Aleksandrs Čaks

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
27.10.1901
Miršanas datums:
08.02.1950
Papildu vārdi:
Čadarainis
Kategorijas:
1. Pasaules kara dalībnieks, Dzejnieks, Mediķis, Pedagogs, skolotājs, Rakstnieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Raiņa kapi

Aleksandrs Čadarainis ir dzimis 1901. gadā Rīgā, drēbnieka Jāņa Čadaraiņa un viņa sievas Emīlijas ģimenē. Viņa vecāki un viņš pats piederēja Rīgas Debesbraukšanas baznīcas draudzei.

Aleksandrs Čaks - urbānists

No 1911. gada līdz 1914. gadam viņš mācījās Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kas pēc 1. pasaules kara sākuma tika evakuēta uz Veravu (1915-1917), vēlāk uz Saransku (1917-1918).

Aleksandrs Čaks  " Atzīšanās"   miglā asaro logs...

Ieguva labu vispārējo izglītību un aizrāvās ar filozofisku darbu lasīšanu, īpaša interese viņam bija par Kantu, Šopenhaueru, Nīči, Hēgeli, Fihti, Herbertu Spenseru un Bergsonu.

1917. gadā bēgļu gaitās tapa viņa pirmais patriotiskais dzejolis "Jel celies, Latvija, tu svētā”, un kā daudzi viņa tā laika dzejoļi tie bija sākotnēji rakstīti krievu valodā ("Восстанъ, о Латвия святая...")

"Mūžības skartie", A.Čaks 2012 Āgenskalna Valsts ģimnāzijas Žetonvakars Kongresu namā 12.1

1918. un 1919. gadā, pēc Oktobra revolūcijas A. Čadarainis studēja Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē, piedalījās studentu literāros vakaros un disputos kopā ar futūristiem un imažinistiem.

Mūžības Skartie

1920. gada februārī viņš kā medicīnas students tika iesaukts Sarkanajā armijā, kur bija kara komisariāta sekretārs un kultūrpolitiskais darbinieks rezerves pulka lazaretē.

1922. gada jūnijā kopā ar demobilizētajiem latviešu strēlniekiem A. Čaks atgriezās Latvijā, tā kā netika atzīta viņa Krievijas skolas beigšanas apliecība, tad 1922. gadā viņš formāli atsāka mācības Latvijas Jaunatnes savienības vidusskolā.

Filmiņa par Aleksandru Čaku

1924. gadā viņš beidza Rīgas 2. valsts vidusskolu un atsāka medicīnas studijas Latvijas universitātē, tomēr tās nepabeidza.

1925. gadā ieguva skolotāja tiesības un līdz 1927. gadam sāka strādāja Drabešu bērnu patversmē un sešklasīgajā pamatskolā par skolotāju un skolas pārzini, paralēli rakstīdams dzeju.

1928. gadā A. Čaks nodibināja dzejas žurnālu „Jauno Lira”, darbojās biedrībā „Zaļā Vārna”, žurnālā „Trauksme”, bija Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sekretārs (1930–1934), žurnāla „Domas” redakcijas loceklis (1933–1934) un laikraksta „Dienas Lapa” līdzstrādnieks (1933).

Pēc 1934. gada apvērsuma A. Čaks kļuva par ierēdni Rīgas pilsētas krājkasē (1934–1939) un lasīja lekcijas R. Egles literatūras studijā (1935–1939).

1939. un 1940. gadā A. Čaks strādāja žurnālā „Atpūta”.

1941. gada sākumā viņu uzņēma LPSR Rakstnieku savienībā.

No 1944. gada oktobra A. Čaks strādāja laikrakstā „Cīņa” par kultūras nodaļas vadītāju.

No 1946. gada tika organizēta Čaka literārās un recenzenta darbības kritika un 1947. gadā viņu atlaida no darba avīzē un iecēla par Zinātņu akadēmijas Valodu un literatūras institūta zinātnisko līdzstrādnieku.

1950. gada 8. februārī  nesaudzīgās kritikas rezultātā A. Čaks saslima un nomira no sirds infarkta 48 gadu vecumā.

Aleksandrs Caks Final

Viena no galvenajām Rīgas ielām ir nosaukta Čaka vārdā, šajā ielā atrodas arī viņam veltīts muzejs un piemineklis Ziedoņdārzā.

***************************************************

Aleksandrs Čaks nav tikai dzejnieks. Savā laikā viņš bija arī labi ģērbts džentlmenis. Un kur nu tāds bez sievietēm, vai ne?!

