1999.gada 22.februārī Gulbenes 1.bērnudārzā notika traģēdija, kurā dzīvību zaudēja trīs mazas meitenītes - Viktorija Rožina (1994), Anastasija Černova (1992), Olga Kazačenoka (1993) un viņu audzinātāja Anželika Žvīgure (1967).

21 gadu vecais Aleksandrs Korjakovs, bruņojies ar nažiem un gaļas cirvi, diendusas laikā iekļuva bērnudārzā un noslepkavoja guļošos bērnus, kā arī audzinātāju. 1978.gadā dzimušo A.Korjakovu policija aizturēja pēc 40 minūtēm, kad viņš asiņainajās drēbēs, mierīgā solī devās ārā no pilsētas. Nopratināšanas laikā A.Korjakovs par nozieguma izdarīšanu un aptuveni gadu ilgo gatavošanos tam esot stāstījis labprāt. Slepkava esot rūpīgi izstudējis visus pieejamos materiālus par gandrīz 60 slepkavības izdarījušo Krievijas noziedznieku Čikotilo, bet viņa mājās un paša izveidotā slēpnī kratīšanas laikā atrasta vardarbīga satura literatūra un videofilmas. A.Korjakovs esot aizbraucis uz Rīgu un iegādājies nepieciešamos ieročus - mednieku dunci, divus gaļas cirvīšus un gāzes baloniņu. Nedēļu pirms nozieguma viņš ieradies bērnudārzā un izpētījis tā dienas kārtību. Vīrietis otrā stāva bērnu grupiņā iekļuvis brīdī, kad bērni gulējuši diendusu.

31 gadu jaunajai Anželikai ķermenī tika izdarīti 39 dūrieni. Turklāt vienīgais, ko A.Korjakovs esot nožēlojis, ir tas, ka guļamtelpā atradies tik maz bērnu. Dzīvus palikušos mazuļus, kas gulēja divstāvu gultiņu pirmajos stāvos, no nāves, iespējams, paglābis tikai tas, ka noziedznieks viņus uzreiz nav pamanījis.  Sākotnēji, lai izmēģinātu savus spēkus, A.Korjakovs bija domājis nogalināt kādu no saviem tuviniekiem, taču vēlāk, domājams, no šīs idejas atteicies. Ekspertīze Korjakovu atzina par pieskaitāmu, slepkavojis viņš, atriebjoties sabiedrībai par viņa nenovērtēšanu, kā arī vēlēdamies kļūt slavens. Vidzemes apgabaltiesa 1999.gada 7.decembrī Korjakovam piesprieda mūža ieslodzījumu.

Bērni un kolēģi mīlēja Anželu.  Līdz savas dzīves pēdējam brīdim viņa aizstāvēja savus audzēkņus. Anželikai šī bija pirmā un vienīgā darbavieta pēc Pedagoģiskās skolas absolvēšanas l987.gadā. Bērnudārza vadītāja Anželu raksturojusi kā ļoti inteliģentu, gaišu, sirsnīgu audzinātāju ar perfektu kārtīguma izjūtu. Vecākiem viņa bijusi vienīgais bērns.

******************************************************************************************************************************

Tikai viņa zināja, ko darīt

Anželikas tētis Vladimirs tūkstošiem reižu atceras un pārmet sev, kāpēc viņš nav bijis blakus meitai bērnudārzā tajā brīdī. Viņš būtu varmāku savaldījis. Taču skarbā patiesība ir tāda, ka neilgi pirms traģēdijas viņš bija ienācis bērnudārzā pakaļ mazmeitiņai, Anželikas meitiņai Elīnai, kas nav gribējusi tur gulēt diendusu. Anželikas tētis vēlāk atcerējās, ka tobrīd redzējis garāmejot maza auguma melnīgsnēju puisi, kas brīdi vēlāk jau kļuva par slepkavu. Viss bija turpat, blakus. Minūtes, kas izšķīra visu. Anželikas mamma Ņina Petrova noraida domu, ka traģēdija bija neizbēgams liktenis. "Visu mainīja viena cilvēka ļaunais nodoms. Visu noteica viņa griba," saka viņa.

