Alfrēds Riekstiņš

Pievieno šai personai bildi!

Alfrēds Riekstiņš  bija latviešu karavīrs, Latviešu leģiona virsnieks un dzelzs krusta bruņinieka krusta kavalieris. Kara beigās izceļojis uz Zviedriju, bet 1952. gadā kā ASV izlūkdienesta pārstāvis atgriezies Latvijas PSR, taču operācija atklāta un A. Riekstiņš izdarījis pašnāvību.

Alfrēds Riekstiņš ir dzimis Sabilē 1913. gada 30. janvārī.

Izglītību ieguvis Sabiles pamatskolā. Pēc skolas beigšanas strādājis dažādus darbus. Bijis gan grāvracis gan kuļmašīnu meistars, gan laukstrādnieks.

Dienējis Latvijas armijā, 7.Siguldas kājnieku pulkā, dižkareivja dienesta pakāpē.

Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Riekstiņš kādu laiku slēpās mežā. 

1941. gada vasarā sākoties PSRS un Vācijas karam, Alfrēds Riekstiņš darbojies Sabiles nacionālo partizānu vienībā. 

1942. gadā brīvprātīgi iestājies 24. Talsu kārtības dienesta (policijas) bataljonā. Piedalījies partizānu apkarošanas operācijās Minskas apkārtnē un cīņās pret padomju armiju Ļeņingradas pievārtē.

Beidzis instruktoru kursus Kingisepā, paaugstināts par kaprāli. 

1943. gada pavasarī jau latviešu leģiona 2.brigādes 40. grenadieru pulka, 1.bataljona sastāvā Riekstiņš cīnās Volhovas frontē.

1944. 8. augustā Alfrēdu Riekstiņu ieceļ par vada komandieri Ernesta Laumaņa komandētajā 19. divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā.

Piedalījies cīņās Latvijas teritorijā pie Cesvaines, Lubānas un Mores. Apbalvots ar 2. šķiras dzelzs krustu.

Kurzemes cietokšņa kaujās izcēlies ar lielu personīgo drosmi un pārdrošām ļoti atjautīgām operācijām. 

1945.gada 16.februārī Riekstiņu, par kauju pie Vamžiem, apbalvo ar 1.šķiras dzelzs krustu.

1945. gada 16. martā Alfrēda Riekstiņa vienība īstenoja pārdrošu izlūkgājienu sarkanās armijas aizmugurē, kura rezultātā tika sagrābti vairāki tanki un lielgabali, kuri negaidīti sāka apšaudi pa padomju okupācijas karaspēku un tā rezultātā izjaucot plašu pretinieka uzbrukumu.

Par šo akciju viņš 1945.gada 5.aprīlī tika apbalvots ar bruņinieka pakāpes dzelzs krustu un paaugstināts leitnanta dienesta pakāpē. Pēc apbalvošanas nosūtīts uz rotas komandiera kursiem Pastendē.

Pēc Vācijas kapitulācijas ar ātrlaivu izdodas sasniegt Gotlandes krastus. 

Zviedrijā pārģērbšanās par civilpersonu ļauj izvairīties no internēšanas karagūstekņu nometnē un sekojošās izdošanas atpakaļ PSRS. Kādu laiku strādājis fizisku darbu kūdras purvā un meža izstrādē. Vēlāk apmeties Gēteborgā un piedalījies "Daugavas Vanagu" nodaļu veidošanā Zviedrijā.

