Anna Beliņa dzimusi Jelgavas apriņķa Glūdas pagastā (padomju laikā Dobeles raj.), mirusi 1983.gadā Jēkabpils rajona Mazzalves pagastā.

Viņas vecāki bija zemes kopēji – saimnieki. Bez Annas Empeļu ģimenē izauga vēl 3 meitas: Lida, Mīce, Olga un 2 dēli: Kārlis un Jānis. 

1927. gadā Anna apprecējās ar Imantu Beliņu (dzimis 1898., miris izsūtījumā Komi apgabalā Krievijā).

Beliņu ģimenei piederēja 63 ha zemes un tā ļoti prasmīgi saimniekoja savā saimniecībā.

Ģimenē piedzima divas meitas: Ausma (1928), Vija (1933) un dēls Viesturs (1939).  Pēc padomju armijas uzvaras pār Vāciju (1945.), Latvijā palika padomju armija un atkal nodibinājās padomju vara.

Tā nepazina žēlastību ne pret tiem, kas darbojās neatkarīgās Latvijas organizācijās, ne arī tiem, kas vācu okupācijas laikā strādāja kādās iestādēs, ne arī pret tiem, kas bija nelikumīgi iesaukti leģionā. Arī tie, kas bija čakli zemkopji savā saimniecībā, ļoti nepatika padomju varai, viņus ieskaitīja kulakos, tātad - tautas ienaidnieki, kuri jāiznīcina. Visus šos cilvēkus sodīja. 

Smagi cieta arī Beliņu ģimene. Par savu vecāku likteni pastāstīja Beliņu jaunākā meita Vija Biķerniece, kuras ģimenei padomju laikā bija jāpārcieš smagi pārbaudījumi – zemes atņemšana, mātes izvešana, tēva nāve. 

Vija Biķerniece stāsta: „Mana māte Anna jaunībā strādāja par piena pārraugu, jo bija ieguvusi attiecīgu izglītību. Kad apprecējās ar tēvu Imantu Beliņu, abi strādāja savā saimniecībā Šķibes pagastā. Neatkarīgajā Latvijā viņi bija ļoti pārtikuši. Tēvs bija aizsargu organizācijā. Māsa Ausma ir beigusi Šķibes pamatskolu un pēc profesijas ir grāmatvede. Jaunākais brālis Viesturs tolaik vēl bija mazs. Es sāku mācīties 1941.gadā, bet skolas darbība bija traucēta, tā bija atkarīga no armijas vajadzībām. 1944. g. rudenī armija mūsu ģimeni ar varu izdzina ārā no mājas, jo fronte bija ļoti tuvu, mums atļāva atgriezties tikai pēc trim nedēļām. 1944. g. Ziemassvētkos notika vislielākās kaujas, kad kādas trīs dienas mājās visi logi un durvis drebēja, jo netālu no mums atradās tā saucamais „Kurzemes katls”, kurš padevās tikai 1945.g. kapitulācijā.

  Kad padomju vara atgriezās, jau 1945.g. 7.septembrī manu tēvu Imantu apcietināja, kā iemeslu minot, ka viņš bija aizsargu organizācijā. Tā es tēti vairāk arī neredzēju. Daudzus gadus vēlāk ģimene saņēma ziņu, ka viņš ir bijis izsūtījumā un miris Komi apgabalā, kur strādājis ļoti smagos darbos, kas paņēma visus spēkus, pēc tam arī dzīvību.  1945. g. martā pagastā nodibināja padomju saimniecību (jeb sovhozu; atšķirībā no kolhoza tur tika nodarbināti strādnieki, kam bija noteikta darba alga). Galvenokārt audzēja miežus, arī apiņus. Māte sākumā strādāja lauku brigādē, vēlāk par noliktavas pārzini.

Māsa Ausma strādāja kantorī, grāmatvedības nodaļā. 

1949.g. 25.martā notika iedzīvotāju izvešana. Pagastā kāds bija uzzinājis un arī mūs brīdinājis, ka mūsu ģimenei draud izvešana. Māsai no aresta un izvešanas izdevās izvairīties. Brālis Viesturs bija saslimis, gulēja ar ļoti augstu temperatūru, tādēļ māte palika mājās kopā ar viņu. Kad ieradās izvedēji, māte bija lūgusies, lai ņem viņu vienu, lai slimo dēlu atstāj. Tā arī notika - dēlu atstāja un māti aizveda vienu.

