Anna Lācis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
19.10.1891
Miršanas datums:
21.11.1979
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Liepiņa, Lāce
Papildu vārdi:
Asja
Kategorijas:
Komunists, Padomju represiju (genocīda) upuris, Režisors, Sabiedrisks darbinieks, Tulkotājs
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Raiņa kapi

Anna Lācis dzimusi Līgatnes pagastā Ķempju muižā seglinieka ģimenē un nodzīvojusi 88 gadus, kuros gana bija visa kā. Viņa tika apbrīnota un dievināta, ap viņu virmoja "liktenīgās sievietes" enerģija, kas jo īpaši pievilka vīriešus.

Asja jeb Anna Lācis savaldzinājusi tādas personības kā žurnālistu, romāna "Mūža meža maldi" autoru Jūliju Lāci, dzejnieku Linardu Laicenu, filozofu Valteru Benjaminu, uz visu mūžu - režisoru un teātra teorētiķi Bernhardu Reihu, bijusi labos draugos ar Bertoltu Brehtu...

Anna Liepiņa dzimusi netālu no Līgatnes sedlinieka un skrodera Ernesta Liepiņa ģimenē.

1909. gadā, kad Annai bija septiņi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Annas tēvs strādāja vagonu fabrikā, bet māte atvēra nelielu bodīti. Par spīti vienkāršajai izcelsmei un ierobežotajai rocībai, meitene iestājās prestižajā Ķeniņa ģimnāzijā, kur tolaik mācījās bagātu ģimeņu atvases. Kaut Anna atšķīrās ar to, ka bija vienkāršākas izcelsmes, to kompensēja viņas personība un spēja piesaistīt uzmanību, iepatikties, izcīnīt vietu un izcelties jebkurā sabiedrībā - tās ir rakstura iezīmes, kas Asjai saglabāsies visu mūžu. 

1917.gadā, kādā skolas brīvlaikā, kad Annai Liepiņai ir tikai 16 gadu, viņa iesēžas vilcienā un dodas uz Varšavu. Trauksme, piedzīvojumu kāre un tieksme peldēt plašākos ūdeņos viņai raksturīga jau tolaik, un meitene, daudz nedomādama, piesakās strādāt par vācu valodas privātskolotāju, kaut pati tolaik vācu valodu neprot pārāk labi. Tā ir pirmā, bet nebūt ne pēdējā reize, kad Asja apliecina: svarīgāk par to, par ko esi pārliecināts, ir tas, KA esi pārliecināts. Viņa prot sevi pasniegt, un Varšavā patiesi nostrādā visu vasaru.  

Ķeniņa ģimnāzijā Anna iepazīstas ar gadu jaunāko Jūliju Lāci. Viņi mainās grāmatām, lasa Turgeņevu, un tā Anna dabū iesauku "Asja", ar kuru viņa pazīstama vēlāk Vācijā un Krievijā. Lai viņi apprecētos, nepieciešama Jūlija vecāku piekrišana, jo viņam vēl nav 21.

Taču to Lāči nedod. Asja savās atmiņu grāmatās Jūlija vecākus vienmēr dēvējusi par budžiem un mietpilsoņiem. Jūlija vecāku versija par jauno sievieti, ko dēls ievedis savā mājā, atklājas Dagmāras Ķimeles stāstījumā par māti. Proti, Asja slepus uzturējusies Jūlija vecāku mājās, un reiz māte, iegājusi dēla istabā, ieraudzījusi viņa gultā puspliku meiču, kas nevis kautrējusies, bet nekaunīgi vērusies Jūlija mātē un izturējusies izaicinoši. Asjai tas varētu būt gana raksturīgi, jo viņa vienmēr lepojusies ar savu spēju valdzināt vīriešus un nav arī slēpusi, ka nereti viņa notikumu gaitu par labu sev vērsa "caur gultu".  