Realitāte ir tāda, ka Anželika viena pati aizstāvēja bērnudārzā dusošos mazuļus. Viņa nedomāja par sevi, bet tikai par bērniem. Viņa bija stiprāka par sāpēm, bet nebija stiprāka par nāvi. Anželika tā arī nesagaidīja palīdzību. Bērnudārzā kolēģi, pirmajā stāvā tobrīd esošā zobārsta kabineta darbinieki, apmeklētāji, dzirdot kliedzienus, nesaprata, kas īsti notiek. Auklīte, kas, ieraugot bērnudārza grupas telpā cirvi vicinošo vīrieti, bija metusies projām, lai sauktu pēc palīdzības, no šoka nespēja parunāt, izskaidrot notiekošo. Valdīja vispārējs apjukums. Slepkava to izmantoja. Tomēr viņš bija aizkavēts, viņam pietrūka laika. Trīs meitenīšu dzīvības viņš paņēma, bet daudzas citas izdevās glābt. Viņš atjēdzās un, iespējams, nobijās, kad varmāku un viņa briesmu darbu ieraudzīja jauna meitene - bērnudārza telpā ieskrējusī jauniņā darbiniece… ar slotu rokās. Viņai tobrīd bija tikai 18. Viņa atpazina slepkavā kaimiņu puisi. Slota no rokām izkrita. Meitene bēga. Un arī slepkava ar skubu metās mukt projām no bērnudārza.

Uz mūžu ieslodzītais slepkava tagad nožēlojot, ka atņemis dzīvību Anželikai, kura slepkavam ir neizprotama mīkla. Tas urda viņa kroplo sirdsapziņu.

Kāda bija Anželika?

Anželikas draudzene, bijusī kolēģe Mila Kalvāne atgādina, ka Anželikai traģēdijas dienā nemaz nav bijis jāiet uz darbu. "Viņa bija draudzīga, izpalīdzīga. Todien kolēģe palūdza viņu aizvietot, un Anželika piekrita," stāsta viņa. Anželika todien jutusies nevesela, tomēr uz darbu aizgājusi, jo bija taču jāizpalīdz. "Viņa patika bērniem, patika viņu vecākiem. Anželika Vladimirovna vai kolēģēm – vienkārši Anžela," saka draudzene Mila.

Anželikas māmuļa saka, ka pēc traģēdijas sākumā bieži redzējusi meitu sapnī. Viņa nākusi smaidīga, teikusi: "Es taču zinu, ka jūs mani tik ļoti mīlat, es nevarēju neatnākt." Tēvs teic, ka viņam meita joprojām sirdī esot dzīva. Raugos vecākos un it kā redzu viņiem blakus Anželiku. Tik daudz albumu ir pāršķirstīts, tik daudz par atmiņu dzirdēts, ka nemaz nebrīnos par šo redzējumu. Liekas, līdz šim, nekad nepazīdama Anželiku, tagad viņu labi zinu arī es.

"Anželika bija skaista. Viņas mati vienmēr bija sakārtoti, acis – mirdzošas. Bērniem patika viņā skatīties. Viņa nekad nepaaugstināja intonāciju, runāja pusbalsī, bet bērni viņu dzirdēja. Kā viņa to prata panākt, nezinu. Bērni viņu mīlēja," saka Gulbenes 1. bērnudārza bijusī vadītāja Velta Freimane. Viņa piebilst, ka Anželika bija laba audzinātāja – pedantiska, akurāta. Viņas grupiņā telpas vienmēr bijušas ar izdomu iekārtotas, lai būtu atšķirīgas, oriģinālas. Viņai tas izdevies. Bijusī Anželikas kolēģe, medmāsa Lidija Andrejeva saka: "Anželika vienmēr uztraucās par citiem, bet par sevi – nekad. Viņa domāja par vīru, – kā viņam klājas izbraukuma reisā, pārdzīvoja par meitiņas veselību. Anželikas sejā vienmēr bija smaids, acis – lielas un skaistas. Viņa bija ļoti mīlēta kā meita, sieva un māte. Un tomēr Anželika nemaz neprata būt egoiste. Uz tādiem cilvēkiem citi bieži vien skatās kā uz baltajiem zvirbuļiem."

Bez saviļņojuma un asarām par bijušo audzēkni nespēj runāt viņas klases audzinātāja Gulbenes 2. vidusskolā Alla Davidoviča. Jau beigusi skolu, meitene joprojām allaž sūtījusi audzinātājai apsveikuma kartīti uz katru dzimšanas dienu, kas ir vasarā. "Vai gan tajā laikā kādam jaunietim prātā ir skola, skolotāji?" ar mīļumu vaicā klases audzinātāja. "Tagad es skolā mācu Anželikas meitiņu Elīnu. Es redzu viņā tādu pašu dvēseles kristālu, kāds bija mātē. Tāpēc gribas sargāt," teic A. Davidoviča.

