* 1917. VII 13. Orenburgā + 1991. IV 13. Rīgā                  Leitnants.

                Beidzis Rīgas pilsētas I ģimnāziju,

                1937. X 13. Aizputes kājnieku pulka karavīrs,

                1938. IV 05. beidzis Instruktoru rotas kursu, dižkaravīrs,

                1938. X 14. beidzis Kara skolas Virsnieku vietnieku nodaļu,

                1938. X 29. Kara skolas kadets,

                1940. VII 27. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1940. VII 27.,

                1940. VII 27. Valmieras kājnieku pulka Saimniecības vada komandieris,

                1940/1941. Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā,

                1940. IX 14. pārskaitīts uz Strēlnieku 186. pulku, prettanku lielgabalu 

                               baterijas vada komandieris,

                1940. IX 29. Rotas (IV) vada komandieris,     

                1941. atvaļināts,

                1943/1945. Leģiona virsnieks, paaugstināts oberšturmfīrers pakāpē,

                1944. I 08. Grenadieru 32. pulka rotas (I) komandieris,

                1945. I 12. apbalvots ar II pakāpes dzelzs Krustu,

                1945/1946. gūstā. 

                Apbedīts Meža kapos Rīgā.

                Avots:       LVVA 1471-1-85-517, 1492-1-135-205.;

                               LVA 691-1-1.;

                               „Latviešu Dzelzkrustnieki”, R., 2005.;

                               „Kadets” # 19/1992.;

