Anrī de Tulūzs- Lotreks bija franču gleznotājs, grafiķis, ilustrators, kurš izteiksmīgi un spilgti attēlojis 19.gs. dzīvi „Mūlenrūžā”, Monmartas un Parīzes kabarē, teātros un arī bordeļos.

Mākslinieks kopā ar Sezanu (Paul Cézanne), Van Gogu (Vincent Willem van Gogh) un Gogēnu (Paul Gauguin) bija viens no labākajiem gleznotājiem postimpresionisma periodā.

Anrī de Tulūzs- Lotreks jau agrā bērnībā parādīja dotības zīmēšanā, bet pievēršanos mākslai nopietnāk ietekmēja topošā mākslinieka veselības stāvoklis. Trīspadsmit un četrpadsmit gadu vecumā iegūtie kāju lūzumi pārmantotās kaulu mazspējas dēļ slikti dzija un Tūlūza-Lotreka augums tā arī nekad vairs nepārsniedza 1,52 metrus. Visu atlikušo dzīvi māksliniekam staigājot nācās izmatot spieķi. Iespējams, ka jaunietim būtu bijis jāseko ģimenes tradīcijām un jāuzsāk militārā karjera, bet veselības dēļ tas vairs nebija iespējams.

Viņa pirmais skolotājs kurlmēmais animālists Renē Prensto (Princeteau) pārliecināja vecākus ļaut dēlam mācīties par gleznotāju. Paklausot sava pirmā skolotāja padomam, Tulūzs- Lotreks pārceļas uz Parīzi un 1882.gada martā iestājas Leona Bonā (Bonnat) studijā. Šeit mākslinieks studējis pie Leona Bonā un Fernāna Kormona studijā, kur mākslinieks pievērsās cilvēka ķermeņa attēlošanai gan pēc ģipša figūrām, gan kailmodeļiem. Tulūzu-Lotreku neapmierināja attēlot tikai sastingušu modeļu figūras, viņu interesēja vairāk kustības un krāsas fiksēšana, nevis anatomiski pareiza ķermeņa attēlošana.

Tāpēc 1884.gadā mākslinieks pievērsās avangarda glezniecībai un īpaši sajūsmināts bija par Edgara Degā darbiem. Tulūzs-Lotreks pilnveidoja savu stilu un radīja pats savu mākslinieciskās izteiksmes veidu. Viņa darbos līnija bija izvirzīta kā galvenā dominante un stipri atšķaidītās eļļas krāsas ļāva fiksēt spontānus iespaidus, kustības un piešķīra darbiem dzīvīgumu.

Anrī Tulūzs –Lotreks ir radījis daudz brīnišķīgus plakātus, titullapas un ilustrācijas žurnāliem. Ar savu pirmo plakātu lokālam Mulenrūža (Sarkanās dzirnavas), mākslinieks kļuva slavens visā Parīzē (1891).  Šajā laikā mākslinieks ne tikai intensīvi strādāja pie eļļas gleznām ar Parīzes nakts ainu motīviem, bet nodevās arī bohēmiskam dzīves veidam, kas vēlāk slikti ietekmēja viņa veselību.

Tulūza-Lotreka dzīvē prieka namu apmeklējumi bija gluži ikdienišķa parādība. Šeit arī mākslinieks varēja netraucēti novērot cilvēkus, bet esot šīs iestādes pastāvīgs apmeklētājs, drīkstēja tur dzīvot vairākas nedēļas. Tā bija lieliska iespēja novērot prostitūtu ikdienu un salīdzinot ar profesionālām modelēm, kas pozē kā sastinguši izbāžņi, mākslinieku sajūsmināja prostitūtu nesamākslotība. Šajā laikā tapa gleznu sērijas ar priekanama ainām, kas mākslinieka dzīves laikā netika nodotas atklātībā.

Laikā no 1895. līdz 1899.gadam mākslinieks bieži piedalījās izstādēs un kļuva pazīstams arī ārzemēs, bet 1898.gadā lielajā personālizstādē Gupila galerijā Londonā eksponētie 78 darbi bija augstākais punkts Tulūza- Lotreka mākslinieka karjerā.

Dzīves pēdējajos gados māksliniekam iestājās garīgā un fiziskā krīze. Mākslinieks arī ārstējās nervu klīnikā. Neskatoties uz saviem veselības traucējumiem mākslinieks dedzīgi strādāja līdz pat savai nāvei. 1900.-1901 gada ziemā mākslinieka veselības stāvoklis manāmi pasliktinājās, tāpēc nokārtojot mākslinieciskā mantojuma formalitātes viņš atgriezās mātes mājās.

Tulūzs – Lotreks nomira 1901.gada 9.septembrī vecāku un brālēna Gabriēla klātbūtnē Malromē pilī.