Augusts Melnalksnis bija sava laikmeta dzīvā vēstures grāmata. Viņa kolosālā atmiņa bārstīja bagātīgu birumu it visās nozarēs. Tautas gara mantas un novadu vēsture, literatūra un sadzīves cīņas Melnalksni saistīja tikpat cieši kā asprātīgs anekdots vai bērnu gara dzīve, kam viņš — tēvocis Augusts, — gadiem ilgi radiofonā veltīja savus dialogus. Viņš bija humora mīļotājs, viņš bija pats dzīvais humors.

Daudzkārt sastopot Melnalksni uz ielas, viņš, nepaguvis vēl lāgā sasveicināties, klāj vaļā kādu asprātību. Pat vistraģiskākās situācijās viņš atrada mierinājumu veselīgā latviskā dzīves priekā. Ziemeļvidzemes dēls savās krūtīs nesa skaidru, apgarotu un jūtīgu latvisku kalpa zēna dvēseli. Melnalksnis bija latviska personība mūsu avīžnieku saimē, un pēc viņa nāves tur paliks kāda neaizpildāma vieta. Rakstnieks bez noapaļotas, viengabalainas personības ir tikai rakstītājs. Melnalkšņa personība parādījās pat sīkākā avīžnieka rakstiņā. Viņa spalva allaž palika uzticīga klasiskajam latvju preses stilam, ko nodibinājuši E Dīriķis, A. Vēbers un citi latviešu avīžniecības celmlauži. Nekā kliedzoša, nekā ārīga — mierīgais latviskās domas plūdums labā latviešu rakstu valodā tērpts.
Dzīves un sabiedrisko cīņu plūdums Augustā Melnalksnī atrada gudru vērtētāju un vērīgu novērotāju. Viņa acij nepagāja garām neievērots un nenovērtēts nekas svarīgs Latvijas sadzīves cīņu pēdējā pusgadusimtā. Ja Melnā Alkšņa (tā viņš dažkārt parakstījās) rakstus sakopotu, tad iznāktu biezi, biezi sējumi. Latvijas preses vēsturnieks tiem garām vienaldzīgi nepaies, tāpat kā Melnalksnis nepagāja garām savu priekšteču rakstiem "Latviešu Avīzēs", "Baltijas Vēstnesī" un citos izdevumos. Zīmīgi, ka viņš tur meklēja visu, kas attiecas uz latviešu sadzīvi, vēsturi, kultūru un valodu. Ja viņš vecajos avīžu gada gājumos atrada kādu humora pilnu rakstu, tad pie alus kausa viņš nekavējās šo atradumu darīt zināmu draugiem. Melnalksnis bija jautra draugu pulciņa cienītājs, zināms, jaunības un vīra dienās, sava mūža vakara brīvās stundas sirmais avīžnieks pavadīja savā klusajā mazmājiņā Pārdaugavā, kur ābeļu un ķiršu dārzs, saknes un puķes deva viņam baudu.
14. augusta vakara stundā beidzās rakstnieka un zemnieka, cīnītāja un pētnieka mūža gājums. Kā īsts latvietis, kas savu tautu mīlējis un tai rādījis ceļu no pagātnes uz nākotni, kas savu tēvzemes mīlestību apliecinājis 50 gariem darba gadiem latviešu kultūras druvā, Augusts Melnalksnis paliks mums mūžam piemiņā.

Avots: "Laikmets", 25.08.1944