Arnolds Jēkabs Bērziņš, dzimis Rīgā 1919. gada 13. augustā, aizgāja mūžībā Masačusetā, ASV, 1999. gada 31. decembrī. Pārvests uz Latviju, apbedīts Rīgas Pirmajos Meža kapos 2000. gada 14. janvārī. Izvadīšanā piedalījās pārstāvji no korporācijas Fraternitas Metropolitana, Daugavas Vanagiem, Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja, Kara muzeja, no Latvijas Dzelzs krusta brālības. Pie šķirsta, kas darināts no Latvijas ozola, godasardzē stalti stāvēja zemessargi. Šķirsta nesēji bija seši jauni latvju karavīri, raibos kaujas tērpos. Zem bālām ziemas debesīm šķirsts tika svinīgi guldīts dzimtenes smiltīs. Pār egļu galotnēm noskanēja karavīru pēdējais sveiciens, zalves šāvieni. Tā jaunā Latvija godināja vienu no bijušajiem leģionāriem, kas savas asinis bija lējis, aizstāvēdams šo pašu zemi Otrā pasaules kara pēdējos traģiskajos mēnešos. Arnolds tēvu zaudēja, kad bija 13 gadus vecs. Drīz vien bija jāuzņemas ģimenes galvas atbildība. Zēns tomēr auga ar stingru nacionālu un reliģisku stāju, jau tad būdams dedzīgs patriots. Vācu okupācijas laikā Arnolds piebiedrojās pagrīdes organizācijai, Latviešu nacionālistu savienībai. Bija tehniskais redaktors slepeni iespiestam laikrakstam "Tautas Balss". Drīz tomēr "Gestapo" bija uz pēdām, Arnoldu apcietināja, divus gadus viņš pavadīja ieslodzījumā, gan Centrālcietumā, gan vēlāk Salaspils koncentrācijas nometnē. Frontei tuvojoties, dzīvi palikušie latvieši tika atbrīvoti. Arnolds tūliņ iestājās Latviešu leģionā, lai cīņu turpinātu, šoreiz pret iebrucējiem no austrumiem. 15. divīzijas sastāvā piedalījās Jelgavas aizstāvēšanas cīņās. Apbalvots ar Dzelzs krustu. Kad no Jelgavas bija jāatkāpjas, viņu komandēja uz kapteiņa Ivanova atsevišķo bataljonu, kam bija pavēlēts segt vācu armijas atkāpšanos no Igaunijas. Pie Gaujienas Arnoldu smagi ievainoja, viņš zaudēja labo roku, tika evakuēts uz Vāciju. Bet, laime nelaimē, jo Ivanova bataljons drīz vien gāja bojā cīņā pret krievu pārspēku. Pēc kara Arnolds nonāca Zēdelgemas gūstekņu nometnē. Piedalījās Daugavas Vanagu organizācijas dibināšanā. Vēlāk bija pats pirmais DV mūža biedrs. Viņš neatlaidīgi interesējās par līdzgaitnieku likteņiem un vāca datus par vācu koncentrācijas nometnēs zudušiem latviešiem. Ar laiku "Bērziņa kartotēkā" bija ap 2400 vārdu, saraksts tagad nodots okupācijas muzejam Rīgā. Ir atsaukušies latvieši, kas
vienīgās ziņas par zudušiem radiem vai paziņām uzgājuši šajās kartītēs. Kara nodarītais Arnoldu neapstādināja. 1951. gadā viņš un viņa līgava Jolanta ieceļoja Amerikā. Apmetās uz dzīvi Ņujorkā. Pasaulē nāca dēls Gints, tad meita Anita. Arnolds strādāja būvuzņēmumā "General Builders Supply Corp.", kļuva par viceprezidentu. Bija aktīvs latviešu sabiedrībā. Iniciātors "Rotas" Brāļu kapu iegādei un izveidošanai. Kopā ar Robertu Ancānu un Jāni Kūlēnu nodibināja Latviešu kara invalidu apvienību ASV. Studijas Arnolds turpināja Hofstras universitātē. Vēlāk Bērziņi pārcēlās uz Saratogaspringu (NY), tad uz Ņuhempšīru. Tur labvēlīgos saimnieciskos apstākļos Arnolds nodibināja pats savu būvfirmu, uzcēla vairāk nekā 70 dzīvojamo māju. Latvisko vidi atrada Bostonā. Kļuva par korporācijas Fraternitas Metropolitana filistru. Allaž liels dziesmu draugs, pievienojās vīru dubulkvartetam "Tēvija". Mūža pēdējos gados dzīvoja Keipkodā (Cape Cod), Masačusetā, kur Arnolds pats bija uzcēlis māju. Bieži devās uz Latviju, bieži arī uzņēma viesus no dzimtenes. Viņš vienmēr vēlējās, lai latviešu tauta saliedētos strādāt Latvijas nākotnes labā. Nacionālo saviļņojumu viņš mēdza atzīmēt dzejā. Aiz aizgājēja paliek sieva, dēls un meita ar ģimenēm, ieskaitot sešus brašus mazbērnus, trīs zēnus, trīs meitiņas.

Avots: Laiks, 08.04.2000