Interesantu Alfrēda Riekstiņa raksturojumu ir sniedzis izcilais trimdas vēsturnieks un publicists Uldis Ģērmanis:

“ "Alfrēda ārienē nebija nekāda brašuma vai kaujinieciskuma. Bet, ja pārrunu brīžos gadījās ieskatīties viņa palaikam piemiegtajās acīs, tad daudz kas kļuva saprotamāks. Tur reizēm atplaiksnījās tāds vēss un zilgans tērauds, kas, šķiet, nepazina ne žēlabas, ne žēlastību. Alfrēdam bija grūti samierināties ar miera laika dzīvi, jo viņš bija un palika kaujinieks," ”

1951. gadā Alfrēds Riekstiņš nolēma sadarboties ar britu un amerikāņu slepenajiem dienestiem, lai darbojoties PSRS okupētajās teritorijās iegūtu sabiedrotajiem vajadzīgu informāciju un netieši sekmētu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Riekstiņu iedalīja piecu vīru grupā, kurus plānoja slepeni nogādāt Latvijā. Kopā ar vairākiem citiem latviešiem viņu apmācīja ASV izlūkdienesta skolās Bavārijā, Rietumvācijā.

1952. gada 30. augustā Riekstiņš ar segvārdu "Imants" nonāk Kurzemē. Kopā ar vēl diviem latviešiem — Edvīnu Ozoliņu ("Herbertu") un Nikolaju Balodi ("Borisu") — Priekules apkārtnē viņu desantēja ASV izlūkdienesta sūtītā divmotoru lidmašīna. Piezemējoties, stipra vēja dēļ, no grupas tiek atšķelts Boriss. "Imants" un "Herberts" naktī slepus devās uz Riekstiņam jau labi zināmajām "Dreimaņu" mājām netālu no Sabiles.

Diemžēl viņa ceļa biedrs bija Rietumu izlūkdienestā iefiltrēts padomju aģents. Tādējādi jau pēc četrām dienām mājas aplenca čekas karaspēks.

1952. gada 11. septembrī, pēc neilgas apšaudes, saprotot pretošanās bezjēdzību, Riekstiņš izmanto līdzdoto ciankālija ampulu un veic pašnāvību.

Netālu no Dreimaņu mājām ir uzstādīts piemiņas akmens. Kapavieta nav zināma, visticamāk aprakts Kandavas baznīcas gravā, kur tolaik čekisti noraka daudzus cīnītājus pret padomju varu.

Apbalvots ar Dzelzskrusta Bruņinieku krustu, Dzelzskrusta abām šķirām, kājnieku trieciena nozīmi sudrabā.

***

1945. gada marta vidus. Jau gandrīz pusgadu šāviņu ārdīta vaid Kurzeme. Piecās lielkaujās krituši tūkstoši un tūkstoši. Lielais kara virpuļa epicentrs pārsviedies Berlīnes pievārtē. Kara iznākums skaidrs gan vieniem, gan otriem.Vēl tikai skaitītas dienas, nedēļas, sliktākajā gadījumā daži mēneši, bet Kurzemes cietoksnis joprojām turas. Padomju virspavēlniecība savējos nežēlo - tā bezjēdzīgās kaujās nāvē raida arvien jaunus karotāju pulkus. Leģionāri aizstāv katru latvju sētu, pauguru un bērzu birzi. 

Marta vidū viss liecina:

-Kurzemes aizstāvjiem būs jāpieņem vēl viena lielkauja -sestā, kā vēlāk izrādīsies - pēdējā.

Šoreiz pretinieks to plāno Saldus pievārtē Remtes pusē. Cik tā ir krieviem svarīga, liecina fakts, ka Kurzemē ierodas maršali Vasiļevskis, Čistjakovs, Baltijas flotes pavēlnieks Jerjomenko un ģenerālštaba pārstāvis Frolovs.

17. martā Sarkanā armija straujā triecienā no Pilsblīdenes puses pie "Ķīpu" mājām pārrauj frontes līniju un iegūst Saldus -Kandavas ceļu, paverot lielisku iespēju krievu tankiem ielauzties Kurzemē.

