Mirusi varoņa nāvē, organizējot sacelšanos pret cilvēcības apspiedējiem Kingiras vergu nometnē, Džezkazganā.

Avots: Laiks, 31.12.1955

Smaga, bieza migla aizklājusi loga rūtis, kad kādu vakaru esmu kopā ar varoņa nāvē mirušās Birutas Blūmas tuviem cilvēkiem. Čikāgā norimusi darba diena, miglā reklāmu ugunis zaudējušas aso spožumu un lielpilsētas troksnis kļuvis it kā klusāks. Liekas, ka migla spiežas cauri arī istabas sienām. Klusi spēlē radio. Mēs mēģinam klausīties mūzikā un tomēr to nedzirdam, mēs gribam runāt, bet vairāk klusējam. Mūsu domas kavējas pie Birutas, kas savu jauno dzīvi upurēja cīņā ar apspiedējiem izsūtīto nometnēs ieslodzīto sacelšanā 1954. g. vasarā Kingirā. Uz galda guļ pāris nodzeltējušas papīra lapas — Birutas vēstules, kas rakstītas draugiem vēl no Kurzemes cietokšņa. Locījumu vietās papīrs pārdilis, izdzēsdams stingro un skaidro rokrakstu. Izdzisis un nesalasāms arī viens otrs vārds, izbālējusi tinte, bet skaidri vēstulēs lasāma Birutas lielā dzimtenes mīlestība. Mīlēdama savu zemi un tautu, Biruta gāja nāvē. „Pēc četrām dienām es būšu jau 24 gadus veca," raksta Biruta kādā savā 1945. gada 24. februāra vēstulē no Kurzemes. „Kopā ar citiem es cīnos par mūsū zemes labāku nākotni. Es ticu un zinu, ka tā būs, mēs dzīvosim un celsim mūsu zemi atkal no jauna. Mēs būsim atkal kungi mūsu dzimtajā zemē". Jā, tāda viņa bija, droša un lepna, ka Latvijai atkal nāks labākas dienas, — klusi bilst Birutas tuva draudzene. Pamazām sarunas sāk raisīties, tās saistās ap Birutas bērnību, skolas gaitām, darbu mazpulku organizācijā, Birutas patriotismu un kalpošanu dzimtenei. Teikums saistās ar teikumu, viens notikums ar otru un gara acīm izaug jaunās varones tēls, pilns noteiktības un enerģijas. Sirsnīgi un atklāti smaida pretim viņas zilās acis, uzliesmodamas spītā pret ienaidnieku. Ar svētu pārliecību šīs acis pavada mazpulku nometnēs Latvijas karogu un liekas, šajā slaidajā jauneklē mājo divas dabas, kas vienai rokai maigā sievišķībā liek mierināt, žēlot un apmīļot, bet otru pacelt kareivīgā cīņā. Biruta Blūma dzimusi 1921. gadā 28. februārī Jelgavā, kur paiet ari viņas bērnība. Viņa ir ņipra, vienmēr darbīga, ar lielu interesi pie visām rotaļām, pa laikam uzņemdamās to vadīšanu. Vēlāk viņa aktīvi darbojas dažādos jauniešu pasākumos, tā ka tiešajām skolas mācībām pietrūkst laika. Tamdēļ Birutai, kaut viņa apdāvināta, nav sevišķi spožas atzīmes mācībās. Bet Birutai ir daudz draugu, viņa mīl bērnus un tie kļūst viņai draugi dažos mirkjos. Viņas vismīļākā nodarbošanās ir rokdarbi, pie kuriem viņa pacietīgi nosēž stundām. Pēc dabas viņa ir atklāta un sirsnīga, viņa neprot glaimot un izlikties un arī 1941.gadā viņa nebaidās runāt taisnu un atklātu valodu. Viņa aug izteikti nacionāli iekrāsotā ģimenē, kur māte sargā latviskos tikumus, bet tēvs, armijas kapteinis un Lāčplēša kara ordeņa kavalieris, savu dzīves uzdevumu izsaka vienā nozīmīgā teikumā: „Pirmā vietā vienmēr Latviju!". Grūtas dienas Blūmu ģimeni piemeklē padomju okupācijas laikā: tēvu apcietina, māti pratina un uzrauga. Birutas jaunā sirds saceļas pretspēkā un spītā. Viņa nezemojas, nelūdzas un neliekuļo, bet piederīgos mierina kā mācēdama: „Nebēdājiet, jūs redzēsit, ka atkal viss būs labi. Dievs mums palīdzēs". 