Arvīds Grīnbergs

Pievieno šai personai bildi!

Otrā pasaules kara dalībnieks, Leģionārs, 15. divīzijas kareivis, bijis izsūtījumā, liecinājis par šiem notikumiem grāmatā un filmā

Arvīds Grīnbergs dzimis Limbažu rajona Pāles pagastā 1925. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Dzimis kā vienīgais bērns bijušā Latvijas strēlnieka Jāņa Grīnberga (1900-1982) un Annas Grīnbergas (dzimusi Rudzīte, 1905-1994) ģimenē. Tēvs piedalījies Cēsu kaujās, kurās guva smagu ievainojumu, kā brīvības cīnītājam, Latvijas valdība piešķīra viņam zemi Pāles pagastā. Vēlāk strādājis pastā. Pēc Otrā pasaules kara, izveidojoties Latvijā kolhoziem, viņš strādājis fermā, līdz aiziešanai pensijā. Pirmā pasaules kara laikā māte Pāles pagastā ieradās no Rīgas, kad bija devusies bēgļu gaitās. Tur satika Jāni un 20. gados viņi apprecējās. Turpmāk māte nodarbojās ar mājsaimniecību. Arvīda māte un tēvs izšķīrās, katrs nodibināja savu ģimeni, tēva Jāņa ģimenē piedzima dēls Leopolds, Arvīda pusbrālis.

Arvīds mācījās Pāles pamatskolā, pēc tam Duntes pamatskolā. Pēc pamatskolas beigšanas iestājās Smiltenes Lauksaimniecības skolā, kur apguva piensaimnieka profesiju. 

1943. gadā viņu iesauca vācu armijā. Arvīds dienēja 15. divīzijā, armijas specialitāte viņam bija sakarnieks. Viņam vajadzēja nodrošināt telefona un telegrāfa sakarus. 1945. gadā, 2. jūnijā viņš nonāca padomju gūstā, vēlāk nosūtīts uz karagūstekņu filtrācijas nometni, kur noskaidroja personību, tautību, nodarbošanos utt. Pēc tam tika nosūtīts uz gūstekņu nometni Sibīrijā. Tur tika formētas vienības, kas varētu karot pret Japānu Mandžūrijā, bet Arvīds neiekļuva vienībā. Izglābās tāpēc, ka sarakstā viņam bija uzvārda brālis – vēl viens Grīnbergs. Padomju armija tādas situācijas nepieļāva, jo divi – tā jau bija grupa, kas varēja būt radinieki un veidot sazvērestību. Tā Arvīds kopā ar pārējo gūstekņu daļu tika nosūtīts meža darbos. Viņiem bija smags darbs - jāsagatavo kokmateriāli. Dzīvošana bija barakās, pārtika minimāla, cilvēki slimoja. Daudzi, ieskaitot viņu, pārcieta cingu – slimību, ko rada nepilnvērtīgs uzturs. Lai papildinātu savu ēdienkarti, ziemā, sniegputeņa laikā, viņš ar biedriem devās uz lauku, kur bija stirpās ieziemoti kartupeļi. Lai nevarētu pieķert, ka uz lauku gājis vesels bars vīru, viņi visi gāja pēdu pēdā, tad salasīja kartupeļus un nesa tos uz barakām. Uzmodināja pārējos, sadalīja kartupeļus uz visiem. Lai kartupeļi nebūtu jāēd zaļi, viņi tos sagrieza plānās šķēlītēs un lipināja pie karstās krāsniņas, bet pārpalikumu noglabāja zem grīdas. Pārbaudītāji nedrīkstēja viņus pieķert, bija jārīkojas ļoti uzmanīgi. Kad retumis bija režīma atvieglojumi, tad svētdienās viņš gāja uz tuvējo upi ķert vēžus. Domāja aiznest tos pārdošanai tirgū, bet izrādījās, ka vietējie iedzīvotāji vēžus neēd – to dēļ uzskatīja viņu pat par nedaudz jocīgu. Tā vēžus notiesāja pats kopā ar biedriem. 

