Andris Slapiņš

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
29.12.1949
Miršanas datums:
21.01.1991
Papildu vārdi:
Андрис Слапиньш
Kategorijas:
Mākslinieks (-e), Nozieguma upuris, Padomju represiju (genocīda) upuris, Režisors, VKOK, Viestura Kara ordeņa kavalieris, Žurnālists
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

Filmē mani....

Andris Slapiņš (dzimis 1949. gada 29. decembrī Rīgā, miris 1991. gada 21. janvārī Rīgā) bija latviešu dokumentālo filmu kinooperators un režisors, viens no 1991. gada janvāra barikāžu upuriem - nošauts Bastejkalnā. Bijis precējies, atraitne Natālija Djušena ar diviem bērniem dzīvo Maskavā.

Provokācijas anatomija

Latviešu dokumentālā kino leģenda – režisors un operators Andris Slapiņš – ar kinokameru sāka strādāt jau 1971. gadā.

Operatora debija – kinožurnāla Padomju Latvija Nr.31/1973 sižets par Baltijas mākslas izstādi Maskavā; kinorežijā Slapiņš debitēja ar trim kinožurnāliem (1977) un dokumentālo filmu Sveicināti un uz redzēšanos, zēni!(1978).

Andris Slapiņš 1977. gadā absolvējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu

1980. gadā Andris Slapiņš veidoja kinožurnālu Sports par Latvijas olimpisko kustību, visdziļākās padomju stagnācijas laikā prasmīgi pamanoties savā žurnālā iekļaut tomēr arī materiālus par Latvijas brīvvalsts laika sportistiem.

Andris Slapiņš bija ļoti tuvs ģimenes draugs un kaimiņš grupas Pērkons mūziķim Jurim Kulakovam.

Operators Andris Slapiņš savas dzīves laikā atstājis prāvu nozīmīgu kino materiālu, tostarp 1975. gadā Slapiņš filmējis visas piecas Imanta Kalniņa un ansambļa Menuets balādes, kuras kā Dieva ausī atskanēja toreizējā planetārijā jeb pareizticīgo katedrālē.

egils straume - " In Memoriam Andris Slapins " for piano duo and alto saxophone.

Slapiņš ticēja, ka, fiksējot tradīcijas un rituālus, tie tiek paglābti no iznīcības un uztverami kā dokumentāli pierādījumi.

Uz pasauli Andris Slapiņš skatījās kā dzejnieks — ar savu kameru viņš rakstīja kā ar pildspalvu. Viņa uzfilmētajam neatkarīgi no satura piemita īpaša estētiska kvalitāte, maigums un skaistums. Andra Slapiņa kamerai pieder arī skaistākie sieviešu portreti Latvijas dokumentālajā kino. Ikvienā vietā vai notikumā Slapiņš prata atrast glītas sievietes un filmējot jūsmoja par viņām,” operatora mākslu raksturo viņa talanta pielūdzēji.

Sevišķi izteiksmīgi ir Slapiņa iemūžinātie portreti – katra seja atvēras kā liktenis.

Strādājis režisora Jura Podnieka studijā par operatoru.

Operatora Andra Slapiņa pēdējie vārdi Jurim Podniekam bija: "Filmē mani!"

Latvian Folklore - Latviešu folklora - Andris Slapiņš

Filmogrāfija

  • "Lībiešu dziesmas" (1975), diplomdarbs, pirmā lībiešiem veltītā filma Latvijā pēc II pasaules kara[2]
  • "Ar leģendu" (1976)
  • "Jaunākais kausēto sieru ražošanā" (1977)
  • "Rīga" (1978)
  • "Diagnoze" (1980)
  • "Strēlnieku zvaigznājs" (1982)
  • "Krišjānis Barons" (1984)
  • "Šamaņu māksla" (1984)
  • "Vakardziesma" (1986)
  • "Čukotka" (1987)
  • "Cerību lauki" (1988)
  • "Mēs" (1989)
  • "Kādreiz Eiropā" (1989)
  • "Vēstules no Latvijas" (1989)
  • "Krustceļš" (1990)
  • "Skrejošais Orfejs" (1990)
  • "Pērkons-89" (1990)
  • "Latvijas Republikas pirmās dienas" (1990)
  • "Impērijas gals" (1991)
  • "Kurzemes zvans" (1995)
  • "Dziedošā revolūcija" (2003)
  • "Dream Time" jeb "Sapņu laiks" (2005) - pabeigusi režisore Lidija Kutuzova

