Arnolds Nulītis aizgāja mūžībā 1988. gada 13. janvāra naktī. Liekas, ka pati Laima šķīra viņa ceļu arī vēl mūža pēdējās stundās - viņsaules vārti atdarījās klusi, gandrīz nemanāmi.
Apzinīgi un uzticīgi Arnolds Nulītis savā dzīvē bija pildījis arī karavīra un skolotāja pienākumus, bet bez atlikuma piederēja vienīgi savai mākslai. Māksliniekam nebūt nepiemita tieksme uz eremīta dzīvi - viņš tikai spēja atteikties no visa liekā, viņa mākslas pasaulei nepiederīgā. Tā arī iedvesmu saviem darbiem Arnolds Nulītis neguva tālos muzejos vai ceļojumos, bet garo vientulības stundu pārdomās. Pārvarot ikdienas šauro loku, viņa gara brīvais lidojums iesniedzās mākslas būtības kodolā. Iztēles un radošā temperamenta intensitātei gadu gadiem, diendienā atjaunojoties, Arnolds Nulītis ar apbrīnojamu garīgu enerģiju un disciplīnu regulāri gleznoja līdz vēlīnai mūža novakarei. Tad gluži negaidīti savā astoņdesmit piektā gadmijā, jaunrades cēliena vidū, Arnolds Nulītis ar savu ierasti aso paškritiku izlēma, ka nule gleznotā „leskaņa" paliks viņa pēdējais izstādēs redzamais darbs. Suģestīvs gleznas nosaukums; suģestīvs arī melnīgsnējos toņos iegūlušais klusums. Pats savam un tuvāko draugu priekam vecmeistars vēl turpināja gleznot, līdz brīdim, kad enerģijai apsīkstot, palete un otas palika neaizskartas.
Savā deviņdesmit gadu atceres izstādē 1986. gada rudenī, Arnolds Nulītis dziļi pārdzīvoja atkalredzēšanos ar savām gleznām, vēlreiz ielūkojoties savu domu un ideju radītās pasaules atspulgos. Dzīvē un mākslā Arnolds Nulītis bija nelokāms savas patiesības, sava zvaigznāja meklētājs - viens no savas paaudzes īpatnējākiem un konsekventākiem "l'art pour l'art" aizstāvjiem. Mlākslinieks neradīja mītus un neatstāja aiz sevis krāsainas leģendas vai kuriozus nostāstus. Arnoldam Nulītim aizejot, palika viņa darbi un labieša gaišās personības  izstarojums, it kā apstiprinot paša teikto: "Neuzticos mākslinieku vārdiem, ko viņi saka par sevi - gleznotājam sevi jāparāda darbos."
Dziļi humāns un tolerants, Arnolds Nulītis bija patiess pret sevi un citiem un godam nesa labieša vārdu. Atdevībā mākslai savu mūžu aizvadījis, Arnolds Nulītis varēja ieiet Dieva dārzos kā bija dzīvojis šai saulē.

Avots: "Latvju māksla", 1988

Dievturu tradīcijās ieturēta bija gleznotāja Arnolda Nulīsa izvadīšana veļu valstī 16. janvāri. Dievturībai  mākslinieks pievērsies jau Latvijā un tai sekojis visu garo mūžu. Viņš dzimis 1896. gada 30. jūlijā, Codes pagasta  "Krūklājos" kā lauksaimnieka dēls. Pirmā pasaules kara laikā iestājies Latviešu strēlnieku pulkos, pēc kaujām pie Slokas nosūtīts kara skolā, Aizkaukāzā, no kurienes atgriežas 7. Bauskas strēlnieku pulkā un kā virsnieks piedalās vēsturiskajās Ziemsvētku kaujās. Par drosmi un varonību apbalvots un paaugstināts par virsleitnantu. Kā rotas komandieris Bauskas bataljonā piedalās un vada Latvijas brīvības cīņas 1919. gadā. Virsnieka tērps jāvalkā ari Otrā pasaules karā Latviešu leģionā, seko gūsts Beļģijā un bēgļu gaitas Vācijā; 1950. gadā ieceļo Kanādā.

Karavīra un brīvības cīnītāja tērpu A. Nulītis 1920. gadā nomainīja pret krāsu paleti un otu, uzsākot studijas Latvijas mākslas akadēmijā, ko beidza 1929. gadā. Sākās mākslinieka gaitas, piedalīšanās izstādēs, cieša iesaistīšanās latviešu Mūksalas jauno mākslinieku grupā un "maizes" darbs Bauskas valsts ģimnāzijā, kur 13 gadus pasniedza zīmēšanu. Sevišķi rosīgs darba cēliens sākās Kanādā. 1954. gadā A. Nulītis bija viens no Latviešu mākslinieku vienības "Latvis" dibinātājiem un sākuma gados ļoti rosīgs līdzdalībnieks arī etnisko grupu mākslinieku biedrībā "Color and Form". Pie Latvijas laika izstādēm Vācijā, Holandē un Francija nāca klāt gara izstāžu virkne Kanādā un ASV, gan kolektīvā, gan arī patstāvīgā veidā. Darbu lielākā daļa ir privātās kolekcijās. bet vairāki darbi skatāmi arī Rīgas un provinces muzejos, tāpat arī šejienes sabiedriskās ēkās un mākslas krātuvēs, ieskaitot LNAK mākslas darbu kollekciju. Daudzo apbalvojumu vidū ir arī PBLA Kultūras fonda godalgas, LNAK un DV organizāciju atzinības.
Darbīgais latviešu mākslinieka mūžs beidzās 13. janvāri Sunnybrook slimnīcā. Izvadīšanu pēdējā gaitā bija uzņēmusies Toronto dievturu Burtnieku saime, kurai aizgājējs piederēja kopš dibināšanas. Vāķēšanā ietilpa dainas un kokļu mūzika A. Pērkona vadībā, kurš teica arī atvadu runu. Vīkšējs bija A. Memenis. No Burtnieku saimes atvadu vārdus teica J.Vandelis un A. Brumelis, no mākslinieku vienības "Latvis" Ed.Krūmiņš un no DV Toronto nodaļas H.Miķelsons. Jorkas kapos PLBA Kultūras fonda uzdevumā atvadījās J.Mežaks un no LNAK Inta Purva.

Avots: "Laiks", 06.02.1988