Kā parasti, šādu riskantu pārrāvumu likvidēšanai, pavēlniecība sūta majora Laumaņa triecienbataljonu. Arī šoreiz majors saņem līdzīgu pavēli - plkst.19, pēc labi koriģētas artilērijas apšaudes, iepriekšējās pozīcijas atgūt un pārrāvumu likvidēt. Liekas, kas tur sevišķs - vai mazums šādos prettriecienos cēlušies Laumaņa bataljona vīri, atbrīvodami ne vienu vien latvju sētu.

Tomēr šī kauja iegājusi Kurzemes cīņu vēsturē kā visneparastākā. To savās atmiņās un pētījumos par 19. divīzijas kaujas ceļu apraksta katrs kara vēsturnieks, jo šīs kaujas rezultātu, lai cik tas būtu neticami, noteica viena cilvēka attapība, drosme, pašaizliedzība un pārgalvība.

Majors Laumanis izlūkos sūta pirmās rotas kaprāli Alfrēdu Riekstiņu ar vienpadsmit vīriem.

Viņš zina, ko sūtīt - Riekstiņš ir pieredzējis karotājs, izgājis bez nevienas skrambiņas 19. divīzijas kaujas ceļu no Ļeņingradas līdz dzimtajai Kurzemei. Vēl nesen kaujās pie "Rumbām" ar sava vada triecienniekiem ar tanku dūrēm iznīcina septiņus zemē ieraktus krievu tankus un atbrīvo "Ģibeļu" mājas.

Laumanis dod kaujas uzdevumu - no netālās augstienes pie Saldus- Pilsblīdenes krustojuma novērot "Ķīpu'' mājas un vēlāk koriģēt artilērijas uguni. Viņi iekārto telefonu ar štābu. Riekstiņš tālskatī redz māju pagalmā novietotos trīs krievu tankus, prettanku lielgabalus un smagos ložmetējus - to saimnieki jūtas droši, pārvietojas bez jebkādas piesardzības, kā nekā savējie priekšā vesels pulks, kas devušies Laumaņa bataljona virzienā. Alfrēds izšķīrās par pārdrošu soli - negaidīt plkst. 19-tos artilērijas uguni uz "Ķīpu" mājām, bet pašu spēkiem tās ieņemt.

Viņš zina - pēkšņums un pārdrošība ne reizi vien izšķirošos mirkļos palīdzējuši.

Izrādās, ka daži vīri - Brauns, Cilpiņš, Danbergs - māk rīkoties ar krievu smagajiem ieročiem. Gar mežmalu vīri iezogas pagalmā, tad pēkšņs uzbrukums, asiņaina, nežēlīga tuvcīņa.

Nu tanku stobri tiek pagriesti pretējā virzienā, un šoreiz tie atklāj uguni uz savējiem. Krievi nesaprašanā un panikā bēg. Sakarnieki pagarina telefonu no augstienes uz "Ķīpām" un ziņo, ka artilērijas uguni uz "Ķīpām" nav jāvērš - tur savējie.

19. divīzijas komandieris nesaprašanā - nevajag artilērijas uguni uz "Ķīpām", kā tur radās savējie, ja vēl nesen tur saimniekoja krievi?

Pamazām viss noskaidrojas. Viena cilvēka attapība un drosme izšķīra kādas kaujas iznākumu, pasargādama daudzu karavīru dzīvības, reizē it kā aizcērtot vārtus pretinieka tālākai ielaušanās Kurzemē.

330x500_RiekstApbalvosana.jpg

Par pārdrošo operāciju Alfrēdu Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieka Krustu, līdz ar to viņš kļūst par vienu no divpadsmit latviešiem, kuri saņem augstāko vācu virsnieku apbalvojumu. Krustu viņam pasniedz 5.aprīlī Remtes pilī. Vēlāk gan vācieši attopas, ka Bruņinieku kārtā gan vienkāršos karavīrus neceļ un aizsūta Riekstiņu uz virsnieku kursiem. Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.