Tiklīdz Jūlijam paliek 21 gads, viņi apprecas. Tomēr viņu laulības dzīve nav ilga. Asja nenoliedzami bija ne tikai seksuāli pievilcīga, ar krietnu devu velnišķīguma apveltīta sieviete, bet arī gudra un inteliģenta, un spēja valdzināt spilgtas mākslas un kultūras personības. Tāds bija arī Jūlijs - skaists un gudrs, taču viņam nepiemita tā bezgalīgā pacietība un visu piedodošā mīlestība, lai varētu būt ilgi kopā ar Asju. Viņa, tērpusies tērpos savās mīļākajās krāsas - oranžā un okerdzeltenā, pelēkajām, lielajām acīm zibot, nepārtraukti bija vīriešu uzmanības lokā, turklāt viņai tas patika, viņa to izmantoja un neuzskatīja par grēku.  

Pirmā pasaules kara gadus jaunā ģimene pavadīja Krievijā, Orlā, kur Asja organizēja bērnu teātri un bija aizrāvusies ar bērnu estētisko audzināšanu, savos uzskatos piesliedamās "kreisajiem" jeb sociālismam.

1919.gadā nāca pasaulē Lāču meita Dagmāra. Kamēr Asja bija nodarbināta ar svešiem bērniem, savu viņa pameta novārtā, un mazā Daga visu savu bērnību turpmāk klīda no vienām rokām otrās, mātes un māju siltumu nekad tā arī nesaņemdama. Asja bija zvaigzne, kas mirdzēja uz ārpusi, un apbrīna viņai, šķiet, bija nepieciešama tikpat vitāli kā gaiss, ko elpot.  

1920.gadā Anna Lācis ar mazo Dagu atgriežas Rīgā, Jūlijs viņām seko vēlāk un drīz arī pieprasa laulības šķiršanu. Asja, liekas, par to daudz nesēro (to viņa nedara neviena vīrieša dēļ savā mūžā), turklāt viņai tolaik jau ir jauns uzmanības objekts - jaunais, talantīgais dzejnieks Linards Laicēns. Par darbošanos kreisajās pagrīdes organizācijās abi tiek apcietināti un mazgāšanas telpā aiz caurulēm slēpj zīmītes, ko Laicēns paraksta ar vārdu "Taiti", bet Asja ir "Honolulu".

Asjas un šīs sarakstes iedvesmots, dzejnieks saraksta krājumu "Ho-Taī". Tā centrā ir kaismīgas sievietes tēls, kura izmaina ne tikai dzejnieku, bet visu vidi ap sevi. Patmīlīgajai Asjai, protams, glaimoja dzejnieka mīla, bet viņa piedāvātie sadzīves apstākļi bija par šauru, un Asja, velkot līdzi arī mazo Dagu, devās uz Berlīni.

Daga, starp citu, būtu viennozīmīgi pēc laulības šķiršanas atstāta tēvam, bet Asja gribēja iespītēt Jūlijam, un izkārtoja lēmumu par labu sev, pirms tā pieņemšanas pārguļot ar advokātu...  

20.gadu Berlīne ir Asjas panākumu osta. Valdzinošā, pašpārliecinātā un aizrautīgā Asja tiekas un strādā kopā ar Bertoltu Brehtu, iepazīstas ar Reinharta teātra režisoru, bagātu Austrijas ebreju dēlu Bernhardu Reihu, kurš paliek uzticīgs Asjai visu mūžu.

Laicēns no Rīgas dodas viņai pakaļ, jo viņa mīlestība vēl dzīvi kvēlo, tomēr tolaik Asjas prātu jau aizņem Reihs. Kādā intervijā jau ilgi pēc savas vecmāmiņas nāves Asjas mazmeita, Dagmāras meita režisore Māra Ķimele saka, ka tādu mīlestību, kāda bija Reiham pret Asju, viņa otru nav dzīvē redzējusi.

Berlīnē pasliktinās mazās Dagas veselība, un Reihs abām ar Asju nodrošina pusgada uzturēšanos Kapri salā. Tur bez vietējiem pielūdzējiem Asja savaldzina arī Berlīnes ebreju, filozofu Valteru Benjaminu, kurš pieder 20.gadsimta izcilākajiem domātājiem un kura dzīvē Asja nospēlēja būtisku, bet arī traģisku lomu.  