1941.gada pavasarī Biruta spiesta izstāties no skolas. Lai glābtos no čekas vajāšanām, draugi Blūmu ģimenei iesaka repatriēties uz Vāciju, kaut gan ģimene nav ar vācu izcelsmi. Bet Biruta to nespēj. Atceroties šo gadījumu, viņa 1944.gada 25. novembrī raksta draugiem no Kurzemes: "Vai atceries toreiz, 1941.gadā, kad mes gribējām braukt uz turieni (Vā ciju), kādas ārprātīgas bailes un mokas es toreiz pārdzīvoju. Man tas vēl tagad stāv prātā un ja es vēl tagad to iedomāju, tad auksti drebuļi mani pārņem. Tik ļoti es mīlu mūsu mazo dārgo Latviju! Es priecājos par katru stundu, ko te varu pavadīt." Biruta it kā apzinājās savu sūtību, — atceras viņas draudzene. Viņa steigšus pabeidza žēlsirdīgo māsu kursus, viņa nebaidījās kara uguņu un frontes līnijas, un ar lielu sajūsmu uzņēmās jauno darbu. Visu laiku viņa bija kopā ar mūsu leģionāriem, kopdama, žēlodama un stiprinādama tos nāves tuvumā. Kopā ar karavīriem viņa cieta un cerēja, ka Kurzemi noturēs. Birutas piederīgie un lielais vairums draugu tad jau bija Vācijā, mēs mēģinājām pierunāt arī viņu kaut kādā veidā doties uz Vāciju, bet Biruta atbildēja: "Mans pienākums ir palikt kopā ar mūsu zēniem, es nevaru un negribu aiziet". 1944.gada Ziemassvētkos Biruta rakstīja: „Šie ir visskaistākie Ziemassvētki, kādus es esmu piedzīvojusi kopš bērnības. Kaut gan mēs esam tikpat kā ielenkti, esam vēl savā zemē, mēs dedzinām mūsu mežos augušu eglīti un kopā ar mūsu cīnītājiem es dziedu Ziemassvētku dziesmas. Vēlu vakarā biju noskrējusi jūras krastā, lai brīdi pabūtu kopā ar jums visiem, kurus jūra aizšūpojusi no dzimtenes. Man nav daudz laika, mani gaida pienākums un mani zēni." Pienākumu pildot, Biruta palika Latvijā. Ko viņa pārdzīvoja pēdējās Kurzemes cietokšņa dienās, mēs nezinām, bet viņa ir gājusi to pašu Golgātas ceļu, ko gāja latviešu karavīri. Viņas draudzene netic, ka Biruta būtu gūstā padevusies. Kur viņa ir slēpusies, kā cīnījusies un cerējusi, paliek nezināms, bet viņa bija kopā ar karavīriem Latvijas lielākajā postā un izmisumā, kad visa dzimtene nonāca ienaidnieku varā un bija jāatdod pēdējā brīvā zemes pēda. Stāstu par Birutas pēdējām brīvajām Kurzemes cietokšņa dienām slēpj Kurzeme un jūras kāpas, bet tomēr viņai nav pietrūcis spēka, drosmes, izturības un ticības. Ir ziņas, ka Biruta apcietināta un izsūtīta pirms 6 gadiem un izsūtījumā, Kingīras nometnē, atkal cīņā un degsmē ir beigusies viņas jaunā dzīve, kas upurēta Latvijas labākai nākotnei.  "Ka Biruta Kingīras nemieros vadījusi sacelšanos", saka viņas draudzene, "es nebrīnos. Es redzu viņu drošu un apņēmīgu nelaimīgo cietēju vidū, ar vienu roku balstot nevarīgos, ar otru aicinot tos cīņā. Pazīdama Birutu, es zinu, ka viņa citādi nevarēja."

Šis ir stāsts par Birutu Blūmu, kas savu pašaizliedzību, drosmi, Latvijas mīlestību un ticību pāri savas dzīves upurim pacēlusi par simbolu cīņai par taisnību un brīvību.

Avots: Laiks, 28.01.1956