Riekstiņa varonību novērtē arī vācu prese. Laikraksts "Tēvija" raksta:

"Lai latviešu kaprālis iekļūtu Bruņinieku kārtā, viņam vajadzēja veikt kaut ko ārkārtēji neparastu un neiedomājamu. Riekstiņš likvidē ienaidnieka pārrāvumu un sīvi aizstāvas. Saglābj visas divīzijas spārna stāvokli."

Tas, liekas, bija vienīgais gadījums vācu kara vēsturē, kad virsnieka apbalvojumu saņem kaprālis. Interesanti atzīmēt, ka tas arī bija pēdējais pasniegtais Bruņinieka krusts Kurzemes cietoksnī. Leitnants Freimanis, kuru apbalvošanai ar Bruņinieka krustu izvirza aprīļa beigās, to vairs nesaņem - vāciešiem krājumi beigušies.

*

Kas bija šis vīrs, kura mūža gājums noderētu kāda romāna vai dēku filmas sižetam, kura kara gaitas nebeidzās ar Berlīnes un Kurzemes kapitulāciju?

Dzimis 1913.gada 30.janvārī Sabilē. Agrā bērnībā zaudē māti. Tēvs Pauls ir kuļmašīnu mašīnists, tāpēc mājās uzturas maz, zēna audzināšanu uzņemas mātes māsa Marianna Lagzdiņa no Matkules pagasta "Dreimaņu" mājām. Tur arī paiet Alfrēda bērnība un jaunība, sešas klases Sabiles pamatskolā, tad lauksaimnieka darbs tantes saimniecībā, meža darbs, arī smagais grāvrača darbs.

Latvijas pēdējos brīvvalsts gados Alfrēds pievēršas sportam. Viņš kļūst par labu vidējo distanču skrējēju, vietējās sacensībās bieži izcīnot godalgas. Piedalās arī Sabiles aizsargu rīkotajos pasākumos. Sākās karš. Marianna izvada audžudēlu, nenojauzdama, ka liktens būs lēmis pēc dēkainajiem piedzīvojumiem frontē un daudziem trimdas gadiem atgriezties dzimtajā sētā vēlreiz, lai izcīnītu pēdējo kauju un no šejienes aizietu mūžības ceļos.

Riekstiņa kaujas ceļš ir 19.divīzijas kauju ceļš - cīņas Ļeņingradas pievārtē, Volhovā, Morē, tad kaujas Kurzemē.

Par cīņām pie Volhovas viņu apbalvo ar 2. un 1.šķiras Dzelzs krustiem. Kara pēdējā dienā - 9.maijā no Pāvilostas uz Gotlandi atiet pēdējā laiva.

Bruņinieka krusts šajā laivā nodrošina vietu arī Riekstiņam.

Zviedrijā viņš nonāk gūstekņu nometnē, draud izdošana Padomju Savienībai. Riekstiņš no nometnes veiksmīgi izbēg. Lai nekristu acīs varas iestādēm, dodas meža darbos, vēlāk strādā kūdras purvā.

Dzīve pamazām normalizējas. Liekas, nekas netraucētu nodibināt ģimenes dzīvi, varētu pārcelties uz Kanādu vai Ameriku, kā to jau izdarījuši citi nesenie kaujas biedri. Tomēr dēkaiņa raksturs nav piemērots šādai dzīvei. Sirds sāp par tuviniekiem Latvijā - vai vēl dzīvi. Kādu reizi rodas iespēja saistīties ar angļu izlūkdienestu, kuri meklē drosmīgus vīrus izlūka darbam okupētajā Latvijā. Viņš piekrīt, iziet apmācību kursus un, kā pats domā, varēs cīnīties par Latvijas atbrīvošanu.

1952.gada 30. augustā Duglasa tipa lidmašīna Kurzemē nogādā izlūkus. Kā turpmāk rakstīs Padomju prese - Priekules apkārtnē nomesti trīs amerikāņu spiegi. Viens no grupas nolaižoties noklīst. Paliek komandieris Riekstiņš (segvārds Imants) un Herberts, kurš, kā vēlāk izrādīsies, ir nodevējs, un jau Zviedrijā ir krievu savervēts aģents.

