Viens no galveniem trimdinieku ķengātājiem un to dzīves ārdītājiem bija ArvīdsRupeika, 
kas labi pārzināja uz rietumiem aizbēgušos rakstniekus, žurnālistus, sabiedriskos un valsts darbiniekus. Viņš Latvijas valsts laikā bija strādājis Ventspilī un vēlāk pēdējos gadus līdz krievu ienākšanai pie laikraksta Daugavas Vēstnesis Daugavpilī. Darbodamies čekā, viņš saņēma materiālus par rietumos iznākošiem laikrakstiem un dzīves apstākļiem. (SLEPENI, Jānis Mazulāns 1979.g. Londonas Avīze)

1940./41.g. laikraksta "Zemgales komunists" līdzstrādnieks

1941. gadā ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā

Kad 1942. gada sākumā atvērās Salaspils "darba audzināšanas" nometnes vārti, Rupeiks tika nosūtīts uz šo pēc Staļina Gulaga arhipelāga parauga atveidoto institūciju, kur viņam palaimējas iekārtoties darbā ieslodzīto mantu noliktavā un palikt dzīvam līdz brīdim, kad 1944. gada oktobra sakumā pie Rīgas vārtiem dimdināja Sarkanarmijas artilērija un,apsardzei aizbēgot, uz Vācijas nāves nometnēm nosūtīt nepagūtie Salaspils vārgoņas atguva personisku brīvību. 

Rīgas žurnālistu un tipogrāfijas darbinieku aprindās Arvīdu mēdza dēvēt par "Baltgalvlti". Un ne jau tikai tāpēc, ka 1960. gada novembrī, kad pirmoreiz sastapāmies, viņa galva agrīni ziedēja kā ābele, bet arī tā iemesla dēļ, ka Salaspils veterāns pārlieku cienīja dzērienu, kura pudeles kakliņu pēc vecas latviešu tradīcijas rotāja balta apmale. Zakenfelda priekšteces Vasiļjevas laikā viņas vietnieks savā "šeptē" pēc nostāstiem dažkārt nebija rādījies pāris nedēļas vai pat ilgāk. Rupeiks nebija partijas biedrs un līdz mūža beigām pat nepretendēja uz šo, citos apstākļos, apšaubāmo "godu", kura piešķiršana viņam būtu devusi iespēju daudz augstāk pakāpties padomju okupācijas varas hierarhijā. Vainīgs nebija tikai godkāres trūkums un "baltkaklītes" pārliecīgā cienīšana, bet arī visai komplicētās ģimenes būšanas (I. Lešinskis)

Dzimtenes Balss žurnālists, personālais pensionārs, LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks

Rupeiks ir cilvēks, kas vismaz četras reizes ir mainījis savu politisko pārliecību (KRISTAPS KNAĢIS, 1966.g., Laiks)