Saldais gredzens 
Pirmo mīlestību, par kuru Čaks pats pastāstīja bērnības atmiņu ciklā „Saldais gredzens”, viņš sastapa četru gadu vecumā. Sētas bērnu spēlītēs iepazītā meitene Zenta sadūra dibenu uz asas naglas, un Saša nolēma viņu ārstēt – izģērba meiteni un lika liepu lapas virsū. Nolēma, ka tā pareizāk – medicīniskāk. Turpmāk dzejniekam ar sievietēm bijis gan skaisti, gan traģiski. Gadsimta sākumā visu izbojāja karš. Čaks no bēgļu gaitām Krievijā atgriezās Rīgā tikai 1922. gada Jāņos. Viņam tad bija jau 21 gads. 
  

Leontīne Rundele (Lonija)

Leontīne Rundele (Lonija)


No lielām sāpēm es mazas dziesmiņas taisu. Leontīne Rundele (Lonija) 
Vai Lonija ir Čaka pirmā sieviete? Leontīne Rundele bija Čaka klasesbiedrene Rīgas 2. valsts vidusskolā. (Dažkārt brīnās, ka Čaks mācījies vidusskolā, kad viņam bija jau pāri divdesmit. Taču pēc kara vidusskolas diplomu neatzina, un pieaugušajiem jau atkal bija jāsēžas skolas solos.) Lonija bija mazliet jaunāka, no tādas mierīgākas dzīves. Melniem matiem, ugunīgi skaista sieviete. 

Savukārt Sašam aiz muguras Krievijas ārprāts, mati jau sāka izkrist un pakausis palika galīgi pliks (dzejnieks matus zaudēja pēc slimošanas ar tīfu – aut. piez.). Viņam nepavisam nebija viegli tuvoties sievietēm. Lonijas un Čaka mīlestība sākumā bija skaista un jauka. Bet Sašam, nu jau 24 gadus vecam jauneklim, nebija darba, nebija, par ko aizvest Loniju uz randiņiem. Sašiņš lienēja naudu no tēva, lai savu meiteni uzcienātu ar kūkām. 

Vēlāk Čaks strādāja Drabešos par skolas pārzini, bet Lonija palika Rīgā. Attiecības, kad abus šķir attālums un neredzēšanās, pamazām pārvērtās skumjā sajūtā, ka nekā skaista vairs nebūs. Pēc Pirmā pasaules kara vīriešu bija katastrofāls mazākums, bet sievietes vēlējās normālu ģimenes dzīvi. Leontīnes ierosinājumu apprecēties un veidot ģimeni Saša noraidīja. Iespējams – jaunā sieviete arī nojauta, ka Čaks nav īsti piemērots ģimenes ligzdas vīšanai. Jau pavisam drīz Lonija apprecējās ar kādu advokātu. Bet pirmā mīlestība ar Čaku bija darījusi savu – tapa dzejoļu cikli „Loņai” un „Zelta zvans”. 

Angelika Blaua.

Angelika Blaua.

Miglā asaro logs. Angelika Blaua 
Kam veltīta slavenā „Atzīšanās”? Čakam Drabešu laikā esot bijusi maza mīlestības epizode ar Cēsu viesnīcnieka meitu Angeliku Blauu. Mēļo, ka tieši viņai dzejnieks adresējis daudz skandināto „Miglā asaro logs...”.  Vēlāk gan viņš to uzdāvināja arī skolas gadu mīlestībai Leontīnei Rundelei, kura savukārt bija stingri pārliecināta – dzejolis rakstīts viņai. 

Angelika bija krietni jaunāka, un tajā brīdī, kad viņš iepazinās, vēl pusaudze. Slaida, sprigana tumšmate, enerģiska ar spēcīgi izteiktu holerisko temperamentu. Ar savu enerģētiku, šķiet, bija spējīga Čaku nogalināt. Tomēr par nesaprātīgu Angeliku nevarētu dēvēt nekādā gadījumā. 

Pretēji vecāku vēlmei ieinteresēt meitu komerczinībās un tautsaimniecībā viņa sāka studēt teoloģiju un reiz pat esot teikusi sprediķi Āraišu baznīcā, tiesa, nevis no kanceles, bet gan pie pults dievlūdzēju priekšā. Studiju gados Rīgā, neraugoties uz jaunai meitenei visnotaļ smagnējo izvēli, Angelika paralēli dziedāja Latvijas Universitātes korī „Dziesmuvara” un bieži apmeklēja gan literatūras, gan mākslas lekcijas. 