Riekstiņš pieņem pārgalvīgu plānu - cauri visai Kurzemei doties uz dzimtajām "Dreimaņu" mājām. 7. septembrī vēlu vakarā pie saimnieka Friča Lagzdiņa loga klusi pieklauvē. Lagzdiņš pārsteigts ierauga Alfrēdu, kuru viņš jau sen bija uzskatījis par mirušu. Abus negaidītos viesus saimnieks iekārto šķūnī. Pa to laiku čekisti "strādā" un 11.septembrī šķūnis tiek aplenkts.

Bruņinieks pieņem pēdējo kauju. Kā atceras Friča Lagzdiņa dēls Arnis - šaušana bijusi pamatīga, šķūnī mētājušās izšautās čaulītes, klons un salmi asiņaini. Pārspēks par lielu, arī atklātā vieta liedz atkāpties. Alfrēds nav paradis padoties - dzīvs viņš čekistiem rokās nedosies, atliek viena iespēja - izlūka indes ampula. Šaušana apstājas, kad dūmi izklīst, čekisti šķūņa durvīs redz stāvam vīru ar automātu. Bet kāpēc nav padošanai paceltas rokas? Viņš nepadodas!

Zibenīga kustība un ampula nostrādā. Dzimtās sētas pagalmā apklust drošsirdīgā Latvijas patriota sirds. Par šo kauju ir daudz nostāstu, viens par otru pretrunīgāks.

Samērā daudz arī padomju presē un čekas ģenerāļa Vēvera grāmatā "Indīgās saknes". Cik tur patiesība, grūti spriest. Čekisti parasti par saviem kritušajiem klusē. Tomēr toreizējais kolhoza brigadieris Fricis Guds, kurš bijis kaujas aculiecinieks, liecina pretējo - čekisti piebrauktajā automašīnā iekrāvuši vairākus kritušos.Vēlāk apkārtnē runāja, ka esot bijuši vismaz septiņi. Īsto patiesību varētu uzzināt tikai no Drošības komitejas arhīviem.

Nu drošsirdīgais virsnieks Dzelzs un Bruņinieka krustiem varētu pievienot vēl vienu - koka krustu.

Diemžēl varas kalpi ir nežēlīgi, atpazīšanai Kandavas rajona čekā izsauktais tēvs Pauls Riekstiņš uz lūgumu atdot dēlu apbedīšanai dzimtas kapos, saņem strupu atteikumu: "Mēs bandītus neizdodam."

Tā piederīgajiem kapa vieta palikusi nezināma. Ir minējumi, ka tā varētu būt Kandavas t.s. Mēra kapu (netālu no Kandas ev.lut.baznīcas) žogmale, jo tur blakus atradās toreizējā Kandavas rajona čeka.

1992.gada 12.septembrī pakalniņā pie "Dreimaņu" mājām Latvijas Daugavas Vanagu organizācijas Talsu nodaļas biedri kopā ar piederīgajiem atklāj piemiņas plāksni.

Šajā aprakstā mēs gribējām atklāt kaut nelielu, bet nozīmīgu, ilgi sabierībai noklusētu, mūsu dzimtas cilvēka dzīves stāstu.

Vilnis Leja un Jānis Leja

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        25.09.1944 | Mores kaujas

        1944. gadā no 26. līdz 30. septembrim notika Mores kaujas. Mores kaujas bija vienas no sīvākajām kaujām Latvijas teritorijā Otrajā pasaules karā. Tajās Latviešu leģiona 19. divīzija atvairīja Sarkanās armijas mēģinājumus izlauzties līdz Rīgai, kas ļāva izvest vācu spēkus no Igaunijas, bet, galvenais-evakuēties tūkstošiem latviešu ģimeņu uz Kurzemi.

        Pievieno atmiņas

        Birkas