"Viņai vienmēr paticis pulcināt ap sevi radus un draugus. Anželika bija viesmīlīga, garšīgi gatavoja ēst," saka Anželikas mamma. Anželika un Aigars Žvīgurs apprecējās kad bija draudzējušies jau četrus gadus. "Viņai patika puķes un viss skaistais un labestīgais, viņai nebija laika skumt. Vīrs brauca reisos. Anželika gaidīja. Piedzima meitiņa Elīna. Sirdij mīļš darbs un ģimene – ar to bija piepildīta viņas dzīve," stāsta māmuļa. Anželika bijusi optimiste. Gribējusi iemācīties tamborēt un apguvusi pašmācības ceļā. Mamma rāda tamborētu sedziņu mājās uz galda. Anželikai paticis zīmēt. Anželika bijusi saulains bērns, kas nekad nesagādāja rūpes. "Matemātikā neveicās, tur viņai bija stabils trijnieks. Anželika pūlējās tik ilgi, ka pēc 8. klases, stājoties Rīgas pedagoģiskajā skolā, pārbaudījumu šajā mācību priekšmetā nokārtoja uz pieci. Ja viņai bija mērķis, tad viņa to sasniedza," stāsta Anželikas mamma.

Anželikas saknes – no Abrenes

Anželikas vecāki ir no Abrenes. Mammai Ņinai Petrovai bija tikai 19 gadu, kad viņa kopā ar vīru Vladimiru gaidīja pasaulē nākam savu mīļo un vienīgo meitiņu. Viņa ir pēcpusdienas bērns, dzimusi piecos vakarā, Gulbenē. Svēra viņa 3200 gramus, bija 54 centimetrus gara. Tautība – krieviete. Meitenītei piedzimstot, bija melni matiņi, bet vēlāk to vietā izauga balti. Bērniņam deva eņģeļa vārdu – Anželika. Vasaras pilnziedā – 31. jūlijā – ir vārdadiena Anželikām.

Tagad, viesojoties Petrovu ģimenes necilajā koka mājiņā Gulbenē, mēs kopā ar Anželikas mammu šķirstām albumus, kurus savulaik sakārtojusi viņas meita pati. Tajos ir tik daudz draugu fotogrāfiju, ģimenes bilžu! Klasesbiedri, kursabiedri, darbabiedri, bērnudārza audzēkņi! Un tik maz bilžu, kur Anželika būtu viena pati. "Mums tik ļoti pietrūkst viņas, pietrūkst sarunu," saka māmuļa. Vecāki joprojām katru gadu svin meitas dzimšanas dienu tā, it kā viņa būtu dzīva. Kopā pulcējoties radi un draugi. Vasarā nav ne dienas, kad vecāki kopā ar Anželikas meitiņu nedotos uz kapiem. Ziemā ceļš turp ved retāk.

Anželikas atdusas vietā tēvs vienmēr meitu uzrunājot ar vārdiem: "Sveika, mazā!" Vēl un vēl atminoties traģisko dienu pirms septiņiem gadiem, mamma saka: "Kā lai iztur vecāku sirdis, kāpēc tās neapstājās tajā pašā dienā, tajā brīdī?" Bēdas pārciest palīdzot tie cilvēki, kas arī šajā traģēdijā ir zaudējuši savas mīļas meitas. "Kapsētā nereti klāt nāk sveši cilvēki, noliek svecīti..." stāsta Anželikas mamma. Arī tas sniedzot mierinājumu.

Gadu pēc traģēdijas vecvecāki ar mazmeitiņu mājās neesot runājuši par Anželiku. Mazmeitiņa klusējusi, lai saudzētu vecmāmuļu, vecotēvu. Bēdas bija atņēmušas spēku, padarījušas ģimeni mēmu. Tagad arvien biežāk mājās atceras mīļus brīžus, notikumus no kopā būšanas laika ar Anželiku. Vecākus nepamet sajūta – tūlīt atvērsies durvis un meita pārnāks mājās.

Anželikas mamma saka, ka bēdas nepāriet. Visas asaras esot jau izraudātas, net rēta sirdī kļūstot vēl dziļāka, vēl skaudrāka. Mās runājam par to, ka toreiz – pirms septiņiem gadiem – ģimenē nebija nekādas nelaimes priekšnojautas. "Mēs neviens nebijām gatavi stāties pretī ļaunumam. Taču šāda iespēja bija jāparedz, bija jābūt gataviem. Vai tagad esam?" jautā Anželikas mamma. Vecākiem pēc traģēdijas teikts, ka nedrīkstot tik ļoti mīlēt savu bērnu, jo Dievs var kļūt greizsirdīgs. Bet, ja mīlētu mazāk, varbūt Anželika nebūti tik stipra, lai viena cīnītos ar ļaunumu, kura arsenālā bija dažādi ieroči, bet viņai – tikai mīlestība?