No Berlīnes Benjamins Asjai seko uz Rīgu, vēlāk - uz Maskavu, kad Asja saslimusi un ilgstoši uzturas sanatorijā.

Kopš 1926.gada Asja dzīvo Maskavā, jo Latvijā nevar uzturēties savas darbības sociālistu aprindās dēļ. Maskavā viņu jau sagaida Reihs, kurš savas mīlestības dēļ pametis Berlīni un savu daudzsološo karjeru. Benjamins Maskavā saraksta savu "Maskavas dienasgrāmatu", kurā atklājas mēnešiem ilgušās trijstūra attiecības starp Reihu, Benjaminu un Asju, kura bezkaislīgi izmanto un pazemo abus šos vīriešus vienlaikus. Tiesa, acīmredzot viņā bijis kas tāds, kādēļ viņi ļāvušies...

Benjamina dienasgrāmatā neatklājas nekas no Asjas inteliģences, vien viņas kaprīzes un bezsirdīgums.  

Benjamins raksta: "Es nepazīstu nevieu citu sievieti, kas spēj sniegt tik ilgus skatus un tik ilgus skūpstus." Un par spīti tam - Asja ir vienaldzīga un auksta, viņš secina. Viņš dodas prom no Maskavas ar asarām acīs, bet cerību, ka Asja būs ar mieru viņu precēt. Taču šī gribēšana viņai, ja arī reiz bijusi patiesa, ātri pāriet. Benjamins Otrā pasaules kara sākumā emigrē uz Franciju.

Kad tur iebrūk nacistiskā armija, viņš cenšas neveiksmīgi bēgt pāri Pirenejiem, un dzīvi beidz, izdarot pašnāvību.  

Kara gadi krasi izmaina Asjas dzīvi. Viņa un Reihs 30.gadu Maskavā ir populāri cilvēki. Viņš lasa lekcijas teātra zinātnes studentiem GITISā, Asja vada latviešu teātri "Skatuve", aizvien saglabājot kontaktus ar Vāciju un regulāri uzturoties Berlīnē.

Ārvalstu kontakti ir par iemeslu tam, ka padomju izlūkdienesti viņu 1938. gadā apcietina, kaut viņa visu mūžu bijusi un būs aizrautīga sociālistiskās iekārtas atbalstītāja. Viņai tiek piespriesti 10 gadi izsūtījumā Kazahstānā. Reihs un Asja nav precējušies, un viņam atliktu vien parakstīties, ka viņus nekas nesaista, lai glābtu savu ādu.

Reihs to nedara, zaudē visus savus amatus un iespēju publicēties un garīgi sabrūk. Vēlāk tiek apcietināts arī viņš un arī pavada kara gadus izsūtījumā. Par Asjas izsūtījuma laiku ir maz liecību. Viņas biogrāfijā "Anna Lācis" šis laiks vienkārši ir noklusēts, jo tā izdota padomju laikā.  

Tomēr ir skaidrs, ka Asja pat šeit spējusi sev izcīnīt iespējami labākos apstākļus, ka arī tur atradusi cilvēkus, kas viņai palīdz, vīrieti, kas viņu mīl un dara visu viņas labā.

Pēc izsūtījuma izciešanas Asja Lācis atgriezusies Latvijā, taču viņai bijis aizliegts dzīvot Rīgā un viņa kļuvusi par Valmieras teātra galveno režisori, iestudējot galvenokārt vidējas kvalitātes, padomju sistēmai kalpojošas izrādes. No izsūtījuma atgriezās arī uzticamais Reihs, un atlikušo mūžu abi pavadīja kopā, pēc Asjas aiziešanas pensijā dzīvojot Rīgā.  

