27. martā Gaujienā nomira beidzamos gados rakstniecībā pavisam maz ražīgais Augusts Baltpurviņš. Bet bija laiki, kad viņa nelielie stāsti un tēlojumi, retāk arī dzejoļi, parādījās itin lielā skaitā mūsu žurnālos un laikrakstu literāriskos pielikumos. Tas bija īsi priekš un īsi pēc 1905. gada. Baltpurviņš ciešāki saistījās ar rakstniekiem, kas pulcējās ap žurnāliem Dzelme un Stari. Dzelmē viņš bija viens no tiem deviņiem, kas parakstīja brīvās, no politikas neatkarīgas mākslas deklarāciju. Apmēram šai laikā iznāca arī viņa rakstu pirmais krājums, tagad maz vairs dabūjams.
Savus pirmā laikmeta stāstus autors zīmīgi nosaucis: «Dvēseles dzīves drusciņas, visvairums mīļu cilvēku piemiņai pagātnēm uzlasītas". Tas raksturo gan autora stāvokli dzīvē, gan viņa darbus. Baltpurviņš savas darbības sākumā bija strādnieks, krāsotājs, kas rakstniecībai varēja nodoties tikai „pagūtnēm", vaļas brīžos. Viņa stāsti tiešām «dvēseles dzīves drusciņas". Var manīt, tie izjusti, tie nāk no sirds; arī stāstīt tie stāsta mazāk par ārējām lietām, vairāk par dvēseli, par to, ko cilvēks jūt, cerē, pārdzīvo. Un gaiši redzams arī, ka tie rakstīti «mīļu cilvēku piemiņai"; tēlotos cilvēkus autors dzīvē vērojis, tos diezgan dziļi izpazinis un mīlējis. Baltpurviņš rāda gan latviešu parastos, sirdsšķīstos, dzīves rupjības satriektos zēnus (Sirdsdraugs, Pirmie zaļumu svētki), gan strādniekus krāsotājus, bet vismīļāk (arī biedrus strādniekus tēlojot) viņu nodarbina mīlestības problēma - tīras, dvēselīgas mīlestības alkas. Svēts, tīrs, gaišs — tie Baltpurviņa rakstos visbiežāk sastopamie apzīmējumi mīlestībai. Moments, kad cīņā ar jūteklību uzvar dvēselīgais, Baltpurviņa rakstos vairākkārt spilgti izceļas. Bet autors pazīst arī asākus, tumšākus, straujākus dvēseles konfliktus. Varbūt viņa labākais, spēcīgākais stāsts ir Saša (1904.), kur tēlota sodu izcietuša noziedznieka un garīgi cēlas saimniekmeitas mīlestība. Bet jaunavas vecāki, protams, rupji apkaro šo mīlestību, Elzai sāk braukt precinieki. Sašā pamostas senais noziedznieks («Viņu sagrāba šausmas no dzīves, no sevis paša, kā mazu bērnu tumsa"), un viss beidzas traģiski.
Pēc 1905. gada Baltpurviņš turpina rakstīt stāstus tādā pat garā. Joprojām mīlestība viņa galvenais tēlošanas objekts. Sievietes psihi Baltpurviņš pētī smalki un rūpīgi, cieši norobežodams juteklisko no garīgā. Garīgais, «dvēsele", visspodrāk mirdz jaunatnē, — svaigos, tīros, dzīves vēl nesaēstos, cilvēkos. Tādēļ Baltpurviņš top jaunatnes cienītājs, pat dievinātājs.  Blakus mīlestībai Baltpurviņš itin interesanti tēlojis arī vienu otru citu parādību.
Dziļi, plastiski spilgti viņš rāda ieslodzīto 1905. g. revolūcionāru nāves gaidas neaizmirstamā stāstā Pie robežas (Staros, 1907.). Kā dzīvnieku pazinējs autors reprezentējas ar zināmu humoru stāstītā gabalā par suni Ripša stāsts (1912.). Episkā mierā Baltpurviņš tēlojis dažādus Malienas lauku tipus paplašā stāstā Veco Glūdu burvības (Druvā, 1913.). Šai periodā rakstītie stāsti (ne visi) pēc kara iznākuši krājumos Starp diviem krastiem, Atspīdumi drumstalās, Pēdīgais cēliens.

Kas zīmējas uz Baltpurviņa dzejoļiem, tad tie ir vai nu spirgtas, vienkāršas dabas idillītes, vai īsi aforistiski panti. Pamazām klusais, domīgais psihologs atrāvās šai literāriskai darbībai, un lielākie talanti starp viņa laika biedriem, «dzelminiekiem", Baltpurviņu it kā aizēnoja. Viņš kļūst skolotājs un māca latviešu valodu dažās vidusskolās provincē. Nu viņš ir iemīlētās jaunatnes vidū, nu viņš pilnīgi atdodas savam jaunajam darbam. Baltpurviņu sāk interesēt valodniecība. Par valodnieciskiem jautājumiem viņš raksta laikrakstos; par skolas grāmatām latvju valodā un literatūrā viņš ievieto atsauksmes Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā, Latvju Grāmatā u. c. Tomēr viņš nav mitējies interesēties arī par vispārīgām parādībām literātūrā. Viņš visam seko, par visu pārdomā.
Satiekoties Baltpurviņš atstāja īpatna cilvēka iespaidu, pa daļai tāda, ko mēdz apzīmēt ar savādnieka vārdu. Jaunatne tomēr bija interesantākais Baltpurviņa sarunu temats, jaunatnes vidū viņš aizvadīja mūža beidzamo laiku, un arī pie viņa kapa ar piemiņas runām uzstājās tikai jaunatnes pārstāvji. Kamēr jaunatnē būs alkas pēc skaistā un tīrā, pēc «dvēseles", tikmēr aizmirsts nekļūs Augusts Baltpurviņš un viņa darbi.

Avots: Daugava, 01.05.1930

Vestienas pagasta Kūlītēnu saimnieka dēls. Mācās vietējās skolās, pāriet uz Rīgu un izmācā par daiļkrāsotāju, strādā Rīgā un Jūrmalā. Vēlāk mācās skolotāju kursos, nokārto eksāmenus un kļūst par skolotāju. Visu mūžu cīnījās ar iedzimtu sirdskaiti, bet nomira ar plaušu karsoni.

Avots: Harijs Grāvis "Adzele-Gaujiena..."