Pēc īsas un smagas slimības no mums šķīries čellists un bijušais ilggadīgais Latvijas Mūzikas fonda direktors Alfrēds Amoliņš.
Mācības Latvijas Konservatorijā pie čellista Ata Teihmaņa un citiem pedagogiem, mūziķa pienākumi Dailes teātrī, pēc tam ilgus gadus tagadējā Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, solopriekšnesumi Latvijas filharmonijas rīkotajos koncertos. Tas viss sakrājies
Alfrēda Amoliņa - mūziķa vienā svaru kausā. Citā kausā - tie rūpesti, kas aizpildīja Latvijas Mūzikas fonda direktora katru darba dienu no 1948. gada līdz aiziešanai pensijā 1990.gadā. Mierīgi, it kā lēnīgi, taču tajā pašā laikā autoritatīvi, ar izdomu un lielu atbildības sajūtu viņš rūpējās par latviešu un cittautu mūzikas darbinieku radošo kontaktu paplašināšanu, piedalījās dažādu Latvijas Komponistu savienības un starptautisko pasākumu organizēšanā. Pateicoties Alfrēda Amoliņa pūlēm, aizvadītajos gados krietni vien uzlaboti Komponistu savienības biedru radošā darba un dzīves apstākļi, šodien pat grūti novērtēt, cik daudz laika un spēka prasīja Komponistu savienības Jaunrades nama Jūrmala celtniecības Mellužos, kas kļuva par vienu no pašiem labākajiem šāda veida namiem bijušajā Padomju  Savienībā.  Visbeidzot - vēl citā  svaru kausā - labestība, draudzība, izpalīdzība un mīlestība - tās cilvēciskās īpašības, ko diendienā baudīja gan viņa kuplā ģimene, gan darba kolēģi, draugi.
 

Avots: Literatūra un māksla, 22.10.1994