Mūža nogalē viņi arī oficiāli kļuva par vīru un sievu. Reihs nomira gandrīz astoņus gadus pirms Asjas, un tad iestājais vientuļākais laiks viņas mūžā. Grāmatā "Asja", kurā Asjas meita atklāj, ka ienīdusi savu māti, spilgti atklājas tādas Asjas īpašības kā nenovīdība, skaudība, egocentriskums, patmīla, divkosība, maziskums, kašķīgums, turklāt tas viss saasinājies mūža nogalē, kad ārējais spožums bija zudis un palicis vien īgnums. Viņa no katras situācijas un sastaptā cilvēka pratusi izspiest savu labumu. Nekad nav lūgusi, bet pieprasījusi, nekad nav devusi, bet tikai ņēmusi. Parazitējusi uz nebēdu, turklāt, šķiet, to visu uzskatījsi par normu. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka, nereti būdama maziska un sīka, viņu patiesi aizrāvis teātris un viņai piemitis apbrīnojams sīkstums un vitalitāte.

Vai Asja juta savu dzīvi piepildītu, vai viņai sāpēja un vai viņa vispār spēja izjust vientulību mūža nogalē, kad visi mīlētāji bija miruši, bet pašas meita viņu ienīda, - tas paliek neatminēts. Tāpat kā viņa pati.  

Avots : ligatne.lv, http://www.spotnet.lv/news/id/4458/arhgva_persongba%3A_anna_lacis
****

Anna Lāce (arī Asja Lācis, 1891—1979) bija latviešu režisore un skatuves mākslas teorētiķe. Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbiniece (1955). Rakstīja par teātra un dramaturģijas jautājumiem, vācu revolūcijas dramaturgu daiļradi, politisko teātri Latvijā un Vācijā.

Dzīves gājums

Dzimusi 1891. gada 19. oktobrī Ķempju pagastā sedlinieka un skrodera Ernesta Liepiņa ģimenē. 1898. gadā viņas vecāki pārcēlās uz Rīgu, kur Annas tēvs strādāja vagonu fabrikā, bet māte atvēra nelielu bodīti. Mācījās Ķeniņa meiteņu ģimnāzijā, 1907. gadā skolas brīvlaikā devās uz Varšavu un strādāja par vācu valodas privātskolotāju.

1912. gadā iestājās Pēterburgas Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā, jūsmoja par Vsevoloda Meijerholda teātra izrādēm. 1914. gadā apprecējās ar savu skolasbiedru Jūliju Lāci, 1915. gadā iestājās Maskavas Šeņavska universitātē. 1918. gadā viņa beidza Fjodora Komisarževska teātra studiju, pēc tam dzīvoja Orlā, kur sāka režisores gaitas bērnu proletāriskajā teātrī. 1919. gadā viņai piedzima meita Dagmāra.

1920. gadā Anna Lācis ar meitu atgriezās Rīgā, kur vadīja Tautas augstskolas dramatisko studiju (1921—1922). Izšķīrās no Jūlija Lāča un dzīvoja kopā ar dzejnieku Linardu Laicēnu. Par darbošanos kreisajās pagrīdes organizācijās apcietināta, pēc atbrīvošanas 1922. gadā devās uz Berlīni, kur iepazinās ar Bertoltu Brehtu un Reinharta teātra režisoru Bernhardu Reihu (1892/1894–1972). Kapri salā iepazinās ar filozofu Valteru Benjaminu.

1925. gadā uz īsu brīdi dzīvoja Rīgā kopā ar Bernhardu Reihu, vadīja Arodbiedrību centrālbiroja kluba dramatisko sekciju. 

1926. gadā viņi kopā devās uz Maskavu, kur Asja ārstējās sanatorijā, Maskavā ieradās arī Valters Benjamins. Regulāri uzturējās Berlīnē, kur nodarbojās ar padomju filmu reklāmu PSRS vēstniecībā. Piedalījās Ervīna Piskatora filmas "Zvejnieku sacelšanās" (Восстание рыбаков) uzņemšanā (1931—1934). Studēja Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā (1932—1934), no 1933. gada vadīja latviešu teātri "Skatuve". 1937. gadā beidza Maskavas Teātra mākslas studiju, bet NKVD "Latviešu operācijas" laikā 1938. gadā viņu apcietināja un tiesāja, piespriežot 10 gadus izsūtījumā Gulaga nometnē Kazahstānā. Vēlāk tika apcietināts arī Berhards Reihs.