Avots: Wikipedia.org, spotnet.lv, news.lv

 

 

Mīļie, kas neatgriezās  25. Janvāris 2011, Aiva Kanepone  

Viņi bija septiņi, kuri toreiz janvāra dienās mājās tā arī nepārradās vairs nekad. Edijs vēl bija tikai 10. klases skolnieks, pirms mēneša nosvinējis astoņpadsmito dzimšanas dienu. Astoto, Raimondu, omoniešu lodes tiešā tēmējumā caururba pusgadu vēlāk.

Pagājuši divdesmit gadi. Kā viņu tuvinieki dzīvo tālāk? 

 

Roberts Mūrnieks. Satiksmes ministrijas šoferis. Omonieši viņu nošauj 16. janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta.

Sergejs Konoņenko. Vecāko milicijas leitnantu Sergeju nošauj 20. janvārī, kad deviņos vakarā OMON sāk uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, – Sergejs ir starp ministrijas aizstāvjiem.

Vladimirs Gamanovičs. Milicijas leitnants Vladimirs iet bojā 20. janvāra omoniešu uzbrukumā Iekšlietu ministrijai. 

Edijs Riekstiņš. Visticamāk, viņu nāvīgi ievaino nomaldījusies omoniešu lode 20. janvāra vakarā, kad pie Iekšlietu ministrijas Raiņa bulvārī sākas apšaude.

Gvido Zvaigzne. Gvido filmē notikumus kanālmalas apstādījumos blakus ministrijai, kad viņu ķer omoniešu lode. Gvido nomirst slimnīcā pēc divām nedēļām.

Andris Slapiņš. Andris filmē, kad viņu nogalina omoniešu lode.

Ilgvars Grieziņš. Ilgvaru 21. janvārī, pārvietojot smago tehniku pie Augstākās padomes ēkas, pustumsā nejauši saspiež ar dzelzsbetona bloku.

Raimonds Salmiņš. 19. augustā, augusta puča laikā, Raimondu 13. janvāra ielas un Aspazijas bulvāra krustojumā tiešā tēmējumā sacaurumo daudzas omoniešu lodes.

 

Asaru nebija

Tamāra Riekstiņa 20. janvāra naktī gulēja cieši, bez sapņiem, un nenojauta, ka viņas dzīve pa to laiku zaudējusi visu gaismu. No rīta viņa pamodās un juta nemieru: kur Edijs? Kāpēc nav piezvanījis? Viņš mēdza šad tad naktīs iet pie draugiem skatīties viģikus, videomagnetofonu īpašnieki tolaik bija retums. Taču parasti dēls piezvanīja.

Piepeši pa radio paziņoja, ka Vecrīgā naktī nogalināts neatpazīts jaunietis, aptuveni septiņpadsmit gadu vecs, ģērbies džinsa jakā, galvā balta nūtrijas cepure, melnas kurpes. Un telefona numurs, uz kuru zvanīt. Tamāra vēl īsti neticēja, taču drebošām rokām piezvanīja... Uz atpazīšanu Gaiļezera slimnīcā viņa viena nespēja braukt un zvanīja Edija tēvam Jānim, ar kuru jau sen bija pašķīrusies. Jānim to pieņemt bija vēl grūtāk. Kad ārsts jautāja, vai dēlam uz rokas bijis tetovējums, viņš sauca: «Nē! Tas nav Edijs!» Taču izrādījās, ka viņu zēns vienkārši ar tinti kaut ko uzrakstījis uz rokas, iespējams, pats savu vārdu.

«Asaru mums nebija. Stiklainas acis. Tu nevari nomirt! Tu taču vēl neesi pat dzīvojis! Tik jauns!» nopūšas mamma. Viņa atceras iespaidīgās bēres, gājienu cauri visai Rīgai un ziedu jūru. Raimonds Pauls pienācis uzlikt ziedu.

Taču viņa bija iekritusi melnā bedrē. «Es neatradu sev vietu. Katru rītu, kad pamodos, pirmā doma bija: man nav un vairs nekad nebūs bērna!

