Apmācies, lietains 2. jūlija vakars Raunas pag. Rimšu mājās. Saimniece, vakara soli pabeigdama, grib doties uz kūti. Izgājusi pagalmā, viņu pēkšņi pārsteidz mežonīgi kliedzieni: «Rokas augšā!" Pārbijusies vecā māte — mājas saimniece paliek kā sastingusi stāvot. Pagalmā sabrūk bruņoti vīri — sarkanie miliči. Ir skaidrs, ka viņi visu laiku šeit vērojuši un uzraudzījusi brāļus Zušmaņus — Ati un Kārli, par kuriem kāds nodevējs viņiem droši vien būs ko stāstījis. Šai brīdi abi brāļi strādājuši pie kūts, un tā mātei neizdodas dēlus brīdināt. Nākošā acumirklī viņi jau ir gūstītāju rokās — viss noticis negaidīti, pārstetdzoši un tā viņi samulsuši un nav paspējuši bēgt. Jāpiezīmē, ka brāļi Zušmaņi bija pazīstami kā nelokāmi nacionālisti un komunistu pretinieki. Visu laiku slēpušies mežos, bet liktenīgajā 2. jūlija vakarā palikuši mājās.
Jaunākais brālis Kārlis visu laiku uzturējis sakarus ar mežā pabēgušiem un tos pēc radio ziņām informējis par jaunākiem notikumiem. Nesis arī ēst. Un tā nu abi dūšīgie latvieši krīt tautas nodevēju rokās. Sākas pratināšana un kratīšana, ko miliči izdara visrupjākā veidā. Sevišķi zvēriski rīkojies Cēbers un žīds Bass. Pavisam bijuši ap 20 miliču. Jaunākā brāļa Kārļa kabatā atrasts pašgatavots revolveris. Tas Cēberi tā saniknojis, ka viņš meties Kārlim virsū, sagrābis to, raustījis un lamājis. Tikpat aktīvi rīkojies aī Bass. Beidzot abi brāļi sasieti un aizvesti. Projām braucot, māte jautājusi, kad tikšot mājās. Viņai atbildēts, ka vecākais tikšot drīz, bet Kārlim būšot jāpasēd ilgāk. Tas bija pēdējais brīdis abiem brāļiem tēva mājās — pēdējo reizi arī māte izmisušu sirdi un asaru pilnām acīm pavadīja savus dēlus. Dzīvus tos redzēt viņai vairs nebija lemts.  Brāļi aizvesti darba drēbēs — nekā līdzi nav ļāvuši ņemt. Pēc kādām dienām māte braukusi uz Smiltenes izp. komiteju interesēties par apcietinātiem dēliem. Viņai nav nekas sacīts. Ko apcietinājumā izbaudījuši abi brāļi, to neviens nezina, to sedz baigā noslēpuma plīvurs.
Pēc lielinieku aizbēgšanas mūsu kārtības sargi sāka upuru meklēšanu. Pirmdien, 7.jūlijā Smiltenes kapličā iebrauca kāds apmeijots pajūgs. Tajā atradās 4 sarkano briesmoņu noslepkavotie upuri. Kad ieradās Zušrnaņu māte, kas gribēja gūt kādas ziņas par saviem dēliem, viņa dzirdēja šo baigo vēsti un nojauzdama ko briesmīgu un ļaunu notikušu ar dēliem, viņa dodas uz kapliču. Neaprakstāmas ir šis minūtes. Rindā uz grīdas guļ upuri, apsegti ziediem un zaļumiem Sejas nevar redzēt. Māte kā pamirusi skatās un — sazīmē savus dēlus. Tie ir briesmīgi sakropļoti, bet viņa pazīst drēbes un visu, visu. Ko sajūt mātes sirds, raugoties šai drausmu ainā, to nevar aprakstīt.  Paldies Dievam — šis mežonības laiks jau pāri. Mēmais klusums ap mocekļiem to liecina.

Smiltenietis, 26.07.1941