Pēc izsūtījuma izciešanas 1948. gadā Asja Lācis atgriezās Latvijā un kļuva par Valmieras drāmas teātra režisori, 1950. gadā par galveno režisori, iestudējot izrādes "Vējš no dienvidiem" (1949), "Trīs kapteiņi" (1951), "Ziņģu Ješkas uzvara" (1954), "Spoki" (1955). 1951. gadā viņu uzņēma Latvijas Teātra darbinieku savienībā, bet 1956. gadā par Latvijas Rakstnieku savienības biedri. No izsūtījuma atgriezās arī viņai uzticīgais Bernhards Reihs, un atlikušo mūžu abi pavadīja kopā.

Mirusi 1979. gada 21. novembrī.

Darbi

  • Revolutionäres Theater in Deutschland. Maskava: Goslitizdat, 1935. (vāciski)
  • B. Brehta lugu izlase ar priekšvārdu (1961)
  • "Dramaturģija un teātris" (1962)
  • Asja Lacis: Revolutionär im Beruf, Berichte über proletarisches Theater, über Meyerhold, Brecht, Benjamin und Piscator. München: Rogner & Bernhard, 1971 ("Revolucionārs profesijā", sarakstīta kopā ar Hildegardi Brenneri),
    • atkārtoti izdevumi itāliski: Professione, rivoluzionaria. Milano: Feltrinelli, 1976.
    • un franciski: Profession: révolutionnaire: sur le théâtre prolétarien: Meyerhold, Brecht, Benjamin, Piscator. Grenoble (Isère, France): Presses universitaires de Grenoble, 1989.
  • Die rote Nelke (vāciski, 1981), Красная гвоздика: воспоминания. Rīga: "Liesma", 1984. ("Sarkanā magone: atmiņas", krieviski)

Literatūra

  • M. Miglāne. Anna Lācis. Rīga: Liesma, 1973.
  • Heinz-Uwe Haus. "In memoriam Asja Lacis (19. Oktober 1891–21. November 1979)". In "Brecht, Women and Politics", eds. John Fuegi, Gisela Bahr, and John Willett, Detroit: Wayne State University Press, 1985, pp 138-147. (angliski)
  • D. K̦imele, G. Strautmane. Asja: Režisores Annas Lāces dēkainā dzīve. Rīga: Likten̦stāsti, 1996.
  • Susan Ingram. "The Writing of Asja Lacis". New German Critique 86 (2002), pp 159-177.
  • Beata Paškevica. In der Stadt der Parolen: Asja Lacis, Walter Benjamin und Bertolt Brecht. Essen: Klartext, 2006.
  • Sophie Pachner. Aber jeder bewahrte da seinen Namen. Die Masse im Theater der zwanziger Jahre bei Asja Lacis und Bertolt Brecht. Vienna: Universität Wien, 2008, 122 pp. (promocijas darbs)

Avoti: wikipedia.org, news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Dagmāra ĶimeleMeita00.00.1919
        2Jūlijs LācisJūlijs LācisVīrs25.12.189215.12.1941
        3
        Bernhards ReihsVīrs09.05.1972
        4Vilis ĶimelisVilis ĶimelisZnots14.05.191128.08.2009
        5Ervīns PiskatorsErvīns PiskatorsPartneris, Darba biedrs, Domu biedrs17.12.189330.03.1966

        6
        Valters BenjamiņšPartneris, Paziņa15.07.189200.00.1940
        7Linards LaicensLinards LaicensPartneris, Domu biedrs15.11.188314.12.1938
        8Bertolts BrehtsBertolts BrehtsPartneris10.02.189814.08.1956
        9Vera BaļunaVera BaļunaDarba biedrs18.09.190417.04.1978

        Nav norādīti notikumi

        Birkas