Amanda Liberte - Rebāne

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
20.04.1893
Miršanas datums:
17.05.1981
Tēva vārds:
Ansis
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Rebāne
Papildu vārdi:
Liberts
Kategorijas:
Dziedātājs
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Dzimusi Trikātas pagastā, tēvs Ansis – dārznieks, māte Marija (dz. Veidemane), laulājušies 1874. gadā. Māte - latviete, tēvs - igaunis.

Beigusi Puškina ģimnāziju Tērbatā, Borovkas mūzikas skolu Pēterpilī. No 1912. g. Pēterpils muz. drāmā koriste, 1913.-25. g. soliste Pēterpils un Maskavas operā; daudz koncertējusi. No 1925.-44. g. Nacionālajā operā Rīgā soliste – mecosoprāns.

Izcilākās lomas: Amnerisa, Karmena, Dalila, Sprīdītis („Sprīdītis”); piedalījusies izrādēs „Verters” (Šarlote), „Sadko” u.c.

1944. g. kopā ar vīru emigrējusi uz Austriju. Pēc kara pārcēlusies uz Vāciju. No 1950. g. dzīvojusi ASV.

Mirusi Ņujorkā.

Meita - Jana Austell.

Rīgā, Meža kapos viņai un vīram kapa piemineklis.

Avots: http://www.trikatasvesture.beverina.lv

 

1933.gada žurnāls "Zeltene" publicējusi rakstu "Amanda Libert-Rebāne ģimenes dzīvē un mākslā":

