus visur redzēja. Pāris dienu vēlāk cita izrāde. Vācieši nāca iekšā, smaidīgi puiši ar bruņumašīnām. Stiprā vējā mana vecmāmiņa ceļmalā pieglauda matus, un vāci nosprieda, ka šiem padod hitlersveicienu. Visi nekavējoties pielēca kājās un salutēja vecaimātei pretī. Karalaikā notiekošajam pie kartēm sekojām līdzīgi. Kā frontes pārvietojas un kur notiek cīņas.

Čikāgas Piecīši - Kurzemnieki

***

ASV nonācu caur mīļāko vācu pilsētu Eslingeni, kur sešus gadus nodzīvojām “pārvietoto” latviešu nometnē. Caurmērā ritēja normāla dzīve 6000 latviešu vidū. Tur bija inteliģences spice, puse no Nacionālā teātra, dailēnieši. Spēlēja teātri, bija skolas, veikali, aptiekas.

– Kā izskaidrojat šādas pēckara kultūraktivitātes, ja mūsdienās par tādām lietām dažs neliekas ne zinis?

– Nometnē dzīvojošie guva lielāku kultūruzlādēšanu, kā būtu jebkur Latvijā mājojuši. It īpaši laucinieki – cik reižu viņi dabūtu redzēt tāda līmeņa teātri un koncertus, ko sniedza slavenības? Ar nacionālo kultūru Eslingenē audzināja skolu jaunatni. Tā, kā ulmaņlaikā. Liels pulks skolotāju arī bija atbēguši uz Vāciju, uz skolēnu bija gandrīz pa skolotājam. – Vai bija organizējošs spēks, kas turēja latviskumu kopā?

– Teikšu tā, ka skolotājiem ar viņu patriotisko noskaņojumu bija liela nozīme. Rīti sākās ar lūgšanu, ar kādu dziesmu – un tāpat inteliģence nesēdēja, rokas klēpī salikusi.

Dakteri, akadēmiķi, vecie politiķi dibināja organizācijas, atkal gribēja tikt pie šprices, un nometne dzīvoja no vēlēšanām uz pārvēlēšanām. Tas bija dīvainākais – politiskā nogrupēšanās, pieslejoties partijiskajiem standartiem no Saeimas laikiem.

– Latvieši dabūja bēgt ar to, kas rokā, un reti kuram pieturējās kapitāls. Bet, lai kultūru uzturētu, vajadzīgi materiāli līdzekļi. 

– Numur viens – visiem bija tūkstoš stundu laiks. Zinātņu vīriem, romānistiem, memuāru rakstītājiem un citiem. Darbā nebija jāiet, ja nu ziemai malku cirst, lai papildinātu cigarešu devas. Bija tāds garīgs brīvlaiks, kad varēja darīt, ko vien gribēji un kam iedvesmojies. Eslingenes periods gandrīz vai saucams par latvisku renesansi. Amerikā lietas mainījās. Bija jāstrādā, taču rakstnieki tāpat rakstīja, mākslinieki zīmēja.

– Kāds āķis jūs vilka taisīt “Čikāgas piecīšus”? Dziedāšanas kāre, pulcēšanās kāre…

– … turpiniet, turpiniet, esat uz pareizās nots. Jā, tā bija mīlestība uz dziesmu, kaut nekādās mūzikas skolās netiku gājis. Man bija līdzi akordeons, ko vecāmāte uzdāvināja, teikdama, ka tas kādreiz noderēšot un kuru pa druskai čīgāju.

Amerikā sāka rasties latviešu sarīkojumi – cits par citu bēdīgāks. 18. novembris izklausās tik minorīgs kā bēru diena ar gaudulīgām runām. Nometnē tās vēl turēja par atpakaļbraukšanu, bet Amerikā neviens to vairs necerēja. Kā var nolaisties tik drūmā pesimismā? Ja ir valsts dzimšanas diena, tad vajadzēja kliņģeri izcept, izraut vienu glāzīti draugu pulkā.

Uz tāda pamata sākām muzikantu gaitas. Draugam Modrim bija salinieku tam–tam bungas, un, kur Čikāgā rīkoja latviešu tusiņu, tur gājām. Es sāku latviski vārdiski tulkot lielos amerikāņu hitus – tā jocīgi sanāca, bet visiem patika. Pamazām pievienojās citi “Piecīši”, un zāles pildījās līdz malām klausīties, kā dziedam, stāstām jokus. 1962. gadā Čikāgā grasījās taisīt lielus jaunatnes svētkus, bet “Piecīšus” orgkomiteja izsūtīja pa visu Ameriku, maksājot piecus dolārus par izrādi, lai reklamējam pasākumu. Nu – forši gāja! Mātes mums klāja gultas “viesturnejā” ar tiem baltākiem palagiem – tās mātes, kurām meitas bija mājās, bet es gan parasti sēdēju biedrības namā ar večiem, dzēru šņabi un runāju par nākamām izrādēm.