                               V. Eichenbauma arhīvs # 4956

****

Pirmā pasaules karā Alfrēda vecāki devušies bēgļu gaitās uz Krieviju. Pēc kara atgriezušies Latvijā – Rīgā. Alfrēds Rutkasts dzimis 1917.gada 13.jūlijā Orenburgā strādnieku ģimenē. Aizgājis mūžībā 1991.gada 13.aprīlī Rīgā. Apbēdīts Meža kapos. 
Skolas gaitas uzsācis Rīgā. Pēc pamatskolas beigšanas iestājies Rīgas 1.pilsētas ģimnāzijā, ko pabeidza 1937.gadā.
Pēc tam iesaukts Latvijas armijā obligātajā dienestā un 1938.gada rudenī iestājies Latvijas Karaskolā, ko pabeidza 1940.gada 27.jūlijā (pēdējais Karaskolas izlaidums pirms okupācijas). 
Dienestu uzsācis 4.Valmieras kājnieku pulkā Rīgā. Pēc sarkanarmijas okupācijas Latvijas armija 1941.gadā tiek pārdēvēta par Tautas armiju, pēc tam tiek iekļauta 24. Teritoriālā korpusā, kas tanī laikā bija novietots Litenes un Ostroviešu vasaras apmācību nometnēs. 
1941.gada jūnija Latvijas virsnieku apcietināšanas laikā Litenes nometnē, Alfrēds Rutkasts atradās hospitālī Rīgā un tādējādi, laimīgas sagadīšanās dēļ, izvairījās no aresta. Pēc Latvijas armijas virsnieku apcietināšanas dienestā neatgriezās. 
Pēc vācu okupācijas tika pieņemts ierēdņa amatā Rīgas pilsētas valdē, kur nostrādāja līdz 1942.gadam, kad tika iesaukts vācu dienestā.
1943.gadā Alfrēds Rutkasts tika pārskaitīts uz latviešu leģionu un ieskaitīts 15.latviešu divīzijā. Kaujās pie Volhovas un Opočkas vairākkārt ievainots, pēc vieglākiem ievainojumiem paliekot ierindā, bet pēc smaga ievainojuma ticis nosūtīts uz ārstēšanos Rīgā. Tur iepazinās ar savu nākamo sievu Zelmu Zvejnieci, kura strādāja Rīgas kara hospitālī par medmāsu. 
Jau būdams hospitlālī apbalvots ar Dzels krustu par drošsirdību. Pēc hospitāļa atgriezies ierindā un kopā ar 15.divīziju no Krievijas atkāpies Latvijas teritorijā. Cīņās jau Latvijas teritorijas pierobežā kārtējo reizi smagi ievainots un evakuēts uz Vāciju, kur ārstējās Vācijas kara hospitālī. Pēc izveseļošanās atgriezies savā vienībā, kura tobrīd jau atradās Vācijas teritorijā. 
Kapitulāciju Alfrēds Rutkasts sagaidīja Hellas pussalā. Kopā ar vel dažiem latviešu virsniekiem kategoriski noraidīja amerikāņu piedāvājumu tikai virsniekiem pāriet amerikāņu pusē, savus karavīrus atstājot krievu gūstā, tāpat atteicās no vācu virsnieka piedāvājuma izmainīt savu identitāti un pieņemt vācu virsnieka identitāti (krievi pret vācu virsniekiem attiecās humānāk, nekā pret latviešu). Kopā ar saviem karavīriem padevās krievu gūstā, saglabājot virsnieka atšķirības zīmes un pat apbalvojumus (bija iespēja “kļūt” par ierindnieku un tādējādi sagaidīt humānāku attieksmi no krievu puses). 
Kopā ar cietiem gūstekņiem kājām dzīts 800 kilometrus līdz Grodņas pilsētai caur Poliju. Sasniedzot Grodņu, ievietots lopu vagonā un izsūtīts uz Komi republiku – Uhtas pilsētu. Ceļā saslimis ar vēdera tīfu, ko pārcietis. Uhtā spiests strādāt ogļu raktuvēs. Veselības stāvoklim pasliktinoties atbrīvots no darba raktuvēs un pārcelts virszemes darbos, kur veselības stāvoklis neuzlabojās. Sliktās veselības dēļ 1946.gadā atsūtīts uz Rīgas filtrācijas nometni.
Pēc izsūtījuma bijušajiem leģionāriem darbu nekur nedeva. Ar lielām pūlēm iekārtojies Leļļu teātrī, bet pēc dažiem gadiem tika atlaists, tiklīdz sazīmēts kā bijušais leģiona virsnieks. Bijis spiests strādāt gan krāvēja, gan kurinātāja (kinoteātrī “Sarkanā ausma”) darbus. Piecdesmitajos gados atkal tiek saukts uz čeku (VDK), jo atklājās, ka Alfrēda Rutkasta sieva Zelma sarakstās ar brāļiem ASV – Dr. Kārli Zvejnieku (Latvijas trimdas rakstnieku savienības priekšsēdētāju un ārstu, bijušo Latviešu leģiona kara ārstu), un Alfrēdu Zvejnieku (arī bijušo Latvijas leģiona karavīru). Pēc kā sākas Alfrēda Rutkasta atārtota vajāšana no VDK puses. Katru nedēļu viņš tiek saukts uz “stūra māju” un viņam tiek solīts, ka apmaiņā pret spiegošanu PSRS labā viņam un viņa ģimenei tiks nokārtota izbraukšana uz ASV, tiek solīts labs atalgojums, ja Alfrēds Rutkasts “iefiltrēšoties” trimdas latviešu sabiedrībā un sūtīšot ziņas VDK. Visus šos priekšlikumus Alfrēds Rutkasts noraidīja. Čekā viņa pratinātāji bija majori Millers un Vilks. Pēc nepārtauktā čekas spiediena un terora, draudiem jaunai izsūtīšanai, šoreiz jau kopā ar ģimeni, izšķīries nosaukt trīs Latvijas armijas virsniekus, kuri jau agrāk atgriezušies no izsūtījuma Noriļskā un miruši Rīgā – kpt. Paulu Krastu, kpt. Hermani Gutmanu un vltn. Valdi Volganski, kuri apbēdīti Rīgas Meža kapos. Pēc šīs informācijas nodošnas kādu laiku čeka Alfrēdam Rutkastam lika mieru, līdz atklāja, ka viņa “nodotie” pretošanās kustības dalībnieki ir miruši. Ar to terors no čekas puses sākās no jauna. Neskatoties uz nepārtrauktām vajāšanām un morāliem pazemojumiem, garīgi Alefrēds Rutkasts palika nesalauzts. Līdz pat savai nāves dienai 1991.gada 13.aprīlī Alfrēds Rutkasts teica, ka “es zinu, ka Latvija reiz būs brīva” , bet šo brīvību viņš nepieredzēja. Cauri kara virpuļiem, izsūtījumu un okupāciju Alfrēds Rutkasts saglabāja savu 1940.gada Latvijas armijas karaskolas virsnieka zobenu, kurš līdz 1980.gadam rūpīgi ietīts ar eļļu piesātinātā materiālā bija aprakts zem šķūnīša, bet pēc 1980.gada izrakts un rūpīgi slēpts mājas bēniņos, līdz atmodas laikā, jau pēc Alfrēda Rutkasta nāves, tas godā viņa piemiņas vietu mājās pie sienas. Alfrēds Rutkasts apglabāts Rīgas Meža kapos.