Pēc laika karagūstekņus nosūtīja uz Igaunijas pierobežu. Vēlāk viņam laimējās aizbēgt uz Valmieru. Tur dabūja krāvēja darbu labības pārkraušanas punktā.  Vēlāk, ar mātes palīdzību, viņš nokļuva Duntē, mātes dzīvesvietā. Strādāja kā nometinātais ceļa Rīga-Tallina izbūvē. Duntes jūrmalā ieguva šķembas ceļa būvei, un viņš nodarbojās ar akmeņu spridzināšanu un drupināšanu. 1948. gadā viņu aizsūtīja uz ceļa meistaru kursiem. Kursus pabeidza kā teicamnieks. Vēlāk izrādījās, ka par ceļa meistaru nedrīkst strādāt, jo bija neuzticamo personu sarakstā - dienējis vācu armijā. 

1949. gada martā, kad notika iedzīvotāju deportēšana uz Sibīriju, viņš slēpās mežā, jo bija ieguvis informāciju par iespējamo deportāciju. Šajā laikā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Mariju Ižiks, kura bija nesen atgriezusies no Vācijas, kur bijusi ieslodzīta koncentrācijas nometnē. Marija dzīvoja pie saviem saimniekiem, bet Arvīds dzīvoja nometinājumā. 1949. gada 22. jūnijā abi apprecējās. Pēc laulībām Liepupes baznīcā, viņi dzīvoja Liepupes pagasta „Silkumpānos”, tukšā mājā, kur pagasts atļāva dzīvot. Pēc tam radās iespēja dabūt dzīves vietu Duntes ciema „Monopolos”, kas ir viņu dzīves vieta līdz pat šim brīdim. Pie mājas tika izveidots augļudārzs, stādīti ķirši, bet vēlāk, kad palielinājās labklājība, Arvīda aizraušanās bija rožkopība, vēlāk līdz pat 90. gadu sākumam audzēja tulpes un gladiolas. Pirmais dēls Aldonis piedzima 1950. gadā, jaunākais dēls Gunārs -1952. gadā. 

Līdz pat 1968. gadam Arvīds strādāja ar ceļa būvi un apsaimniekošanu saistītos uzņēmumos. Pēc tam Duntē sāka strādāt par saimniecības daļas vadītāju Rīgas pilsētas Latgales (tajā laikā - Maskavas) priekšpilsētas sabiedriskās ēdināšanas tresta atpūtas bāzē. Vēlāk viņš par saimniecības daļas vadītāju strādāja arī Ulbrokas lauksaimniecības uzņēmuma laboratorijā, kas atradās likvidētās Duntes astoņgadīgās skolas telpās. 1985. gadā pienāca pensijas gadi, bet Arvīds turpināja strādāt līdz laboratorijas likvidācijai. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, viņš ieguva zemi un sāka saimniekot savā piemājas saimniecībā kopā ar sievu un vecāko dēlu. 1999. gadā ar sievu Mariju nosvinēja Zelta kāzas.

2003. gadā iznāca Aivara Pētersona grāmata „Mums jāpārnāk – Latviešu karavīri – pēdējie Berlīnes aizstāvji”, kuras tapšanā Arvīds sniedza informāciju par laiku, kad cīnījās vācu armijā. Par viņa ģimenes dzīvi 90. gadu beigās tika uzņemta Krievijas televīzijas (RTV) filma ciklā „15 bijušās republikas”, kas bija domāta izskaidrotu pēckara periodu un dzīvi. Arvīds uz dzīvi skatās ar humoru, un savu attieksmi par notiekošo izsaka dzejā. Joprojām kopā ar sievu vada vecumdienas savā īpašumā. Viņiem ir vairāki mazbērni un mazmazbērni.

Apglabāts Liepupes kapos.

2 dēli: Aldonis Grīnbergs

           Gunārs Grīnbergs (pirmā laulība- Rita Grīnberga)

5 mazbērni: Aiva Bite (Grīnberga)

                      Ilva Ungure (Grīnberga)

                      Aigars Grīnbergs

                     Inese Grīnberga

                     Līga Grīnberga

Avots: gramata21

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Nav saiknes

        Birkas