– Kas bija pamatā jūsu satīrai uz skatuves?

– Ņēmām notikumus iz latviešu sabiedrības dzīves. Pavilkām uz zoba biedrību priekšniekus, viela bija itin bagātīga…

E. Līcītis: – …Latvijā jūs nereti kvalificēja kā pretpadomju ansambli?

– No sākuma “Piecīšiem” nebija ne mazākā jēga, ka te kāds mūs klausās. Ap 1970. gadu cilvēki sāka stāstīt – Rīgā dzirdējuši spēlējam mūsu plates. OK, tas ir jauki. Bet vēl iepriekš, līki izbraukušies pa Ameriku, Kanādu, paši gribējām izbeigt spēlēšanu, taču sāka nākt lūgumi, piedāvājumi no visiem latviešu centriem, un mēs ieslēdzām otro ātrumu. Koncerti bija Austrālijā, Dienvidamerikā, Eiropā, un Latviju vienmēr redzējām kā automobiļa aizmugures skata spogulī.

– No Latvijas ar “Čikāgas piecīšiem” centās uzņemt “kultūrsakarus”?

– Kad 1970. gadā biju šeit, Kultūrsakaru komiteja rīkoja vakarus mūsu tūristu grupai. Šo grupu organizēja Rihards Spuris, liels patriots un komunistu nīdējs. Viņš plānoja laulības ar kādreizējo skolasbiedreni, kas palikusi Latvijā, un mani lūdza uzņemties tādu kā vakara vadītāja lomu. Biju jau aizņēmies smokingu, bet kādā rītā viesnīcā kundzes sauc – Albert, ziniet, kas notika? Nē. Spuri izraidīja no Latvijas! Tā viņš palika neprecējies, bet es ņēmos izprašņāt mūsu “labvēli” Jāni Aneraudu. Viņš tik atteica: mūsu drošības iestādes jau zināja, ko dara. Taču kopumā par muzicēšanas periodu, lai kā “Piecīšiem” gājis, var likt dzīves apakšvirsrakstu “Mums laimējās”.

Un atgriešanās Latvijā noteikti bija mūsu augstākais punkts. Izvēlējāmies nevainīgu repertuāru, neko pretpadomju, un lenti noklausījās žūrija – kādi divpadsmit cilvēki. Beigās piecēlās Jevgēņijs Vanags no Nacionālā teātra un teica – politiski “Čikāgas piecīši” mums ir pieņemami.

Kad drīz satiku Raimondu Paulu, ar ko toreiz un tagad esam draudzīgi, šādi sajūsmināts, prasīju, ko viņš par to domā? Vai mums ļaus spēlēt? Pauls atteica – nekad! Tie veči to nepieļaus! Tomēr latviska cenzūra bija arī Amerikā. Rēķiniet, ka organizētāji bija kungi ap 60 gadiem un, teiksim tā, ar latviskiem, konservatīviem uzskatiem. Neko rupju un pārspīlētu neatļāvāmies, taču šad un tad pēc izrādēm avīzē lasījām – vietējās draudzes publikai tas likās pārāk piparoti.

– Esat samērā biežs viesis Latvijā. Kādas pārmaiņas pašam iekrīt acīs kā pirmās?

– Tā lielā vilšanās ir jūtama, ka divdesmit gados nevarēja savest valsti kārtībā. Pa šo laiku tik daudz noplicināja, sabāza savās kabatās un visādos ofšoros. Amerikā arī notiek neglītas lietas, bet laikam zeme tik liela, pods tik dziļš, ka var tikai nosmelt, nevis izsmelt. Pie Latvijas mazā trauciņa lielie suņi mazākos nogrūž nost. Otra lieta, ka trimda bija tik aizrautīga, tik latviska un nacionāla. Vecie saimnieki mira ar Latvijas vārdu uz lūpām. Ja viņi redzētu visu šo jezgu pēc neatkarības atgūšanas – cik būtu vīlušies. Un tas ir sāpīgākais.