Angelika bija ārkārtīgi skaista sieviete, pat bagātais „Straumēnu” saimnieks Edvarts Virza uz viņu metis acis. Bet arī viņa apprecējās nevis ar Čaku, bet gan ar viņa draugu, ārstu Arvīdu Kļaviņu, un Otrā pasaules kara laikā devās trimdā. 

Kad 70. gados uz brīdi iebraukusi Rīgā no ASV, viņa savai jaunības dienu draudzenei Mildai Grīnfeldei sacījusi: „Starp mani un Aleksandru Čaku taču patiesībā nekā tāda nebija...” Vēlāk atmiņās Milda stāstīs: „Vēl šodien varu droši apliecināt, ka Angelika bijusi visinteresantākā, vissavdabīgākā meitene, kādu man savā mūžā gadījies sastapt. [..] Satieku vakarā uz ielas Angeliku. Rokās viņai aprakstīta papīra loksne. Viņa tur to nesalocītu, tur ar abām rokām – itin kā tinte vēl nebūtu nožuvusi. Acis staro, visa seja staro – taisni jābrīnās, ka mums vēl jāmeklē gaisma kur citur. Jā, jā, Angelika nākot no Aleksandra Čaka, rokās viņai Čaka dzejolis – vēl slapjš, un man tūdaļ jāizlasa. Steigšus dodamies no krēslainās Dzirnavu ielas laukā uz Krišjāņa Barona ielu. Izrādās, gaišākais skatlogs ir pie Šortmaņa maiznīcas. 

Tur arī piestājam. Un Angelika balsī man lasa: „Atzīšanās.” Un tālāk: „Miglā asaro logs...” Pēc tam balsī lasu es. Šad tad sametas – aiz laimes satraukuma kāds aizžņaudz kaklu. Un, kad dodamies mājās, jūtamies neizsakāmi laimīgas. Protams, Angelika ir bagātāka, jo viņai pieder vairāk, jo radies tāds dzejolis. Un domās tiek sūtīta klusa pateicība dzejniekam, kuru „samīs reiz ilgas kā zirgi”.” 

Anita Bērziņa (Anniņa)

Anita Bērziņa (Anniņa)

Iedomu spoguļi. Anita Bērziņa (Anniņa) 
Kāpēc Čaks apprecējās? Dzejnieks nebija praktisks – nemācēja pat naglu sienā iedzīt. Bija stūrgalvīgs – pēc strīdiem nekad salabšanai pirmais nesniedza roku. Turklāt trīsdesmito gadu sākumā Aleksandrs ar meitenēm nemaz tik daudz „nenodarbojas”, jo visapkārt risinājās preses kari (Čaks aktīvi darbojas rakstnieku un mākslinieku biedrībā „Zaļā vārna”). 1933. gada novembrī mājas svinībās pie literatūrkritiķa Jāņa Kadiļa dzejnieks satika savu nākamo sievu Anitu Bērziņu, kuru gan visu laiku saukāja par Anniņu. 

Anita bija desmit gadus jaunāka par Čaku, ierēdne dzīvokļu pārraudzības iestādē. Starp citu, Anniņa trīsdesmitajos gados ir bijusi samērā populāra modele un diezgan bieži gozējusies uz modīgu žurnālu vākiem. 

Ko tur daudz runāt – vecāks kungs un jaunāka meitene, turklāt pilnīgi pretēji temperamenti – tas izsaka visu. Pat atpūtas brīžos uz Jūrmalu braucot, Čaks staigāja  uzvalkā, bet Anita – peldkostīmā. Šķiet, Čakam bija svarīgs tieši ilgošanās un cerēšanās laiks. Attiecības ar Anitu līdz kāzām bija daudz organiskākas nekā tad, kad viņi apprecējās. Viņi gan sāka dzīvot kopā un oficiāli nokārtoja attiecības tikai 1941. gada oktobrī. Visapkārt karš, vācieši ievieš kartīšu sistēmu – ja gribi ēst un jumtu virs galvas, attiecības bija jānokārto oficiāli. 

Tā piespieda Čaku apprecēties – kara laikā viņš bez kurnēšanas stāvēja rindās pēc produktiem, mainīja kartītes pret pārtiku, mājās vārīja zupas. 1944. gada oktobrī, kad liela daļa latviešu devās trimdā, Anita uzskatīja, ka ir apdraudēta, jo bija attiecībās ar vāciešiem (kas par to, ka tikai darbā) un tāpēc emigrēja no Latvijas. 

