Pēc vairāk nekā 15 neziņas gadiem (raksts 1958.g.) saņemta vēsts, ka
jau 1942. gadā izsūtījumā Tālajos Austrumos ciešanu
nāvē gājis bojā viens no īpatnējākiem un sirsnīgākiem
Rīgas latviešu korporāciju saimes locekļiem — Alfrēds
Zēbauers, Selonus, kura visa dzīve bija nedalāmi veltīta
savai tautai un korporāciju ideāliem. Tiem viņš bija pa-
kļāvis sevi tik pilnīgi un absolūti, kā reti kāds cits.
Dzimis, kā vidējais dēls  1904. g. 20. augustā, Permā, Krievijā, kur viņa tēvs dzelzsceļu inženieris Eduards Adolfs Andreja. d. Zēbauers strādāja par Permas Dzelzsceļu mašīnu direkcijas direktoru. 1919. g. tēvs uzsāka darbu Latvijas dzelzsceļa dienestā.  1922. gada rudenī Adolfs Zēbauers uz-
sāka studijas Latvijas universitātes Mechanikas fakul-
tātē, reizē ar to iestājoties arī Selonijā. Visas burša
krietnākās īpašības: goda prāts, drošsirdība, īstas
draudzības vērtības apjausme, sabiedriskas kopības un
pienākumu skaidra apziņa, taisnības un patiesības bez-
bailīga aizstāvēšana, tautas un tēvzemes mīlestības pie-
rādīšana vārdos un darbos, pašaizliedzība draugu labā,
ideālisms un augsta ētika, kā arī priecīgais burša gars
piemājoja viņā tādā mērā, ka tīri nemanot izvērta viņu
par vienu no tā laika visizcilākajiem un populārākajiem
korporāciju saimes locekļiem, ja arī ārēji viņš bija stipri
neuzkrītošs, pat atturīgs un kautrīgs, askētiski pieticīgs
un pašaizliedzīgs.
1927. g. II sēmestrī Z. izpildīja Selonijas seniora ama-
tu, un taisni šinī laikā viņam nācās zaudēt savas labās
rokas lietošanu. Nelokāms goda prāta aizstāvis, viņš
devis un ņēmis gandarījumu daudzās divkaujās. Viņš
nebija izcils paukotājs, jo netrenējās sava pārākuma
pierādīšanai vai sevišķas veiklības un priekšrocību ie-
gūšanai savai priekšā stāvošai cīņai, bet gan vienīgi, lai
techniski pietiekami pārvaldītu ieroča lietošanu, kad
pienāca brīdis stāties uz strīpas.
Viņš atzina: ne tas, cik smagu brūci kāds var pienest
pretniekam, nosaka burša vērtību, bet gan tas, par cik
cienīgi un bezbailīgi var nostāties pretim pretiniekam,
atbildot par savu rīcību un nedomājot par fiziskām kon-
sekvencēm.
Sekas tam, saprotams, bijušas daudzas rētas, kas
graizīja viņa miesu, bet viņa gars aizvienam palika ne-
ieskrambāts un neievainots. Pēc labās rokas spēju zau-
dēšanas, rapiera turēšanai viņš nekad neatsacījās no
gandarījuma kārtošanas uz pistolēm, lai gan skaidri zi-
nāja, ka ar to nostāda sevi pret ikkuru partu nesamērīgi
apdraudētākā stāvoklī: viņam bija jāatsedz savas sirds
puse, ko katrs duelants, dabiski, mēģina nosargāt.

