Arturu Baumani pieminot

Viņa mūžs ir bijis garš, darbīgs un neparasti ražīgs. Atzinību, sabiedrisku slavu viņš nemeklēja.
Trimdas kulturālās un politiskās dzīves starmešu gaismā viņu bija velti meklēt, bet, viņam mūžībā aizejot un metot skatu pāri visam viņa veiktajam, blakus žēlām ir arī skumjas par to, cik bieži mēs nepamanām mūsu vidū dzīvojošās izcilās personības un nepazīstam viņu veikto.

Arturs Baumanis bija dzejnieks, kritiķis, stāstu un romānu autors, redaktors, skolotājs, muzeju darbinieks un bibliotekārs. Viņš dzimis 1905.g. 27. februārī Rīgā, bet viņa dzimta cēlusies no Smiltenes puses.

Smiltenē viņš 1922.g. beidzis reālskolu, tad, ieguvis skolotāja tiesības, strādājis tur par skolotāju līdz 1930.g., kad devies uz Rīgu, kur beidza studijas tautsaimniecības fakultātē. Rīgā viņš ilgu laiku strādā par skolotāju Mīlgrāvī, tai pašā laikā intensīvi nododoties literāram darbam. Jau Smiltenē viņš publicējies žurnālā "Skolnieks". Viņa dzeja iespiesta 1923. g. jauno dzejnieku antoloģijā "Lira". Savus literāros darbus viņš publicē laikrakstos "Jaunākās Ziņas","Latvijas Vēstnesis", "Latvis", "Brīvā Zeme" un citos. Kopš 1926.g. viņa recenzijas, apceres iespiež žurnāli "Latvju Grāmata", "Daugava", "Burtnieks" un "Sējējs". 

No nozīmīgākajām viņa apcerēm jāmin eseja "Tradicionāksti" par latviešu dzeju, galvenokārt par Aleksandru Čaku, Jāni Medeni un Ēriku Adamsonu, žurnāla "Burtnieks" (1935). Baumanis ir arī pirmais, kas izceļ dzejnieka Jāņa Medeņa vienreizību ("Daugava", viņs ir līdzstrādnieks Luža Bērziņa rediģētajai "Latviešu literatūras vēsturei" (1935-37), kur apcerējis Neredzīgo Indriķi, Jāni Lapiņu. Rūdolfu Egli, Paulu Jēger—Freimani, Arturu Gobu. Robertu Kroderi, Jāni Akmeni un Krišjāni Baronu. Rakstot par Krišjāni Baronu, Baumanis atskārta, cik ļoti maz ir pētīta tautas atmodas laika vadošo darbinieku dzīve un darbi, un tādēļ nolēma uzrakstīt monogrāfiju par Krišjāni Baronu, kas būtu balstīta plašā avotu izpētē un laikabiedru liecībās. 1935.g. viņš publicēja lielo monogrāfiju "Krišjānis Barons: Dzīve un darbi", ko saīsinātā veidā laida klajā 1946.g. Augsburgā un jaunā izdevumā 1984.g. "Grāmatu Drauga" apgādā Ņujorkā. Šī monogrāfija joprojām ir plašākais, zinātniskākais darbs par Krišjāni Baronu, uz kuru balstīti arī visi nesenie Padomju Latvijas Krišjānim Baronam veltītie izdevumi. Par to, kā šis darbsveikts, kā meklēti materiāli, autors ir pastāstījis garākā intervijā Zviedrijas "Dzimtenes Kalendāra" 1986. gada gājumā. 

1939.g. Baumanis publicē monogrāfiju "Kronvaldu Atis: Dzīve"; kā turpinājums, papildinājums šai
grāmatai ir uzskatāma monogrāfija "Pa Kronvalda Ata pēdām" (1975). Autora vēsturnieka talantu labi parāda nozīmīgais raksts "Kronvalda Ata un Kr. Valdemāra senči" "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā" (1938). Baumanis lielu vērību veltīja arī tautas atmodas laika latviešu studentu organizāciju, korporāciju vēsturei, par ko viņš publicējis vairākus rakstus un līdz pēdējam laikam vāca materiālus monogrāfijai. 