Te gan jāpiemin, ka Anita neilgi pirms tam aizdomās atvēra kādu Čaka vēstuli un uzzināja, ka tiek krāpta. Tāpēc nevar skaidri zināt – vai viņa patiesībā bēga no komunistiem.  (Nostāsti vēsta, ka Otrā pasaules kara laikā viņa Čaka dzīvoklī blakus vīra istabai satikusies ar augsta ranga SS virsniekiem, kas bijuši viņas draugi, un ar vienu no viņiem pametusi Latviju.) Anitai veltīta lielākā daļa dzejoļu no krājuma „Iedomu spoguļi”. 

Milda Grīnfelde.

Milda Grīnfelde.

Debesu dāvana. Milda Grīnfelde 
Vai Milda bija debesu dāvana? Tā bija Milda Grīnfelde, kuru 1943. gada 27. martā kādās viesībās pie drauga Jāņa Rudzīša ieraudzīja Čaks un par kuru Anita uzzināja no liktenīgās vēstules. Sieviete, ar kuru dzejnieks palika kopā līdz savai nāvei. 

Viņu kopdzīve nebija idille, taču tās bija stabilas un abpusēji papildinošas attiecības. Starp citu, tā nebija pirmā iepazīšanās ar Mildu. Pirmo reizi Čaks viņu satika  jau pirms 14 gadiem, kad kopā ar draugu dzejnieku Ēriku Raisteru viesojās Mildas mājās, parunājās par dzeju, pavasari, iedzēra vīnu un... Šķīrās. 

1940. gada decembrī viņu ceļi atkal krustojas, šoreiz darba darīšanās. Milda Čaku atcerējās. Viņš gan ne un vēlāk pārdzīvoja, ka nav atminējies, kā izrādījās, sava mūža pēdējo mīlestību. 

Krājums „Debesu dāvana” ir pilnībā veltīts Mildai. Kāpēc viņi neapprecējās? Iespējams, Čaks nevēlējās šķirties, jo pirmā sieva bija dzīva, tikai nezin kur atradās. Anita būtu jāpasludina par bezvēsts pazudušu, un tikai pēc tam viņš varētu veidot oficiālas attiecības ar Mildu. Taču Saša mācēja palīdzēt risināt mīlas problēmas vairākām Mildas draudzenēm. 

Piemēram, Lizete Stankovica (strādāja televīzijā, daudzus Čaka darbus pārrakstīja ar rakstāmmašīnu – aut. piez.) ar iesauku Zetiš Fetiš kara laikā pārdzīvojusi mīlas mokas ar kaut kādu brūtgānu, kurš viņai nepievērsa uzmanību. Dzejnieks pateica, ka to lietu nokārtos... ar buršanu, gan brīdināja, ka tam nepieciešams nedzimuša bērna kauls un to viņš dabūšot (1943. gada augusta beigas, septembra sākums). 

Grīnfelde vēl smējās – kur tad viņš tādu dabūšot? Nu tak Anatomikumā, elementāra lieta, turklāt vēl paspēja sameklēt tam brīnišķīgu samta maisiņu (tēvs pašuvis). Tātad Saša uzkāra Zetiš Fetiš kaklā paša sameklēto nedzimuša bērna kaulu, paslēptu samta maisiņā, apsēdināja Zetiš Fetiš istabas vidū, bet pats staigāja apkārt  un skaitīja buramvārdus. Aculiecinieki vēsta – kā tik Saša nav ārdījies un spēlējis teātri, lai Lizetei pielabinātu šo vīrieti. 

No attiecību laika ar Mildu saglabājies arī kāds nostāsts par Čaku, kas varējis randiņos uz sievieti gaidīt pat vairākas stundas un neapvainoties. Tam patiesībā bija pavisam skaudrs iemesls  – Milda pēckara posmā dzīvoja 6. stāvā, lifts nestrādāja, bet Čakam bija totāli slima sirds. 

Bija norunāts randiņš, taču dzejnieks fiziski nespēja uzkāpt augšā un tāpēc gaidīja savu sievieti uz ielas. Tā radusies šī leģenda. Grīnfelde reiz atzinās, cik šausmīgi vainīga gan toreiz jutusies. Tā nu gluži nav, ka Čaks katru savu meiteni būtu gaidījis. Arī ar Mildu nekādu daudzo randiņu nav bijis – satikušies pie Mildas mājās un baudījuši mīlas priekus! 

