Andrejs Jablonskis bija latviešu komunists (no 1920), Latvijas Republikas Ārlietu ministra biedrs Kirhenšteina valdībā (1940), Latvijas PSR Tautas komisāru padomes tieslietu tautas komisārs (1941—1946), Latvijas PSR tieslietu ministrs (1946—1951).

Dzimis 1880. gada 26. jūlijā Durbē. Strādāja nelegālā tipogrāfijā Liepājā (1904–1906), iesaistījās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas darbībā. 

1905. gada revolūcijas laikā bijis viens no Kurzemes kaujinieku vadītājiem, 1906. gada beigās apcietināts.

1907. gada beigās atbrīvots no cietuma, 1908. gadā emigrēja uz Vāciju, 1912. gadā absolvēja Berlīnes zinātniskā sociālisma semināru.

1914. gada janvārī piedalījās Latvijas sociāldemokrātijas IV kongresā Briselē.

1914. gadā atgriezās dzimtenē, arestēts un atradās ieslodzījumā līdz 1916. gadam.

Pēc Pirmā pasaules kara no 1917. līdz 1920. gadam dzīvoja Padomju Krievijā.

1920. gada vasarā kā Latvijas komunistiskās partijas (LKP) biedrs ieradās Latvijā un darbojās kā strādnieku slimokasu organizētājs.

Bija Rīgas grāmatrūpnieku slimo kases sekretārs (1920-1938) un Latvijas slimo kases savienības priekšsēdētājs (1924-1933). Bija viens no Latvijas Neatkarīgo sociālistu partijas dibinātājiem 1929. gadā. No 1939. gada LKP Centrālkomitejas loceklis, vēlāk sekretārs.

1940. gadā bijis laikraksta „Cīņa” redaktors, 9. aprīlī arestēts.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā atbrīvots, kļuvis par t.s. Tautas Saeimas deputātu, Kirhenšteina valdības sēdes protokolā Nr. 85 minēts kā ārlietu ministra biedrs.

13. augustā iecelts par LPSR tieslietu tautas komisāru, pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas PSR tieslietu ministrs no (1946—1951), Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts, no 1949. gada arī LKP Revīzijas komisijas loceklis.

Miris 1951. gada 28. martā.