Tad divas stundas paraudāju, pēc tam mamma mani mēģināja izdzīt uz ielas kaut pastaigāt. Nekrāsojos, jo jebkurā mirklī varēja sākt tecēt asaras. Katru nakti gaidīju, kad dēls atnāks sapņos. Viņš arī katru nakti nāca, divus mēnešus. Es jutos tik laimīga, viņš vienmēr bija maziņš un spēlējās, bet pēc tam aizgāja. No rīta vienmēr iedomājos: kāpēc es nepajautāju, kur viņam trāpīja? Jo par to rakstīja dažādi, lai gan ātrās medicīniskās palīdzības ārsts teica, ka šauts tiešā tēmējumā. Kādā naktī pajautāju: «Edij, kur tev iešāva?« Viņš teica: «Mamm, man galvā trāpīja, man tā sāpēja!» Tad pagriezās un aizgāja. Un pēc tam vairs nekad nav nācis.

Noņēmu visus Edija portretus. Atdevu projām Edija mantas. Atskrēja puikas, atdevu džudo tērpus, hanteles, velosipēdu. Prokuratūra atdeva kasti ar asiņainajām Edija drēbēm, es nemaz neskatījos, aizvedu uz dārzu un sadedzināju. Cilvēki pēc tam stāstīja, kā tas noticis, – Edijs vēl kādu brīdi centās rāpot uz priekšu un kliedza: «Mamma, mamma!» Es neskatījos nevienu filmu par janvāra notikumiem un avīzes nelasīju. Es biju depresijā. Mājās neko nespēju padarīt. Vienīgais, kas mazliet palīdzēja, – es staigāju. Pa parkiem, pa ielām turpat Ķengaragā.

Cilvēki bija tik līdzjūtīgi. Veikalā pārdevējas apskāva: dzirdējām par jūsu dēlu, manējais arī tur bija, tādā pašā cepurē! Kāda man teica: tā tev būs gadus piecus. Un tiešām – pēc pieciem gadiem es pamodos un sāku kaut ko darīt. Pamodos un pirmoreiz neiedomājos uzreiz par Ediju.»

Patiesībā Tamārai nekā cita dzīvē vairs nebija. No Edija tēva Jāņa viņa bija pašķīrusies, kad vienīgajam dēliņam bija pāris gadiņu. Dzīvokļa viņiem nebija, un mētāšanās pa īrētajiem kaktiem nogurdināja. Jānim neizturēja nervi, un viņš aizvien biežāk ļāvās alkoholam, līdz Tamāra ar visu dēlu atgriezās pie mātes. Jānis aizbrauca atpakaļ uz Valmieru pie vecākiem, Edijs pie tēta brauca tikai brīvdienās. Tamāra strādāja, bet Ediju tikmēr auklēja vecmāmiņa, viņas mamma. Tamāra rūpīgi krāja naudu, neko neatļāvās – gribēja dēlu aizvest brīvdienās uz Melno jūru, jo viņš nekur vēl nebija bijis. Kad Ediju nogalināja, viņa vairs nestrādāja – Tamāra bija pārslimojusi tuberkulozi un, lai saudzētu veselību, pāragri aizgāja pensijā.

Edijs bija ļoti mērķtiecīgs, aizrāvās ar sportu. Viņš nedzēra, nesmēķēja, nodarbojās ar jogu, mācījās elpošanas vingrinājumus un katru rītu ap sešiem skrēja savu maršrutu ap māju. Lasīja grāmatas un mācījās valodas, mamma pēc dēla nāves atrada ķīniešu un japāņu valodas vārdnīcas. Un atrada dēla rakstītu dzeju kādai meitenei. Tikai tā arī neuzzināja, kurai. Tamāra vēl kādu laiku pēc tam gaidīja – ja nu pēkšņi piezvana kāda meitene un saka: «Esmu stāvoklī no jūsu Edija...» Neviena nepiezvanīja.

Edijs nāca no radošas dzimtas – vecmāmiņa Olga Riekstiņa bija Valmieras teātra aktrise, bet Jānis pats, kad iepazinās ar Tamāru, strādāja Kinostudijā par režisora asistentu. Tamāra pēc tautības ir pa pusei krieviete, pa pusei ukrainiete, bet Edija tētis Jānis tīrs latvietis. Kad Edijs gāja saņemt pasi, pats izvēlējās tautību: viņš būs latvietis!

