Emīlis Melngailis "Jaunākās ziņās" sievas piemiņai raksta: "Vienam otram esmu rakstījis apcerītes pēc nāves. Lai būtu tad man ļauts mazu pušķīti piespraust arī pie manas sieviņas vārda.

Daudz kas bija dīvains mūsu dzīvē. Jau pati iepazīšanās. 1906. gadā viņu biju ieraudzījis kādā koncertā. Vajadzēja gadīties, ka nākamā dienā iegriezos mazā rakstāmlietu veikalā Berga bazārā, kur viņa kalpoja kā pārdevēja.

Taškentā viņa drīz vien izvērtās man par lielu izpalīgu visās dzīves nozarēs. Turējām vīna dārzu, 7 slaucamas govis, pirmo pa visu Turkestanas vistkopību. Spēja līdz ar visu to smago darbu dzemdēt 3 dēlus, 2 meitas. Bet kas man bija visumīļākais: viņa izprata skaņotos smalkumus. Viņas klātbūtnē,
Jaunraunas Andricēnos, kādā maijā bērzu birstaliņā saceru „Zeltītās lapas''. Daudz viņa zobojās par mani, kad man ar „Bārenītes slavināšanu" lāga nesekmējās, ka par ilgu to kukuli cepot. No manas dziesmas viņa sev izmeklēja dažkārt to, kas mazāk bija panākuma spīdumā, bet kur netrūka iekšējās vērtības. „Naktī, dziļā naktī" bija viena no viņas mīļākām dziesmām. Visvairāk man noderēja viņas saimnieciskās spējas pa boļševiku drūmiem gadiem Taškentā, kur bijām aizturēti līdz 1919. gada ziemai. Kā viņa prata no saldām vīnogām, no baltā muskata vārīt visu, ko var vēlēties — i ievārījumu, i marmelādes. Cukura jau vairs nebija.
Tomēr mūsu mājā trūkuma nebija ne brīža. Bet tomēr uztraukumu bija bez gala ar kratīšanām, ar revolveru draudiem acu priekšā. Mira arī jaunākā meitiņa Maija. Pārnākušiem dzimtenē, arī bija grūtības. Reiz nodega visas saimniecības ēkas ar lopiem, ar vistām.

Jau labu laiku viņas sirds nebija vairs stipra. Ilgi viņa sirga, lielas mokas ciezdama. Esmu zaudējis dūšīgo biedri dzīves cīņā. Palicis kā kuģis bez kapteiņa. Mana sieva bija dzimusi 10. oktobrī 1888.gadā Drissā, uz latvietības robežām ar Krievuzemi. Mira 12. oktobrī, nodzīvojusi tikai 50 gadu ar 2 dienām. Izvadīsim no Rēveles ielas 14 šo svētdien uz Meža kapiem."