Andrejs Jurjāns jeb Jurjānu Andrejs  bija latviešu klasiskās mūzikas pārstāvis, komponists un folklorists. Latviešu kantātes žanra aizsācējs. Viņam pieder pirmie latviešu simfoniskie darbi, pirmā koncertžanra paraugautors, kā arī mūzikas folklorists. Viņš nostāda uz zinātniskas bāzes latviešu mūzikas kritiku, veic lielu atskaņotājmākslinieka darbu.

Andrejs Jurjāns dzimis 1856. gada 30. septembrī Ērgļu pagasta Meņģeļu mājās zemnieku ģimenē.

Viņa tēvs bijis visā apkārtnē iecienīts audējs un māte — liela tautas dziesmu zinātāja. Vecāku ietekmē Andrejs jau no mazotnes izjūt interesi par tautas mākslu.

Ērgļos apguvis klavierspēli, vēlāk mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, kur ir aktīvs mūzikas dzīves līdzdarbinieks.

1873. gadā dziedājis I vispārējo latviešu dziesmu svētkos. Šo svētku ietekmē Andrejā rodas apņēmība kļūt par mūziķi. Šajā pašā gadā viņš iestājas Baltijas skolotāju seminārā, bet līdzekļu trūkuma dēļ skolu atstāj.

1875. gadā Andrejs, sava drauga un skolotāja Stērstu Andreja (1853—1921) atbalstīts, dodas uz Pēterburgas konservatoriju mācīties ērģeles (pabeidz 1880. gadā pie L. Homiliusa), kompozīciju (pabeidz 1881. gadā pie N.Rimska-Korsakova) un mežragu (1882. gadā pie Fr. Homiliusa).

Studiju gados rodas viņa pirmās dziesmas, kas publicētas krājumā "Daiņa" (1877)

Pēc konservatorijas beigšanas strādājis mūzikas skolā Harkovā, Ukrainā (1882—1916), taču nezaudē saikni ar Latviju. Viņš bija aktīvs vispārējo Dziesmu svētku organizētājs un mākslinieciskais vadītājs.

1880. gados Jurjānu Andrejs kopā ar brāļiem — vēlāko diriģentu Juri (1861—1940), dziedāšanas pedagogu un latviešu operteātra tēvu Pāvulu (1866—1948), kā arī mūzikas mīļotāju Pēteri (1851—1900), nodibina brāļu Jurjānu mežraga kvartetu, kas piedalās III Vispārējos dziesmu svētkos (1888) un apceļo Latviju, iepazīstinot visplašākās tautas masas ar klasiskās mūzikas vērtībām.

A.Jurjāns aktīvi piedalās tautas dziesmu vākšanā (sevišķi 1891. un 1892. gada vasarā), kā arī uzsāk nopietnus zinātniskus pētījumus mūzikas folkloras laukā.

Ap 1910. gadu Jurjāna dzirde kļūst vājāka. 1916. gadā viņš ir spiests pamest pedagoga darbu. Smagi slims viņš 1920. gadā atgriežas Latvijā, kur 1922. gadā mirst.