Pūpolsvētdienā Losandželosas latviešu baznīcā uz altāŗa, kopš vien atceros, vienmēr bija novietoti pūpoli. Jautājot, kur Kalifornijā dabūti pūpoli, atbilde vienmēr bija: „No Mālmaņa kundzes dārza.” Austra dzimusi Kārļa un Alvīnes Galindonu ģimenē 1911. gada 25. jūlijā, būdama vecākā no abām māsiņām. Dzīve bija laba. Vecāki savas meitiņas mīlēja. Mātei Rīgā piederējusi kurpju fabrika. Austra strādāja par bērnudārza skolotāju, tad iemācījās grāmatvedību. 1935.gadā viņa apprecējās ar Voldemāru Mālmani, 1937.gadā viņiem piedzima dēls Jānis un sešus gadus vēlāk dēls Atis. Tā kā Mālmaņu vārds atradās izsūtāmo sarakstos, viņi 1944. gadā, padomju armijai tuvojoties, ar bēgļu kuģi atstāja Rīgu un, Vācijā iebraukuši, uzzināja, ka Rīga jau ieņemta... Vācijā Voldemārs pabeidza arhitektūras studijas.  Mālmaņu ģimene 1950. gadā ieceļoja Amerikā un apmetās Mičigenā. Aizritējušā gadsimta 50. gadu beigās Detroitā atrast darbu bija grūti, un divi arhitekti – Voldemārs Mālmanis un Artūrs Damroze – atbrauca uz Dienvidkaliforniju, dabūja darbu savā profesijā un drīz vien aicināja pie sevis arī ģimeni. Mālmaņi Tabora ielā Losandželosas rietumos nopirka māju, kuŗā nodzīvoja piecdesmit gadu. Abiem Mālmaņiem izdevās, ko mēs visi, vecāki kļūstot, vēlamies – nomirt savā mājā, nevis svešā aprūpes namā vai slimnīcā... Losandželosā Austra Mālmane turpināja izglītoties un izmācījās par žēlsirdīgo māsu, nostrādādama Brotmana slimnīcā 22 gadus. Viņa strādāja līdz 72 gadu vecumam un labprāt būtu strādājusi līdz 82 gadiem, tik enerģijas pilna viņa bija, bet darbavietas administrātori neļāva vairs ilgāk strādāt. Tad viņa apmeklēja vecļaužu mītnes, mērīja to iemītniekiem asinsspiedienus un piedāvāja savu palīdzību. Austra Mālmane mīlēja cilvēkus. Viņai apkārt vienmēr bija cilvēki, viņai tie bija nepieciešami. Un tas ir ļoti svarīgi – dažādos veselības žurnālos rakstīts un lektori savos priekšlasījumos uzsveŗ, ka visilgāk nodzīvo tie, ap kuŗiem ir citi cilvēki. Austra arī ļoti mīlēja puķes. Pat mūža novakarē, kad viņai pasliktinājās redze, viņa smalki zināja, kur katra puķīte aug un kad stādīta... Dēls Atis, par māti stāstot, vairākas reizes atkārtoja, ka būt Austras dēlam bija liela privilēģija. Atis aicināja viņu pie sevis uz Santarosas pilsētu Ziemeļkaliforniā, bet māte negribēja pārcelties. Viņa sprieda: „Nu cik bieži es tevi tur redzēšu – vienu reizi, divas reizes nedēļā, un cik ilgi – dažas stundas? Un ko pa pārējo laiku? Šeit man ir draudzenes... “ Jā, draudzenes viņai tebija – Zaigas Dižgalves un Birutas Šulcas māte un vēl citas, un viņām Austra katru rītu zvanījusi, lai patērzētu un pārbaudītu, vai viss kārtībā. Viņas aizgāja pirms Mālmaņa kundzes. Apmēram pirms gada Austrai bija smadzeņu trieka, drīz vien otra, un š. g. 7. martā viņa aizmiga pavisam – taču savās mājās (Dīvainā kārtā arī viņas pūpolkoks nonīka tieši tai laikā)! Apglabāta Santarosā blakus savam mazdēliņam, kā viņa pati bija vēlējusies.

 Avots: http://biletens.com