Arī es netiku izvesta, jo par mani māte nebija neko teikusi - tolaik es mācījos Bulduru Dārzkopības tehnikumā un nedzīvoju mājās. Tā mēs ar māsu un brāli palikām vieni. Izdzīvot palīdzēja māsa Ausma. Tehnikumā bieži nācās rēķināt, cik stundu līdz pusdienām, jo pastāvīgi gribējās ēst. Māsa bija dabūjusi darbu Slokas papīrfabrikā, un viņa paņēma brāli pie sevis.

Kad 1952.g. absolvēju tehnikumu, sāku strādāt Jēkabpils rajonā Mēmeles MTS, tad es brāli paņēmu pie sevis un viņš pabeidza Mazzalves pamatskolu un pēc profesijas ir mehāniķis, traktorists.  Drīz vien - 1953. g. 30. maijā - apprecējos ar Ernestu Biķernieku (1922. - 2000.), kas bija kārtīgs cilvēks un kopā nodzīvojām garu, skaistu mūžu.

Ernests Biķernieks bija Otrā pasaules kara dalībnieks, viņu 1944.g. iesauca Padomju armijā un viņš ar kaujām aizgāja pat līdz Berlīnei. Par varonību karā viņš saņēma padomju apbalvojumus: medaļu „Par drošsirdību” un medaļu „Par uzvaru pār Vāciju”. Vēlāk viņš kolhozā nostrādāja visu mūžu - gan par traktoristu, kombainieri, gan par šoferi uz smagajām mašīnām un uz autobusa. Abi ar Ernestu izaudzinājām četrus bērnus: trīs meitas - Ausmu (1954.), Rasmu (1957.), Mirdzu (1959.), dēlu Valdi (1964.), kuriem tagad ir savas ģimenes. Pats smagākais posms mūsu - Biķernieku dzīvē bija tad, kad dēlu Valdi Biķernieku iesauca PSRS bruņotajos spēkos un aizsūtīja karot uz Afganistānu (no 21.12.1984. – 15.03.1987.)”

1956. g. Vijas māte Anna Beliņa atgriezās no Sibīrijas Latvijā un viņai laimīgā kārtā izdevās atgūt savas mājas Dobeles rajonā un viņa varēja turpināt darbu sovhozā.

Anna Beliņa saviem bērniem stāstījusi, ka nometināta Omskas apgabalā, kur nācies kolhozā pavadīt 7 gadus. Smagi klājies pirmajos gados, kamēr aprada ar bargo klimatu, ārkārtīgi trūcīgajiem dzīves apstākļiem un vietējiem cilvēkiem, kuriem bija iestāstīts, ka atvestie latvieši ir fašisti un nedrīkst ar viņiem uzturēt attiecības, jo viņi ir bīstami tautas ienaidnieki.

Labi bija tas, ka izsūtījumā Anna bijusi kopā ar citiem izsūtītajiem latviešiem no Dobeles rajona, tad smago atšķirtību no Dzimtenes, no radiem, no savas ģimenes spēja vieglāk pārdzīvot. Sākumā Annai izdevās darbu dabūt par apkopēju pie ārsta. Vēlāk, kad uzzināja, ka viņai ir izglītība un labas zināšanas lopkopībā, viņu nozīmēja darbā lopkopībā par aitkopības pārraudzi. Tā Anna Beliņa nostrādāja šajā amatā līdz atbrīvošanai no izsūtījuma.

Latvijā Anna Beliņa atgriezās 56 gadu vecumā. Kad bija sasniegusi 77 gadu vecumu, viņa pārcēlās uz dzīvi pie meitas Vijas Biķernieces uz Mazzalves pagasta “Lukstiņiem”, kur nodzīvoja līdz 1983.gadam. 

Annas Beliņas mazdēlam Valdim Biķerniekam arī iznāca piedzīvot padomju represijas - piespiedu piedalīšanos Afganistānas karā (1984.-1987.), ar kuru faktiski sākās padomju impērijas krīze. Viņš bija arī to vidū, kas piedalījās Trešās atmodas notikumos, kas nodrošināja neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu.

Annas Beliņas mūžs, neraugoties uz nepelnīti smago likteni, ir bagāti vainagots – 2005.gadā viņas meitas Vijas Biķernieces ģimenē vien viņai ir 14 mazmazbērni un viens mazmazmazdēliņš.

Avots: Dobeles novadpētniecības materiāli, ko apkopojusi vēsturniece Emīlija Varkale.