Dzimis 1863. gada 31. martā Jaunpils luterāņu mācītāja Aleksandra Bernevica un viņa sievas Johannas, dzimušas Panteniusas, ģimenē. Mācījās Kuldīgas ģimnāzijā (1877-1881) un studēja teoloģiju Tērbatas universitātē (1883-1887), aizstāvēja cand. theol. grādu (1888).

Stādāja par Stendes draudzes mācītāja palīgu (1888-1890), Valles draudzes mācītāju (1890-1894) un Jaunpils draudzes mācītāju (1894-1908). Līdztekus darbojās Latviešu literārās biedrībā, bija tās Kurzemes nodaļas vadītājs (1895-1901), bija Kurzemes guberņas skolu padomnieks (1896-1915). Kurzemes konsistorijas piesēdētājs (1903-1908), ģenerālsuperintendents un konsistorijas viceprezidents (1908-1918). Leipcigas universitātes goda doktors (Dr. theol. h. c., 1916).

Pirmā pasaules kara laikā darbojās Kurzemes Zemes padomē (1917-1918). Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bija luterāņu mācītājs Silēzijā (1919-1923). 1923. gadā viņu ievēlēja par Braunšveigas zemes luterāņu bīskapu Volfenbītelē (Wolfenbüttel), 1933. gadā atcēla no amata pēc Hitlera nākšanas pie varas. Mūža nogali pavadīja Blankenburgā Harca kalnos. Miris 1935. gada 30. oktobrī Halberštatē, apglabāts Blankenburgā.