Pilnīgā ieintegrēšanās korporāciju dzīvē, tās uzlikto
sabiedrisko pienākumu pildīšana un maizes darbs lika
studijām ieilgt, lai gan viņš bija izcili apdāvināts stu-
dents, kuram studiju gaitā izraisījās siltas un nelieku-
ļotas draudzības saites ar daudziem LU mācības spē-
kiem.
Dievs bija devis viņam lielas gara dāvanas un spējas
daudzās nozarēs: literātūrā, žurnālistikā, mākslā, bet it
īpaši spējas technikas laukā bija īsti daudzsološas. Vi-
ņam piemita arī ārkārtīgs darba sīkstums, izturība un
pacietība. Kad tika zaudēta labā roka, viņš nekavējoties
sāka vingrināties ar kreiso un īsā laikā sasniedza tādu
meistarību, ka viņa jaunais rokraksts lasījās kā īpatas
precizitātes paraugs, tāpat viņa techniskās zīmēšanas
darinājumi.
Nelaiķis bija arī ilggadīgs Universitas redakcijas līdz-
strādnieks. Universitas slejās iespiesti daudzi viņa raksti
gan par Selonijas, gan P!K!, gan Kalpaka bataljona un
Studentu rotas vēsturi, gan arī citiem jautājumiem. Viņš
ir rakstījis arī Latviešu Konversācijas vārdnīcai un pe-
riodikā.
Ilgāku pārtraukumu Z. studiju gaitā ienesa viņa ie-
saistīšanās politiskā kustībā ''Pērkoņkrusts'', kuru vadīja konf! Gustavs Cel-
miņš, un kuras pamatkadrus veidoja P!K! un Filistru
Apvienības aprindas. Pēc 1934. g. 15. maija apvērsuma
lielo daļu šīs kustības dalībnieku apcietināja un sodīja
cietuma sodiem, arī A. Z. starp tiem (karatiesas spriedums 1935. g. 1. martā - 2 gadi pārmācības namā, bez pilsoņu tiesību atņemšanas). Tas bija pirm-
sākums vēlākām mocekļu gaitām un ievirzījums nāves
ceļā daudziem no tiem, jo komūnistiem vēlāk, okupējot
Latviju, nebija grūti vairs sadzīt pēdas saviem niknā-
kajiem pretiniekiem un pirmā kārtā atbrīvoties no tiem.
Bet arī cietumā sēžot, Z. darbīgais gars nepaliek klusu:
viņš sagatavojas savas fakultātes beigu (valsts) eksā-
meniem un, otrkārt, saraksta matemātikas pamatjautā-
jumos darbu „Matemātika", šķiet, vienu no nedaudziem
latviešu valodā līdzās nelaiķa Selonijas fil! prof. Jēkaba
Cizareviča lekciju iespiedumam. Šis darbs, kura manu-
skriptu laimīgā kārtā izdevies izglābt, rokrakstā aptver
338 lpp., un vēl nekur nav publicēts.
Pēc soda izciešanas A. Z. atjauno studijas, noliek
valsts eksāmenus, nodibina ģimenes dzīvi un uzsāk sava
diplomdarba - kādas īpatni smaga tipa lokomotīves pro-
jekta izstrādāšanu (pie prof. R. Rāfaēla). Akadēmiskais
gala mērķis — universitātes beigšana liekas sasniedza-
mā tuvumā, bet vēstures lielie notikumi tam visam pār-
vilka svītru. 1940. g. 17. jūnijā krievu komūnistu tanki,
kāpurķēdēm žvadzot, samala Latvijas brīvību. Pāris ne-
dēļas vēlāk — 5. jūlijā ienaidnieka nežēlīgā vara līdz ar
citiem latvju patriotiem izrāva arī Alfrēdu no viņa ģi-
menes, draugu un tautas vidus. Alfreds tika apcietinats savā dzīvoklī Rīgā. 

Notika
brīnums: Alfrēdam 1941. gada pavasarī īsu mirklīti Rīgas Centralcietumā ļāva satikties ar viņa dzīves biedri, kas pēc šīs iespējas neatlaidīgi pūlējās. Apcietinātais paspēja vienīgi pateikt, ka bijis nosūtīts uz Maskavu, kur notiesāts ar 8 gadiem spaidu darbos. Vēlāk noskaidrojās, ka 1941. gada jūnija beigās A. deportēts uz Sibīriju, kur nav izturējis ilgāk par 1942. gadu un miris. To zina teikt viņa vecākais brālis arch. Valdis Zēbauers ASV.
Šajās 1940. gada jūnija, jūlija un vēlākajās dienās traģēdija bija tā, ka komunistiem nāca rokās 1934. g. 15- maijā Kārla Ulmaņa veidotās autoritatīvās iekārtas sakopotie saraksti par šīs varas daudziem apcietinātajiem pērkoņkrustiešiem, kaut tiem bija gluži tāds pats mērķis kā K. Ulmanim. Pēc viņu  izsēdēšanās cietumā pie 15. maija
 pie Ulmaņa valdības komunisti varēja viegli tos savākt un tā mēs zaudējām lielu
skaitu latviski cēlu jauniešu — gal-
venokārt studentus.
Alfreda Zēbauera  vairs nav, un mēs nezinām to kapu, kura klēpis
glabā viņa dārgos pīšļus, bet viņa vārdam un nesavtīgo
darbu liecinājumam būs mūžam dzīvot visu to sirdīs,
kas viņu pazina, un caur tiem visai korporāciju saimes
jaunaudzei, visiem brīviem buršiem kā ideālam, kurā
iemiesots korporāciju gara viskrietnākais.
Lai Debesu Tēvs dotu viņam, — ticīgam un uzticīgam,
mūžīgās dzīvības vainagu.

Sel Valdis Zebauers Eduarda d., Alfreda vec. brālis, arhitekts ASV, Denvera.

Ād. Šildes rakstā 1963. g. Laiks Nr. 47, minēts, ka no Alfreda Z. soda izciešanas vietas aculiecinieka vārdiem, Alfreds Zebauers miris Čukotkas pussalas lēģerī, kur notiesātie cietuši no skorbūta (cingas), smaga darba un ziemas puteņiem.

Ādolfs Šilde rakstā piemin arī 1963. gada jūnija sākumā Vācijā satiktu Sīpeles pag. iedzīvotāju, kura bija deportēta 1949.25.03. Iespējams, ka tā bija Sīpeles pag. ''Klaipiņu'' bijusī saimniece Ernestīne Natalija Davida m. Zauere (dz. Amoliņa), kuras vīrs Georgs Zauers 1935. g. bija notiesāts kopā ar Ād. Šildi un Alfredu Zēbaueru ''pērkoņkrustiešu'' prāvā. Pēc atbrīvošanas no Sibīrijas 1958. g. viņai, ka vācu tautības vīra sievai, 1962. g. izdevās izceļot uz Vāciju.

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:145686|article:DIVL31|query:Alfr%C4%93du%20Z%C4%93baueru%20

https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#issueType:P|issue:286277|article:DIVL942|query:ALFR%C4%92DA%20Z%C4%92BAUERA%20|panel:pa