Mūža beigās gan attiecības ir dažādas. Tuvi brīži mijās ar atsalumu. No 1947. gada septembra līdz 1950. gada janvārim Čaks un Milda Grīnfelde strādā kopā Valodas un literatūras institūtā, tātad satikšanās bija biežas. Ar Mildu Čaks gāja uz labiem restorāniem, teātriem, reizēm devās tālākos braucienos. Milda ar prieku atceras braucienu uz Ventspili, Dziesmu svētkiem. Īsti kopā gan viņi bija tikai pēdējās divas Čaka dzīves nedēļas – no 1950. gada 18. janvāra līdz 8. februārim – skaistākā mīlestības izskaņa... Uz nāves gultas. 

Aleksandrs Čaks.

Aleksandrs Čaks.

Ko tur liegties, nav vērts. Citas sievietes 
Vai Čakam bija citas? Dzejnieks mēdza eleganti ģērbties – baltas getras, zīda balta šalle, kažoks ar karakulādu vai tikko pašūts krekls, fraka, balti cimdi. Varbūt tāpēc sievietes viņu tik ļoti mīlēja – kurpes viņam patiesi nekad nebija netīras un arī runāt viņš mācēja kā Dievs. Saša bija džentlmenis šī vārda vislabākajā nozīmē. 

Kādu ziediņu uzdāvāt, mēteli padot – tā viņam bija ikdiena un reizē svētki. Savus tikko sacerētos dzejoļus viņš mēdza pārrakstīt uz daudzām lapiņām, kuras pēc tam dāvināja savām sievietēm vai pat vienkārši paziņām.  Par citām dzejnieka sievietēm gan zināmi vien krikuči. 

Skolotāja Mirdza Bailīte vēl joprojām ir dzīva. Tās gan drīzāk bijušas parastas simpātijas. Arī ar skumju dziesminieci Austru Skujiņu Sašam bijusi vien emocionāla tuvība, un ne jau Čaka dēļ Skujiņa izdarīja pašnāvību. Viņi abi bija fantasti. Kājas sakrustojuši, tukšiem vēderiem, uz plikas grīdas dibenus atspieduši, gudroja par to, kā reiz dzīvos, kad būs daudz naudas. Cigarešu zilie dūmi kā mākonis šūpojās pār galvām, kurās toreiz bija daudz plānu, sapņu un ideju. 


Raksts tapis sadarbībā ar rakstnieku, Čaka biedrības vadītāju, lielāko Čaka speciālistu Latvijā Valdi Rūmnieku, kurš nule kopā ar Andreju Miglu izdevis vēsturisko romānu „Čaks”. 
Sandra Krauze / Foto: no Aleksandra Čaka muzeja fondiem

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/33403/aleksandra-caka-pirma-un-pedeja-milestiba

Avoti: wikipedia.org, news.lv, acadlib.lv

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Rīgas Valsts vācu ģimnāzijaRīgas Valsts vācu ģimnāzijamācījieslv
2Piņķu baznīcaPiņķu baznīcanav precizētalv
3Drabešu muižaDrabešu muižastrādājisStrādāja par skolotājulv

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Jānis ČadarainisTēvs
        2Anita BērziņaAnita BērziņaSieva
        3Milda GrīnfeldeMilda GrīnfeldeCivilsieva04.10.190928.09.2000
        4Angelika KļaviņaAngelika KļaviņaDraugs23.07.191023.10.2006
        5Leontīne Amālija RundeleLeontīne Amālija RundeleDraugs08.10.190422.05.1990
        6Hilda Vīka EglīteHilda Vīka EglīteDraugs15.03.189705.11.1963
        7Mārtiņš ZaursMārtiņš ZaursDraugs17.02.191521.11.1998
        8Velga VīlipaVelga VīlipaDraugs04.02.194002.04.2018
        9Jānis VeselisJānis VeselisDraugs01.04.189618.05.1962
        10Jānis SudrabkalnsJānis SudrabkalnsDraugs17.05.189404.09.1975
        11Pāvils VīlipsPāvils VīlipsDarba biedrs22.12.190104.09.1979
        12Ēriks RaistersĒriks RaistersDomu biedrs23.04.190515.11.1967

        Nav norādīti notikumi

        Birkas