Tamārai daudz palīdzēja labie vārdi un siltās vēstules. Kāda māksliniece uzdāvināja gleznu, bija cilvēki, kas sūtīja naudu, kāds puisis no Ventspils atveda ziedus. Bastejkalnā pie Edija piemiņas akmens auga koks, un pie tā bieži bija piesprausti dzejolīši. Vienu Tamāra joprojām atceras: par to, ka Vecrīgā vēl ir daudz ielu, kuras Edijs nepaguva izstaigāt.

Par to vakaru viņa ir daudz domājusi. Vai viņa varēja savu zēnu nelaist? Bet arī dienā viņa kopā ar dēlu bija gājusi pie barikāžu aizstāvjiem. Edijam tur ļoti patika, viņš aizrautīgi teica: «Mamma, mamma, tur ir tik labi, tāda gaisotne! Ugunskuri un dziesmas!» Piecos vakarā viņš devās prom. Bija sev vakariņās pagatavojis makaronus ar olu, taču visu neapēda un lūdza: «Mamm, nenovāc, kad atnākšu, apēdīšu!»  

Edijs piedzima svētdienā pusastoņos vakarā, un viņu arī nošāva svētdienā pusastoņos vakarā. Tamāras dēlam tagad būtu 38 gadi.

 

Dēls varbūt pat nezina

Daudzi, kas nav pamanījuši plāksni Trokšņu ielā Vecrīgā, nemaz nezina, ka janvāra dienās bojā gāja arī Ilgvars Grieziņš. Tas notika traģiski un muļķīgi, taču Ilgvars turp devās entuziasma pilns: aizstāvēt barikādes un palīdzēt ar visu, ko spēj. Barikāžu muzejā zināja teikt tikai to, ka tuvinieku Ilgvaram neesot, bet viņš nākot kaut kur no Valmieras puses.

IEVAI izdevās atrast Ilgvara māsu Benitu Antoniju, kura dzīvo Valmieras rajona Kocēnos. «Ilgvaru Dievs bija ļoti apdāvinājis,» nopūšas māsa.

Tas bija 21. janvāris, nākamā diena pēc lielās asinspirts. Ilgvars devās uz Augstāko padomi pieteikties par brīvprātīgo tulku – tika meklēti cilvēki, kuri prot angļu valodu, lai ziņas par notikumiem nodotu tālāk ārvalstu medijiem. Tobrīd labu angļu valodas pratēju necik daudz nebija. Tuvinieki nezina – tajā brīdī Ilgvars jau bija paspējis pieteikties vai tikai gāja turp. Viņu nejauši nogalēja savējie – ar barikāžu dzelzsbetona bloku piespieda pie tagadējās Saeimas ēkas. Nospieda. Bija tumšs, jau ap astoņiem vakarā, un traktoristi nepamanīja, ka tur iet cilvēks.

Benita tobrīd ārstējās Stradiņa slimnīcā, brālis viņu pats bija aizvedis un iekārtojis. Nākamajā dienā viņu gribēja laist mājās, un brālis solīja atbraukt pakaļ. Pat Benitas ielas drēbes bija pie Ilgvara. Izrakstīšanās dienas rītā viņa vispirms dzirdēja baumas, ka barikādēs kādai slimniecei gājis bojā brālis. Sirds notrīsēja, taču par Ilgvaru viņa vēl bija droša, jo lielie trakumi jau bija pāri. Taču, kad pa gaiteni nāca Benitas vīrs un otrs brālis, viņai sažņaudzās sirds: «Kur Ilgvars?» – «Apsēdies! Ar Ilgvaru notikusi nelaime.»

«Ilgvars bija tāds brīvmākslinieks,» stāsta Benita. «Dievs viņu bija apveltījis ar visādiem talantiem. Skaisti dziedāja, spēlēja visus mūzikas instrumentus: klavieres, ģitāru, akordeonu. Visu bija apguvis pašmācības ceļā. Ilgvaram bija arī ļoti skaists kaligrāfisks rokraksts. Mākslas akadēmijā viņš nebija mācījies, tikai gāja kā brīvklausītājs uz nodarbībām un skaisti gleznoja. Pēc nāves viņa dzīvoklī atradām daudz gleznu, galvenokārt portretus. Ilgvara vectēvs arī bija gleznotājs.» Kad barikāžu dienās citi vēsturiskos kadrus fotografēja, Ilgvars tos zīmēja. Taču viņa zīmējumu bloks pazudis. Ilgvars kādu laiku bija strādājis Tukuma kultūras namā par noformētāju, pēc tam pārcēlās uz Rīgu pie draudzenes mūziķes un sāka strādāt kādā medicīniskās aparatūras firmā.