Alberts Legzdiņš

***

1961. gadā latviešu trimdas jaunieši Alberts Legzdiņš, Modris Avotiņš, Uldis Ievāns un Jānis Rinkušs Čikāgā piedalījās Latviešu jauniešu dienās un tur apvienojās kopējam priekšnesumam. Jauniešus vienoja interese par mūziku un veselīga humora izjūta. Pēc jauniešu dienu noslēguma bija nolemts turpināt uzstāšanos arī citviet, kas arī ir grupas pirmsākumi. Vēlāk grupai pievienojās Ilmārs Dzenis un Ģirts Puriņš. 50 gadu pastāvēšanas laikā grupas sastāvs daudzkārt ir papildinājies un mainījies, tajā dažādos laikos un sastāvos ir pabijuši 27 mūziķi. No agrīnajiem dalībniekiem vēl jāmin Juris Strautmans, Pēteris Strods un arī pirmās meitenes – Maija Dumpe un Rūta Kūlmane. Vēlāk klāt nākušie – Janīna Ankipāne, Armands Birkens, Uldis Streips, Lorija Vuda un Alnis Cers. Koncertos bieži tika aicinātas piedalīties bērnu vokālās grupas.

Grupas repertuārā bija pašu sacerētas, kā arī latviskotas populāras amerikāņu popmūzikas dziesmas, bez tam - koncertos vienmēr tika iekļauti joki un humoristiski skeči par ikdienu un politikas aktualitātēm. Grupas uzstāšanos vienmēr pavadīja lieliska publikas atsaucība. Čikāgas piecīši regulāri viesojās latviešu centros Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Grupa kļuva par Amerikas latviešu jaunatnes ceļojošo muzikālo sūtni Amerikā un Kanādā. Vēlāk sekoja ielūgumi uz Latviešu jaunatnes centriem arī Austrālijā, Dienvidamerikā un Eiropā. Grupa sniegusi simtiem koncertu latviešu klausītājiem visā pasaulē. Čikāgas piecīši Latviju apmeklējuši piecas reizes.

1963. gadā iznāca grupas pirmais albums. Kopumā ieskaņotas 12 plates, 16 kasetes, 10 kompaktdiski, 7 videoieraksti un izdota 1 grāmata.

Līdz atmodas laikam grupas ieraksti bija nevēlamo darbu sarakstos. Latvijā Čikāgas piecīšu dziesmas ienāca ar nelegāliem lenšu magnetofonu ierakstiem. To kopijas pavairoja un latvieši slepus klausījās tikai uzticamu draugu un radu lokā. "Piecīšu" dziesmas padomju gados šķita kā brīvības malks, kā tilts starp pasaulē izklīdušajiem latviešiem. Čikāgas piecīši skanēja ģimenes ballītēs un to dziesmas no galvas zināja gandrīz ikviens latvietis. Grupai vissaviļņojošākais piedzīvojums bija Latvijas skatītāju līdzdziedāšana visām viņu dziesmām. Leģendārajā Mežaparka koncertā viņi saprata, ko patiesībā nozīmē Latvijas cilvēkiem un bija pārsteigti par savu lielo popularitāti Latvijā. Tieši šo uzstāšanos grupa uzskata priecīgāko un laimīgāko savā mūziķu karjerā. Mežaparka koncerta TV ieraksts ir Latvijas Televīzijas fondos un ik pa laikam atkārtoti tiek demonstrēts LTV ēterā.

1989. gadā grupas koncertus Latvijā apmeklēja apmēram 180,000 cilvēku.

2011. gadā grupa paziņoja par aktīvo muzicēšanas pārtraukšanu, kas nozīmē, ka turpmāk netikšot organizētas tūres un koncerti, tikai atsevišķos pasākumos varēs redzēt grupas uzstāšanos.

ALBERTS LEGZDIŅŠ (1933-2017)

Leģendārā Amerikas latviešu ansambļa “Čikāgas Piecīši” katalogs pirmoreiz pieejams digitālā formātā interneta vietnē PlatformaMusic.lv.

 

Avoti: wikipedia.org, news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Eižens Austris StreipsEižens Austris StreipsDraugs12.08.193304.12.2007
        2Aleksandrs BirkensAleksandrs BirkensDraugs25.03.192315.07.2008
        3Rita BirkensRita BirkensKaimiņš00.00.192818.03.2017
        4Irēne VeinbergaIrēne VeinbergaPaziņa08.09.192505.09.1994

        Nav norādīti notikumi

        Birkas