Antonio Lusio Vivaldi (1678. gada 4. marts — 1741. gada 28. jūlijs) bija venēciešu priesteris un baroka mūzikas komponists.Sarakstījis vairāk kā 600 skaņdarbus.

Antonio Vivaldi talants bija Venēcijas cienīgs. Viņa tēvs Džovanni Batista bija bārddzinis, kurš vēlāk kļuva par profesionālu vijolnieku un kuram laulībā ar Kamillu Kaličo piedzima deviņi bērni. Antonio Vivaldi dzimis Venēcijā 1678. gadā; šeit arī sākusies viņa mākslinieciskā darbība — nākamais komponists bija slavens vijoļvirtuozs un diriģents.

Pirmdzimtais Antonio nāca pasaulē pēc stingrām katoliskām normām – laulības otrajā gadā: ne par agru, ne par vēlu.

1693.g. Batista Vivaldi, saprazdams, ka dēlam ir vajadzīga izglītība, nodeva viņu mācīties katoļu seminārā.

1703. gadā Antonio Vivaldi kļuva maestro di violino slavenajā baznīcas patversmē, vai, precīzāk, internātskolā Pio Ospedale della Pieta, kur audzināja un, ieturot izteiktu pietāti, izglītoja bagāto venēciešu nelikumīgi dzimušās atvases.Šeit Vivaldi bija jāpasniedz stundas, jāvada skolas orķestris un reizi nedēļā jāuzraksta un jāatskaņo jauns koncerts. Viņa komponēšanas māksla tika dāsni atalgota – par katru koncertu Vivaldi saņēma zelta dukātu, kas tiem laikiem bija pat pārāk liela maksa. Nav brīnums, ka racionāli domājošais Vivaldi šo darbu turpināja līdz mūža galam, pēdējos gados gan vairāk ceļojot.

1705.g. tēvam par prieku dēla gūtās zināšanas vainagojās ar svinīgu ordinācijas misi – Antonio kļuva par katoļu baznīcas kalpu un draudzes ganu. Praktizējoša garīgā tēva gaitas Vivaldi tomēr piekopa diezgan neilgi – viņa vadībā notika vien dažas mises. Oficiālais iemesls bijusi krūšu kaite, bet leģendas stāsta ko citu: mises laikā, kad bijušas mazas pauzes, Vivaldi esot skrējis blakustelpās un ātri pierakstījis muzikālus motīvus, kas nelikuši viņam mieru kalpošanas un grēksūdžu pieņemšanas laikā, un jaunais priesteris esot kļuvis izklaidīgs un paviršs. Tieši tāpēc viņš atteicies no kalpošanas Dievam, palikdams uzticīgs mūzikai. Šo soli – atteikšanos no aktīvām priestera gaitām – atlikušo mūžu Vivaldi bieži pārmeta.

1713. gadā Vivaldi saņēma mēnesi garu atvaļinājumu. Atkal jāpateicas ārlaulības bērnu internātam par tālredzību, jo tieši šis atvaļinājums ļāva trīsdesmitpiecgadīgajam Vivaldi uzrakstīt pirmo operu Otons atpūtas mājā. Lai gan laikabiedri atzina Vivaldi par labāko vijolnieku un instrumentālās mūzikas komponistu, viņš tomēr neriskēja savu operu uzvest Venēcijā. Pirmizrāde notika mazpilsētas Vičencas Sv. Anželo teātrī. Šajā nelielajā pilsētā neveiksmes gadījumā neslava būtu daudz klusāka nekā muzikāli izglītotajā piejūras lielpilsētā.

Izgāšanās nenotika, un panākumu spārnots, Vivaldi dzīves laikā uzrakstīja vismaz 40 (!) operas. Divdesmit viena no tām ir labi saglabājusies, bet, paradoksāli – Vivaldi kā operkomponistu mūsdienās pazīst tikai retais.

1717- 1718.g. top viņa slavenākā koncertu kopa kas pazīstama ar nosaukumu "Gadalaiki"

Kaut arī 18. gadsimta pirmajā trešdaļā Antonio Vivaldi slava bija aizskanējusi līdz Parīzei, Austrijai un Vācijai, komponists palika uzticīgs dzimtajai pilsētai (tikai dažus gadus viņš darbojās Mantujā, 1718-1722).

Vivaldi piemita lieliskas ekonomista spējas. Venēcijas gadagrāmata Commemoriali Gradenigo liecina, ka Vivaldi ienākums kādā gadā bijis 50 000 zelta dukātu.

Pastāv versija, ka daudzus nostāstus par Vivaldi neapskaužamo finanšu stāvokli ir radījusi kāda dāma. Mantujā komponists iemīlējās un nu beidzot patiesi krita grēkā, vairs nedomādams par savu reputāciju. Franču operdziedātāja Anna Žiro (un viņas māsa Polīna) kopā ar Vivaldi nodzīvoja līdz pat mūža galam, Anna sauca sevi par maestro mājkalpotāju un reizē skolnieci.

Itāļu dramaturgs un tuvs Vivaldi draugs savās atmiņās atceras maestro un viņa neoficiālās dzīvesbiedres iepazīšanos: “Šis priesteris, izcils vijolnieks un viduvējs komponists, skoloja Žiro jaunkundzi opermākslā. Viņa bija jauna, ne pārāk skaista, toties eleganta un smalka, ar brīnišķām acīm un kārdinošām lūpām. Balstiņa gan viņai bija maza.

Antonio Vivaldi bija temperamentīgs, ļoti dzīvs un kustīgs cilvēks ar lielu organizatora prasmi un lietišķu ķērienu. Galu galā šī komponista rosīgā un praktiskā darbība tomēr nevarēja neiespaidot viņa attiecības ar baznīcu, kuras ietekme Venēcijā joprojām bija milzīga, tādēļ mūža nogali, sākot ar trīsdesmito gadu beigām, viņš pavadīja Vīnē.

Simfonija "Olimpiāde"

http://youtu.be/KBA2tQqqY1I

Daudzi no mums spēj atkārtot mūzikas skolās iemācītu patiesību, ka Vivaldi ir baroka laika populārākais komponists, un grūti noticēt, ka par tādu tas kļuvis tikai dažos pēdējos gadu desmitos. Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem par Vivaldi zināja tikai Johana Sebastiāna Baha darbu pārzinātāji un pastāvīgie bibliotēku rokrakstu nodaļu apmeklētāji.

Īstais Vivaldi iepazīšanas vilnis pasaulē sākās 20.g.s. 50.-60. gados, kad atklātībā nonāca vijoļkoncertu cikls Gadalaiki.

Miris un apglabāts Vīnē iedzimtās astmas (ne nabadzības) rezultātā, līdzās Kārļa baznīcai. Šobrīd kapsētas tur nav, vietā uzcelta Tehniskā universitāte.

Avoti: wikipedia.org, Māris Kupčs, Inga Vasiļjeva (Rīgas Laiks)