Angļu valodu Ilgvars bija iemācījies pats – Austrālijā dzīvoja mammas brālis, kas, dzelzs priekškaram paveroties, aicināja ciemos. Ilgvaram un viņa mammai izdevās izcīnīt vīzu un atļauju braukt, taču viņš negribēja braukt bez valodas, tāpēc divus gadus cītīgi visādos veidos kala angļu valodu un rakstīja onkulim vēstules angļu valodā. Biļetes jau bija nopirktas. Uz martu. «Mamma nomira novembrī, bet Ilgvars janvārī. Un neviens nekur neaizbrauca,» nosaka māsa.

Benita teic, ka Ilgvaram ar mammu bijusi īpaša saikne, mamma arī nomirusi tieši Ilgvara dzimšanas dienas rītā, 7. novembrī. Runājuši par Austrālijas braucienu, un tad mamma pusvārdā apklususi – insults. Tagad viņa guļ Kocēnu kapos: vienā pusē dēls Ilgvars, otrā dēls Armands, kas arī vēl jauns nomira ar sirdi. Ilgvaram tobrīd bija 53 gadi. Benita spriež, ka Ilgvars varēja nodzīvot vēl ilgi, jo skrupulozi rūpējās par savu veselību.

Ilgvara otra māsa Skaidrīte dzīvo Liepājā. Viņam bija arī dēls. Iespējams, dēlam nav ne jausmas, kas noticis ar tēvu. Kad vecāki šķīrās, mazajam Aldim bija pāris gadiņu, bet pēc tam māte Ilgvaram ar dēlu tikties aizliedza un pārcēlās dzīvot citur. Kopš tā laika dēls tēvu vairs neesot redzējis. Bērēs dēls nebija, un Ilgvara ģimene ar viņiem kontaktus sen zaudējusi.

 

Tēti maz atceros

Svetlanai bija deviņi gadi, kad viņas tētis milicis Vladimirs Gamanovičs nepārradās no darba Iekšlietu ministrijā. 20. janvārī viņš un viņa kolēģis Sergejs Konoņenko gāja bojā postenī, aizstāvot Iekšlietu ministriju. Omonieši viņus nošāva.

Svetas māsiņai Larisai bija četri, bet brālītim Vitālijam tikai divi gadiņi. «Es par tēti maz ko atceros. Viņš bija visu laiku darbā, visu laiku aizņemts,» atzīst Sveta. Viņa atceras vien to, kā kopā brauca uz Baltkrieviju pie vecmāmiņas. Tur Vladimirs arī apglabāts, Dokšicku rajona kapos pie Starinas ciemata, kur dzīvo viņa mamma, tēvs un divi brāļi. Vladimira sievai tālākie gadi bija ļoti grūti, vienai audzinot trīs bērnus. Otrreiz viņa neapprecējās. Taču tagad bērni izauguši. Vladimiram ir jau trīs mazmeitiņas – Ksenijai ir septiņi gadi, Anastasijai trīs un Aleksandrai arī trīs gadiņi. Svetlana savai meitiņai, pirmklasniecei Ksenijai, vēl neko konkrētu par tēvu neesot stāstījusi – tikai to, ka vectētiņš strādāja un viņu nogalināja. Kad paaugsies, izstāstīs. Pagaidām viņi tikai visi kopā pa reizei aizbrauc apciemot tēta kapavietu Baltkrievijā.

Arī Sveta, Larisa un Vitālijs ar mammu neko daudz par tēvu neesot runājuši – jūt, ka mammai joprojām to smagi atcerēties.

 

Augstskolu pabeidza pēc nāves

Pirms gada IEVA rakstīja par operatoru Andri Slapiņu. Andri lode noķēra 20. janvāra pievakarē. Viņa kolēģis un draugs – otrs Jura Podnieka grupas kinooperators Gvido Zvaigzne – tobrīd jau bija ievainots un slimnīcā cīnījās par savu dzīvību. 5. februārī Gvido cīņu zaudēja. Kā pēc tam stāstīja ārsti, rotējošā lode viņam bija saārdījusi roku un iekšējos orgānus.