Amanda Libert-Rebāne dzimusi 20. aprīlī 1893.gadā, Valkā. Viņas māte latviete, bet tēvs — igaunis. Rebānu ģimenes valoda bijusi latviešu, tomēr visi bērni jau no agras bērnības mācīti arī igauniski. Igauņu valodu, kā rakstiski, tā runā, Amanda piesavinājusies absolūti ideāli un šis apstāklis ļoti viņu iespaidojis vēlāk izcelties Igaunijā, kur arī viņu uzskata it kā par savu mākslinieci. Šo sezonu viņa viesojas Igaunijas valsts teātrī „Estonia", Tallinā; labā igauņu valodas pārvaldīšana tai ļauj dziedāt visas lomas igauniski. Šajā sakarībā Amanda Libert-Rebāne saka: „Ja mākslinieks viesojas citā zemē, viņam ārkārtīgi no svara zināt vietējo valodu, jo nekas nenodibina tik ciešus sakarus starp mākslinieku un klausītāju, kā šīs tautas valodā izpildīta programma."
Pirmā skola, kuru apmeklēja Amanda, bij Šitca meiteņu pilsētas skola turpat Valkā. Še pieturējās vienīgi vācu valodai, tātad topošai māksliniecei jau agri bija iespējams piesavināties arī trešo valodu. Vēlāk pievienojās vēl laba krievu valodas prasme, tātad samērā krietns valodu krājums jau no mazotnes. No Valkas Amanda nokļuva Tērbatā, kur izglītojās Puškina sieviešu ģimnāzijā. Ar mākslu viņai toreiz bijis tik daudz sakara, ka tā dūšīgi mācījusies klavieres spēlēt. Bezgala par mūziku jūsmojusi vispār. Viņa saka: „Kaut arī nebija nekāda sevišķa iemesla, bet mans sapnis visā klusībā bija taču kļūt dziedātājai. Bet līdz tam bija vēl gaužām tālu."
Kad Amanda Rebāne beidza Tērbatā šo ģimnāziju, viņas ģimenes materiālie apstākļi bija stipri pasliktinājušies. Gan bija tikusi lolota cerība turpināt izglītību, studējot augstskolā, bet tagad par to nebija pat ko domāt. Jaunai meitenei vajadzēja iziet dzīvē un nostāties pašai, tā sakot, uz savām kājām. No skolas sola viņa nokļuva Krievijā un ilgāku laiku, apmēram 3—4 gadi, strādāja kā mājskolotāja Pēterpilī. Blakus maizes darbam viņa sāka arī mācīties dziedāt. Zināms, šo muzikālo izglītību nevarēja iegūt uz konservatorijas vai citas mūzikas skolas sola, kāpēc nācās ķerties pie stundām. Amanda to atceras kā ļoti grūtu laiku, jo pašai vajadzējis nopelnīt uzturu, apģērbu un visu pārējo, kā arī samaksāt dārgās dziedāšanas stundas. Vajadzēja daudz, daudz spēku un izturības, bet jaunībā to netrūkst. Bez tam, Amanda taču bija tuvāk savam mūža sapnim, un tas vien jau dod lidojumam lielu sparu. Šos Pēterpils laikus, kad tā, tikko dzīvē izgājusi, uzsāka cīņu ar to, viņa atceras: „Bet man bija, acīmredzot, raksturs un laba, stingra griba. Es neatkāpos no sava mērķa, nemaz labi nezinādama, kurp, šim mērķim pakaļ dzīdamās, nokļūšu. Man gāja ļoti grūti un materiālie apstākļi bija tik spaidīgi, ka viņu dēļ veselība bija pat diloņa apdraudēta. Bet tas viss nepiespieda mani atkāpties. Savus mākslas pedagogus izvēlējos tīri intuitīvi un arī vēl tagad domāju un esmu pārliecināta, ka mākslas studenta ceļu un pareizās gaitas var noteikt vienīgi viņa intuicija. Ko darīt, kā darīt, ko un kam klausīt un ticēt — vispareizāki ļaut noteikt nojautai, dievišķai intuicijai."
Dziedāšanu Amanda Rebāne mācījās pie prof. Hākes un citiem labākiem toreizējiem Pēterpils pedagogiem. 1912. g. nodibinājās Pēterpilī Mūzikas drāma, kura izveidojās par vienu no visievērojamākām bij. Krievijas metropoles skatuvēm. Amanda iekļuva šīs jaundibinātās operas teātra korī un līdz ar to kļuva mazākas arī dzīves grūtības. Sajūsma bija liela, jo nu bija tuvāk tieši mākslai. Amandas Rebānes spējas un talants vērsa uz sevi noteicošo darbinieku uzmanību: tikai vienu sezonu viņa dziedāja Mūzikas drāmas korī, bet jau 1913. gadā Amandai sāka piešķirt solo partijas. No šī brīža sākās viņas, kā skatuves mākslinieces, gaitas, mūža sapnis sāka piepildīties. Gan pati Amanda šo notikumu uzskata kā laimes gadījumu vai laimīgu lozi, tomēr, bez šaubām, noteicošais bija viņas spēcīgais talants, ko vēlāk apstiprināja viņas izcilie, arvien pieaugošie panākumi. Jāpiezīmē, ka toreizējos slavenos ķeizariskos teātros un arī slavenā Mūzikas drāmā sākt kāpt mākslas karjeras trepes nebija viegli. Amanda Rebāne saka: «Tagadējiem censoņiem mūsu dzimtenē ir dažādas iespējamības, kā tikt uz priekšu. Taču savās mājās viss ir vieglāk, nekā svešumā, kur vienīgais glābiņš ir paša laba dūša, ticība sev un neatlaidība."
Solistes panākumi Amandu strauji veda uz augšu, nāca viena loma pēc otras, kamēr viņai nodeva visatbildīgākās partijas, kā Karmenas, Lejas (Sniegbaltītē) u. c. Drīzi vien Amanda Rebāne uzstājās vienīgi pirmajās lomās. Muzikālā drāmā viņa sabija visu šīs ievērojamās operas pastāvēšanas laiku.