Pētot tautas atmodas laikmetu, Arturs Baumanis aizvien vairāk pamanīja, cik liela loma latviešu tautas garīgajā un politiskajā attīstība ir bijusi Brāļu draudzei. Par Brāļu draudzi, hernhūtiešiem, viņa interesi kāpināja arī Luža Adamoviča ļoti pamatīgie pētījumi, sevišķi tā "Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks, 1710—1740" (1933). Šīs intereses rezultātā radās viens no neparastākajiem un izcilākajiem latviešu romāniem "Hernhūtieši" astoņos sējumos (1973—1975). Romāns ir vienreizējs ar to, ka tā autors izcilā un autentiskā veidā attēlo 18. gs. laikmeta vidi un atdarina tā laika latviešu valodu. Par šī romāna tapšanu autors ir pastāstījis 1976.g. "Jaunajā Gaitā."

Baumanis ir rakstījis ari stāstus, kas galvenokārt publicēti Kārļa Skalbes rediģētajā žurnālā "Piesaule", bet atsevišķā krājumā nekad nav iznākuši.

Arturs Baumanis ir iekārtojis un vadījis Rīgā rakstniecības un teātra muzeju (1937-1944), kas savas durvis pirmo reizi atvēra tautai ar plašu Raiņa izstādi 1940.gadā. Tai pašā gadā viņš ir atbildīgais redaktors Latvijas rakstu un mākslas kameras izdotajam reprezentatīvajam žurnālam "Raksti un Māksla."

Sākoties lielajai latviešu bēgļu kustībai Hitlera un Staļina radīto varmācību rezultātā, Baumanis nonāk Augsburgā, Vācijā, kur ļoti aktīvi darbojas bēgļu kultūras dzīvē. Viņš nodibina un vada, kopā ar Knutu Lesiņu, inteliģento laikrakstu "Latvju Domas", (1945—1946) ar pielikumu "Jaunatnei". Vēlāk viņš rediģē tāda paša nosaukuma mēnešrakstu. Augsburgas laikā Baumanis apgādā materiālus latviešu skolām, izdod "Tautas dziesmu izlasi" (1946), kalendārus un citas grāmatas. 
1950.g. Baumanis izceļo uz Ameriku, kur iegūst maģistra grādu Čikāgas universitātē bibliotēkāru zinībās un ilgus gadus strādā Detroitas publiskajā bibliotēkā, publicēdams arī rakstus angļu valodā profesionālos grāmatu kultūrai veltītos izdevumos.
Baumanis ir viens no studentu organizācijas Ramave vecbiedriem.

Nobeidzot Artura Baumaņa garā mūža bagātā veikuma svarīgākā uzskaiti, jāatgriežas pie viņa jauno dienu Smiltenes pieminēšanas. Par saviem skolas gadiem Smiltenē plašu un faktiem bagātu rakstu "Smiltenes vidusskola" Baumanis ir publicējis savam skolas biedram Ērikam Raisteram veltītajā grāmatā "Kad mēs jauni bijām" (1972). Šo rakstu pārlasot, tāpat Baumaņa darbus pārskatot, navšaubu, ka autors ir tā dēvētā tautas atmodas laika tieša atvase. Varbūt pēdējā. Smiltenes sabiedrisko, saimniecisko, kultūras, reliģisko dzīvi ilgus gadus bija veidojis prāvests KārlisKundziņš, kas, Kronvalda Atim nomirstot, pārņēma Tērbatas latviešu studentu pulciņa vadību un kuram milzu nopelni kā latviešu literatūras vēstures, biogrāfijas, etnogrāfijas, folkloras disciplīnu izveidotājam.

Kārļa Kundziņa, neapšaubāmi viena no tautas atmodas galvenā un nepamatoti ignorētā vadoņa, veidotā vidē — šaurākā nozīmē Smiltenē, plašākā Rīgā — auga Arturs Baumanis.

Kad intervējot Arturu Baumani, jautāju viņam, ko viņš ar savu romānu "Hernhūtieši" vēlējies teikt, viņš atbildēja: "Tā vēsts, kas romānā varbūt ir iekšā, varētu skanēt tā. Izturiet, palieciet stipri nākamiem laikiem. Sveši sludinātāji nāks un ies, tas pats attiecas uz kakla kungiem. Latvieši — "Dieva Tauta" — paliks."

Lai viņa vārdi piepildītos!

JĀNIS KRĒSLIŅŠ

Laiks, Nr.60 (29.07.1989)