Gvido mamma Ilona dzīvo Rojā un tikai paretam var satikt savējos: vedeklu Daigu un mazbērnus Unu un Krišjāni. Gvido viņai bija vienīgais dēls. «Sāpīgi tas vienmēr ir bijis un būs, bet nav tā, ka tas nozīmētu visam beigas. Kas cits man atlika? Dzīvoju tālāk. Es vēl strādāju, nebija laika sevi nodarbināt ar domām par to, ka viņš ir aizgājis. Mēs katrs zinām, ka mūsu laiks ir šūpulī ielikts un celiņš beigsies tad, kad tam jābeidzas,» viņa piebilst.

Visgrūtāk bija, kad pēc trim gadiem nomira arī Gvido tētis un viņa palika pavisam viena. «Abi guļ Otrajos Meža kapos, tad pie abiem kopā arī aizeju – parāties, ka mani atstājuši vienu,» cenšas pajokot Ilona. Viņa dzīvo tālāk, dzied korī, vada pensionāru apvienību Rojā. Bet

toreiz Ilonai nebija pilnīgi nekādu priekšnojautu. Arī viņa ar vīru, Gvido tēti, bija devusies uz barikādēm. Tas šķita tik dabiski, ka operatoriem visur jābūt klāt. Gvido, Andris un Juris mājās ieskrēja tikai paēst. Kurš varēja iedomāties, ka notiks tas, kas notika?

«Tā mēs abas ar Daigu esam jautrās atraitnes,» Ilona vēl parūgti nosmejas.

Gvido nepaguva pabeigt augstskolu – Vissavienības Kinoinstitūtu, palika tikai neiegūts diploms un nenokārtoti pēdējā kursa eksāmeni. Pat diplomdarbs bija jau aizstāvēts. Diplomu Gvido piešķīra un atveda no Maskavas jau pēc nāves.

Gvido meitai Unai Baumanei-Zvaigznei šogad paliek 24 gadi, viņa apprecējusies, strādāSwedbank, pabeigusi Banku augsskolu un studē maģistrantūrā. Dēlam Krišjānim ir 21 gads, viņš Tehniskajā universitātē studē datorzinības.

Pie Rojas vidusskolas Gvido piecdesmitajā dzimšanas dienā uzlikts piemiņas akmens. Tagad viņam būtu 53.

 

Daudzas lodes tiešā tēmējumā

Raimonds Salmiņš janvāra dienās piedalījās barikādēs, taču janvārī viņa stunda vēl nebija situsi. Barikāžu muzejā arī viņu skaita pie barikāžu upuriem, taču patiesībā Raimonds gāja bojā pēc pusgada, augusta puča laikā.  

Sandrai, stāstot par savu vīru, vēl tagad, pēc 20 gadiem, birst asaras. Raimonda tēvs bija leģionārs, tāpēc arī Sandras vīram Latvijas neatkarība nozīmēja īpaši daudz. Raimonds strādāja Jūrmalas Rakstnieku namā par šoferi. Liktenīgajā 19. augusta vakarā viņš pārbrauca no darba, paēda vakariņas un teica, ka jāaizved darba mašīna un pa ceļam jāieved mājās kolēģis. Sandra pēc naktsmaiņas bija nogurusi un, vīru gaidot, mierīgi aizmiga uz dīvāna. No miega izrāva vīra māsīca, kura pa radio bija dzirdējusi paziņojumu. Pēc tam sākās arī telefonzvani. Sākumā vēl bija sajaukts vārds, tika stāstīts par kādu Jāni Salmiņu, tāpēc radās vārga cerība, taču Sandrai jau bija skaidrs: viņa zināja, ka vīrs aizbraucis tieši turp. Viss bija noticis pēc desmitiem vakarā, tur, kur Aspazijas bulvāris krusto 13. janvāra ielu.