Amanda Rebāne dziedāja mecco sopranu. Viņas vārds drīz kļuva pazīstams ne vien Pēterpilī, bet arī Maskavā un citur toreizējā Krievijā. Nāca vairākkārtīgi piedāvājumi pāriet darboties uz Marijas operu Pēterpilī un Lielo teātri Maskavā, kas bija visslavenākās skatuves toreiz, tomēr Amanda palika uzticīga Mūzikas drāmai līdz pat 1922. g., kad lielinieki likvidēja šo operu. Viņa bija tā saaugusi ar Mūzikas drāmu, ka to atstāt uzskatīja par neiespējamu. Bet kad Mūzikas drāma tomēr tika apturēta, Rebāne pārgāja darboties Pēterpils Marijas teātrī, kur sabija līdz 1925. g. Viņa uzstājusies arī Pēterpils latviešu koncertos. Garākus vai īsākus periodus viesojusies Maskavas Lielajā teātrī, daudzās lielākajās Krievijas provinces pilsētās: Tiflisā, Kijevā, Kazaņā, Samarā un citur. Bez tam uzstājusies „Ermitažā" Maskavā. 1920. g. Amanda Rebāne viesojās ar dažām izrādēm un koncertu Latvijā.
Krievijā vēlākos gados Amanda Rebāne piederēja visatzīltākām un spēcīgākām māksliniecēm. Ar vienu un visur savā repertuārā viņa bija pirmajās lomās. Atzīmējams, ka pat lielinieku laikos, kad slēdza Muzikalo drāmu, viņu saistīja pie divām lielākām skatuvēm — Pēterpils Marijas teātra un Maskavas Lielā teātra — kā štata mākslinieci ar augstāko algas kategoriju. Rebānes viesošanās lielajos Krievijas valsts operteātros arvienu ir bijusi izcils notikums turienes mākslas dzīvē. Vadīdamās no nojautas, viņa bija atradusi sevi un tagad tās talants pacēla viņu slavas augstumos. Bet Amanda neapreiba no šīs slavas, viņa arvienu izkopusi un veidojusi sevi tālāk un dziļāk. Taču atdusēšanās uz lauriem ir mākslinieka garīgā nāve. Bet Amandas Rebānes mākslas gars ir bijis arvienu dzīvs, pat ļoti dzīvs un tāds viņš būs arī nākotnē, jo viņas, kā mākslinieces, ceļš ir viņas pašpiepildīšanās ceļš — dzīve mākslā.
1925. g. Amandas Rebānes dzīvē iestājas jauns posms: viņa pārnāk uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Viņa grib ziedot sevi savai dzimtai zemei, savai tautai. Gan materiālās saistības ar mūsu Nacionālo operu nav tik izdevīgas, kādas piesolīja, paliekot Krievijā, tomēr Amanda pārnāk še, jo visas ilgas tiecas šurpu. Nacionālā operā māksliniece darbojas pastāvīgi no 1925. —1929. g., ieņemdama arvienu izcilu stāvokli. Arī pēdējos gados nav viņa šķīrusies no šīs mūsu augstākās skaņumākslas iestādes, rīkodama arvien viesizrāžu ciklus. Viņas ievērojamākās lomas operās  ir: Karmena, Dalila, Minjona, Amneris („Aidā" ), Sprīdītis, Asja, Marta («lelejā") un daudzas citas. No  Latvijas braukusi viesizrādēs uz ārzemēm: ar atzītiem panākumiem uzstājusies Berlīnē „Krolla" operā, Briseles karaliskā „La Monnae" operā, dziedājusi koncertos Parīzē, Londonā, Tallinā. Sarīkojusi viesizrāžu ciklus Kauņā un Tallinā. Divas sezonas, no 1929.—1931. g., sabijusi Belgrades karaliskā operā, kā arī daudz viesojusies Zagrebas un Ļubļanas operās, Rīgā viesojusies arī Krievu drāmā. Visā šinī laikā strādājusi ar visprominētākiem artistiem un diriģentiem, ārzemēs darbā sastapusies ar visslavenākiem vārdiem. Šajā sezonā Amanda Libert-Rebāne, bez kārtējām viesizrādēm mūsu operā, dzied 8 viesizrādes Tallinā (Dalila) un viesizrāžu ciklu Rīgā, Krievu drāmas teātrī (Perikola).
Rebānu ģimenē pavisam divas māsas un četri brāļi. Amanda savu ģimenes dzīvi nodibinājusi 1926.g., apprecēdamās ar Mākslas akadēmijas pedagogu un ievērojamo dekorātoru Ludolfu Libertu. Par savu laulības dzīvi Amanda Libert-Rebāne saka: «Šķiet, esmu izvilkusi savā laulībā pareizo lozi, jo visus šos gadus manā ģimenes dzīvē nav bijis ne mazākā mākonīša. Dzīvē un mākslā starp mums abiem ir pilnīgākā saskaņa. Mans vīrs, būdams īsts un plaša vēriena mākslinieks, ir mans pirmais, vistuvākais draugs, balsts un autoritāte. Viņš ir labākais un arī  mans bargākais kritiķis, kuram es pilnīgi ticu un paļaujos. Mums abiem, izņemot mākslu vadītās dzīves, citas nekādas dzīves nemaz nav. Mums ir viss no mākslas un viss mākslā. Māksla prasa visu vai neko. Māksla ir greizsirdīga un mums abiem būt viņai uzticīgiem nav grūti. Un tā iet dienas un gadi, kas visi ziedoti mākslai un atkal mākslai. Darbs un darbs."
 

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Jana AustellMeita
        2Ludolfs LibertsLudolfs LibertsVīrs03.04.189511.03.1959
        3Anna Zāle - ZālīteAnna Zāle - ZālīteDraugs18.09.188727.06.1955

        Nav norādīti notikumi

        Birkas