Stokholmā satiksmes nelaimē pagājušā trešdienā nogalināts mūsu redzamais rastnieks un teātra vēsturnieks Arturs Bērziņš. 22. augustā viņam būtu piepildījušies 80 mūža gadi. Par savu «lielo" jubileju Arturs Bērziņš domāja un gribēja to godam pavadīt, diemžēl, negaidītā nāve aizsteidzās priekšā.
Viņš dzīvi sekoja visiem notikumiem latviešu dzīvē, izlasīja gandrīz visas trimdā un Latvijā iznākušās grāmatas un laikrakstus...
Bērziņam trimda nebija lemta bezdarbībai. Viņš vispāri necieta garīgu dīkdienību. Trimdā radušies gandrīz visi viņa lielākie oriģināldarbi: monogrāfija par sūtni K. Zariņu, monogrāfijas «Ādolfs Alunāns", «Jānis Jaunsudrabiņš". Tāpat viņš laidis klajā savu eseju krājumu, kur portretēti tādi redzami mūsu kultūras darbinieki kā gleznotājs Ādams Alksnis, diplomāts Kārlis Zariņš, dzejnieks Kārlis Skalbe, rakstnieks Eduards Vulfs, gleznotājs Niklāvs Strunke un pirmais latviešu režisors Jānis Purāts. Strādādams Stokholmā Dortningholmas teātra muzejā kā arhīva darbinieks, Bērziņš arī paveicis kādu lielāku darbu par latviešu teātra vēsturi, taču pagaidām tā apmēri vēl nav zināmi. Viņam būs palikuši arī citi iesākti darbi.
Viņš pētīja un vāca materiālus par redzamiem kultūras un sabiedrības darbiniekiem, par sava Piebalgas novada veterāniem un tad tos nesteigdamies, bet ar lielu erudīciju ievija portretā vai esejā. Arturs Bērziņš arī trimdā nevarēja dzīvot bez latviešu kultūras gaisotnes. Ja to visā pilnībā vairs nevarēja dot dzīve, tad viņš lika lietā savas atmiņas, lika lietā vēstures materiālus un centās uzburt savā izdomā zudušās paradīzes ainu. Bērziņš portretēdams kādu redzamu darbinieku neideālizēja viņu, bet centās visiem savu «varoņu" vaibstiem piešķirt klasiski noskaidrotas, objektīvas līnijas. Tas arī saprotams, jo Bērziņš savā laikā strādādams pie laikraksta «Latvija" , bija baudījis Rūdolfa Blaumaņa un Annas Brigaderes skolu. Viņš ne vien stilistiski, bet arī psiholoģiski bija izlīdzinošā vidusceļa gājējs, bez patosa, bet ar lielu pietāti pret aprakstāmās personas pasaules uzskatu, dzīves veidu un mākslinieciskiem principiem. Bērziņa atstātais literārais mantojums vēl ir apgūstams un vērtējams, taču jau tagad var teikt, ka viņa veidotie draugu portreti ir ar lielu literāru un kultūrvēsturisku nozīmi.
Kā cilvēks viņš bija reizē saticīgs un impulsīvs, omulīgs dzīves pieņēmējs un tai pašā laikā stingrs principu vīrs. Daži draugi viņam pieraksta arī diplomāta spējas. Tās viņam patiesi piemita, resp. viņš prata orientēties vissarežģītākos apstākļos, bez lielām valodu zināšanām prata droši turēties uz starptautiska parketa, prata atrast sev draudzīgu vidi un patiesus draugus. Viņš jau pa gabalu spēja lasīt citu vaibstus un atburtot žestu slēptākās nianses un, dibinoties uz šiem atklājumiem, virzīt un koriģēt savu darbību.
 
Pati galvenā Artura Bērziņa rakstura īpatnība bija latviskās kultūras politikas līniju noteikšana un to īstenošana. Viņš cilvēkus nekad neatstūma, bet centās ap sevi pulcināt. Tas notika redaktora un direktora kabinetā kā arī trimdā vadot Latvijas penklubu. Viņš nekad savtīgi necentās uzspiest citiem savus uzskatus, necentās parādīt, ka ir «redaktors", bet ļāva, lai talanti attīstās. Viņš nemācīja staigāt, tikai parādīja ceļu, kāds jauniem talantiem ejams. Viņš vispār jaunos rakstniekus aprūpēja ar īsti blaumanisku mīlestību.
„Man ir tik daudz parādu, ka nezinu vai savā mūžā tos spēšu samaksāt," Latvijas neatkarības laikā Bērziņš reizi nopūtās. Šie parādi bija iekrājušies ceļot Mežaparkā savrupmāju, kura nebija ne pārāk grezna, ne liela, bet piedienīga Bērziņa stāvoklim sabiedrībā un kultūras dzīvē. Viņa mājā parasti pulcējās ir rakstnieku, ir mākslinieku izlase, taču vēl vācu okupācijas laikā Bērziņš kārtoja savus hipotēku parādus, lai nepaliktu nevienam parādā. Vadoties no šī principa, viņš jau laikus pats nokārtojis arī visus savas apbedīšanas izdevumus.
Viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri labāk dod citiem, nekā kaut ko saņem. Viņa izlīdzinošā daba un latviskā kultūras izpratne par visām lietām, milzīgais atmiņu krājums bija liela bagātība mums visiem arī trimdas laikā. Ar Bērziņa aiziešanu mūsu kultūras birzs kļūst retāka. Pietrūkst nevien viņa padomu un grāmatu, bet pietrūkst viņa personības, kas pati par sevi jau bija liels ieguvums.
Arturam Bērziņzam bija daudz draugu, bet viens no viņa mūža draugiem bija un palika sūtnis Kārlis Zariņš, visa sūtņa ģimene. Kad pēc kara Bērziņš vairākkārt viesojās Londonā, viņš tur jutās kā savās mājās, jo tā bija sūtņa ģimene, kur viņš Anglijā varēja mitināties.
Nelaiķis bija dzimis 1882. g. 22. augustā Vecpiebalgā kalēja ģimenē. Izglītību ieguvis pakāpeniski, pa daļai pašmācības ceļā, no 1921.—27. gadam studējis Latvijas universitātē tieslietas. No 1902. gada sācis strādāt presē. Bijis žurnāla «Stari", laikrakstu „Latvija", «Dzimtenes Vēstnesis" un «Jaunākās Ziņas" redaktors un teātra un literātūras kritiķis. No 1925.—1937. gadam Nacionālā teātra direktors. Bērziņš darbojies savā laikā arī kā tulkotājs, pārtulkojis 30 lugas un 7 romānus. Tagad šis bagātais mūžs ir noslēdzies.

Avots: "Londonas avīze", 20.07.1962