Kāpēc īsti Raimondu nošāva, joprojām nav skaidrs. Viena no versijām –viņš saņēma kādam citam domātu lodi. Rakstnieku nama baltais mikroautobuss Latvija ar zilo svītru pustumsā ļoti līdzinājās milicijas mašīnai, turklāt toreizējā Iekšlietu ministra Aloiza Važņa mašīnai numurs bija ļoti līdzīgs. Katrā ziņā Raimondu neķēra nejauša lode. Viņš bija sašauts tiešā tēmējumā... turklāt Raimonds bija saņēmis daudzas lodes, omoniešu lodes kā sietu bija sacaurumojušas visu mašīnas sānu, arī viņa kolēģim bija sašautas kājas. Kolēģis pēc tam pārstāstīja, kas tajā vakarā noticis. Raimonds bija izbraukājis visu Vecrīgu, jo domāja, ka varbūt kaut kur būs vajadzīga viņa palīdzība, taču viss bija noklusis un mierīgi, tāpēc viņi devās uz māju pusi. Raimondam vajadzēja izgulēties, jo nākamajā dienā bija jāvada ekskursiju autobuss uz Poliju.

Pēc pusgada Sandrai atdeva vīra drēbes un teica, ka esot ierosināta krimināllieta. Par tās iznākumu viņa neko nav dzirdējusi.

Sandra palika viena ar diviem bērniem. Siltumnīca palika neuzcelta, rūpes par tiešām lielo saimniecību un lopiem – visas uz viņas pleciem. Labi, ka palīdzēja mamma, vīratēvs, brālis un māsa.

Tas bērniem bijis briesmīgs trieciens. Tovakar Sandra viņiem neko nav spējusi pateikt, tikai aizvedusi abus pie vecāsmātes. Raimonds tagad guļ Ragaciema kapos blakus savai mammai. Sandrai tad bija tikai 35 gadi, taču otrreiz apprecēties viņai neienāca pat prātā. «Es biju bēdu nomākta. Pat no mājas negāju ārā, noslēdzos sevī...»

Raimonda meitai Ramonai ir 26 gadi, viņa strādā Krājbankā un mācās Universitātē Ekonomikas fakultātē. Dēls Edgars ir celtnieks, viņam jau trīsdesmit. Raimondam ir arī mazmeitiņa, pusotra gadiņa vecā Jana.

Bērni ar tēvu ļoti lepojas, īpaši, kopš rudenī tētim piešķirts Viestura ordenis. Tagad tikai grūti izdomāt, kur to lai tā skaisti glabā, jo pa māju saimnieko mazmeitiņa tajā burvīgajā vecumā, kad viss jāpārbauda uz zoba.

 

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Didzis SlapiņšDidzis SlapiņšDēls12.05.197625.07.2014
        2Gina SlapiņaGina SlapiņaSieva27.02.195008.02.2013
        3Gvido ZvaigzneGvido ZvaigzneDarba biedrs01.05.195805.02.1991
        4Juris PodnieksJuris PodnieksDarba biedrs05.12.195023.06.1992
        5Romāns GrabovskisRomāns GrabovskisDarba biedrs08.11.194528.11.2017
        6Augusts SukutsAugusts SukutsPaziņa00.00.194725.12.2017
        7Ilgvars GrieziņšIlgvars GrieziņšDomu biedrs07.11.193821.01.1991

        12.07.1900 | Starptautiskā fotogrāfu diena - sv.Veronikas diena

        Pievieno atmiņas

        13.01.1991 | Notiek Latvijas Tautas Frontes Domes izsludinātā Vislatvijas tautas manifestācija

        Latvijas Tautas Frontes Dome izsludina Vislatvijas tautas manifestāciju, lai 13. janvārī atbalstītu likumīgi (gan vēl pēc okupācijas laika likumiem) ievēlēto valdību, kā arī pieņēma lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgākos objektus.

        Pievieno atmiņas

        20.01.1991 | Diena, kurā krita Podnieka komanda

        1991.gada 20.janvārī notiek demonstrācijas Maskavā Baltijas aizstāvībai, tajās piedalās ap 100 000 cilvēku. Tiek izvirzīta prasība pēc M. Gorbačova, D. Jazova, B. Pugo, VDK priekšsēdētāja V. Krjučkova demisijas sakarā ar Viļņas upuriem.

        Pievieno atmiņas

        25.01.1991 | "Barikāžu laika" beigas. Sēru diena un tiek glabāti nogalinātie

        1991.gada 25.janvārī tiek izsludināta Sēru diena un 20. janvāra upuru bēres. Barikāžu aizstāvju vairākums dodas mājās.

        Pievieno atmiņas

        15.12.1991 | День памяти журналистов, погибших при исполнении профессиональных обязанностей

        Pievieno atmiņas

        Birkas