1993. gada sākuma līdz marta vidum Latvijā bija notikuši jau veseli septiņi nekādā ziņā ne sadzīviski sprādzieni: sēriju iesāka kāda kioska uzspridzināšana Rumbulā, sekoja kompānijas Simss prezidenta automašīna, vēlākajos gados kā nedaudz īpatnas reputācijas cilvēku pulcēšanās vieta slavenais veikals Sēnīte Baznīcas ielā, kā arī četri sprādzieni Jūrmalā – skaļākais no tiem nogranda pie remontējamā restorāna Cabourg durvīm.

Sākotnēji izmeklētāji vēl mēģināja runāt par pusaudžu draiskošanos, jo sprāgstvielas nopirkt taču esot tik vienkārši – kaut vai Rumbulas tirgū. Taču „pusaudži” nerimās.

Marta beigās pamatīgs sprādziens notika pie kafejnīcas Forums Rīgā, Kaļķu ielā 24 – Casino Latvia direktora vietnieks, vēlākais miljonārs Jānis Zuzāns zaudējumus lēsa ap diviem miljoniem Latvijas rubļu.

Nākamais upuris bija Jūrmalas restorāns Orients, turpat Jūrmalā logi tika izšauti kādai mājai Viestura prospektā, sekoja sprādziens pie kāda Bauskas ielas nama, vēl pēc tam mežā pie Babītes tika atrasti triju vīriešu līķi...

Aprīļa sākumā saistībā ar skaļajiem notikumiem pirmoreiz tika pieminēts „kāds Gitčenko” – tieši šis kungs īrējis cietušo māju Viestura prospektā. Tad nu beidzot policija sarosījās, un dažas dienas vēlāk jau bija skaidrs, kas ir šis „kāds Gitčenko” – tikai decembrī no cietuma iznākušais Aleksandrs Gitčenko, saukāts arī par „Hitleru”, kurš sācis ietekmes sfēru dalīšanu, iespējams, pat ar „Pārdaugavas grupējumu” (no kā plašāka sabiedrība un mediji atģidās – āre, tātad nav bez pamata baumas, ka Pārdaugava ir kaut kas vairāk nekā tikai paliela daudzprofilu firma, ko 1991. gadā dibinājis pusotrs desmits fizisko personu un kurā 51 procents pieder trim uzņēmējiem – Vladimiram Ļeskovam, Aleksandram Laventam un viņa tēvam Emīlam Laventam).

Par mūslaiku „Hitleru” dažu dienu laikā sāka stāstīt visdažādākās leģendas – pat to, ka kādās viesībās viņš visu acu priekšā nogalinājis savu sievu un līķi izmetis pa logu. Savukārt, Pārdaugavas vadītājam Vladimiram Ļeskovam nācās rīkot pat speciālu preses konferenci, kurā izskanējušie paziņojumi no mūsdienu viedokļa bija vairāk nekā īpatni – piemēram, ka A. Gitčenko esot „vājprātīga, nenozīmīga figūra”, kas droši vien drīz iešot bojā. Taču vienlaikus V. Ļeskovs deklarēja - Pārdaugava tiekot aplieta ar netīrumiem, bet tai nekāda sakara ar mafijas karu neesot un nevarot arī teikt, ka spridzinātas tiekot tieši vietas, kur atpūšas Pārdaugavas cilvēki, jo „Pārdaugavas cilvēki ir visur, kur var labi atpūsties”.

Ar ko īsti karoja A. Gitčenko, tā arī oficiāli netika paziņots, tomēr V. Ļeskovs, kura paša likumpaklausību tobrīd neviens vēl oficiāli neapšaubīja, izrādījās īsts pravietis: jau aprīļa beigās parādījās baumas, ka A. Gitčenko esot nogalināts Gomeļā un apbedīts Jūrmalā, Lielupes kapos. Uz Gomeļu – tolaik bijušās PSRS sastāvdaļu tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvji citu kādreizējo republiku teritorijā vēl varēja darboties salīdzinoši brīvi – pat devās Latvijas Ģenerālprokuratūras pārstāvji, un izrādījās, ka baumas ir patiesas – „Hitlers” Gomeļā nošauts ar paša ieroci.

(No Lato Lapsas pētījuma)