Boriss Viāns (franču: Boris Vian) dzimis 1920. gada 10. martā Vildavrē (Ville-d'Avray), miris 1959. gada 23. jūnijā Parīzē bija franču rakstnieks, dzejnieks un literatūras kritiķis. Viņš bija arī veiksmīgs gleznotājs un džeza muzikants - trompetists. Aizraujoties pats ar angļu un amerikāņu literatūru Viāns bija iztulkojis dažas grāmatas uz franču valodu. Rakstnieks darbojās vairākos žanros: romāna, dzejas, hronikas, noveles. Trīs viņa darbi parakstīti ar pseidonīmu Vernons Sulivans, piedzīvoja savu laikabiedru atzinību (J'irai cracher sur vos tombes - 1946, Elles se rendent pas compte - 1948, Et on tuera tous les affreux - 1948), kamēr citi kļuva slaveni tikai pēc autora nāves. Lielos vilcienos Viāna stils atrodas starp absurdismu un sirreālismu ar lielu pesimisma piegaršu.

Biogrāfija un daiļrade

Vārdu Boriss Viāna māte Ivonna (Yvonne Woldemar-Ravenez) bija izvēlējusies operas Boriss Godunovs iedvesmota. Viņa mīlēja klasisko mūziku un arī Borisa brālim atrada originālu vārdu - Lelio, kā Berlioza alegorijas "Lelio jeb atdzimšana" tēlam. Nezinot šo faktu, daudzi plašā sabiedrībā ilgi saglabāja pārliecību par Viāna krievu izcelsmi. Viāni dzīvoja Vildavrē pilsētā Versaļas ielā-41 (rue de Versailles). Ģimenē bija četri bērni: Lelio, Boriss, Alēns un Ninona. Drīz vien viņi pārbrauc uz jaunu savrupmāju Les Fauvettes netālu no Senklū parka (parc de Saint-Cloud), kur dzīvo pārpilnībā līdz 1929.gada finanšu krīzei, kas izputina tēvu, Polu Viānu. Borisa vecākie ir spiesti izīrēt grezno villu - ģimene mitinās blakus atrodošās sarga mājā, bet viņiem paliek trīs koka vasarnīcas ar ainavu dārzu pie Šērbūras Lejasnormandijā. Šo mazo paradīzi Boriss vēlāk aprakstīs savā "Siržu dīrātājā" (L'Arrache-cœur 1953).

Divpadsmit gadu vecumā Boriss saslimst ar angīnu, kas komplicējas ar reimatismu un sirds slimību. Kopš tā laika, viņa māte, kura jau bez tā uzraudzīja savus bērnus vairāk, nekā tas būtu nepieciešams, pilnīgi norobežo dēlu no kontakta ar apkārtējiem. Romāna "Sarkanā zāle" varonis, mazais Volfs - ir tā perioda Viāns (L'Herbe rouge 1950).

Boriss mācās Sevras koledžā un vēlāk Versaļas licejā Hoš (Lycée Hoche) līdz 1935.gadam, kur iegūst bakalaura grādu latīņu-grieķu valodā. Pēc Parīzes liceja Kondorsē (Lycée Condorcet) beigšanas 1936.gadā viņš aizstāv bakalaura darbu filozofijā, matemātikā un vācu valodā pirms iestāties Parīzes centrālajā inženieru augstskolā (l’École centrale de Paris), ko viņš beidz 1942.gadā. Savā brīvajā laikā Viāns iemācās spēlēt trompeti. Viņš apmeklē 1932.gadā dibināto pirmo Francijas džeza amatieru klubu Hot Club de France, ko tolaik vada Lūiss Ārmstrongs, un pats uzstājas ar vairākiem diksilenda ansambļiem. 1940. gada 5.jūlijā Boriss apprecas ar savu vienaudzi Mišelu Leglīzi (Michelle Léglise) Parīzes Svētā Vinsenta de Pola baznīcā (Église Saint-Vincent-de-Paul). 1942.gada 12.aprīlī viņiem piedzimst dēls Patriks. No 1942. līdz 1946.gadam Viāns strādā Francijas standartizācijas organizācijā (Association française de normalisation - AFNOR). Šīs institūcijas karikatūra - "Nacionālais unifikācijas konsorcijs" (Consortium National de l'Unification) parādās viņa pirmajā publicētā romānā "Vercoquin et le Plancton" (1947.)

1944.gada 22. novembrī rakstnieka tēvs, Pols Viāns tiek nogalināts savā mājā. Kara notikumu virpulī slepkava un slepkavības iemesli tā arī paliks nezināmi.

Sākot ar 1946. gadu Viāns aktīvi iesaistās literātu un mākslinieku aprindās. Pēc Otrā pasaules kara, Senžermēn-de-Prē rajons (Saint-Germain-des-Prés) kļuva par Parīzes intelektuāļu un dažādas virzības dumpinieku meku. Filozofi, rakstnieki, aktieri un mūziķi tikās naktsklubos un alusdarītavas, kur eksistenciālisma filozofija sadzīvoja ar amerikāņu džezu. Par rakstnieka izredzētām vietām kļuva "Le Caveau des Lorientais" - deju un džeza klubs ierīkots 1946.gada maijā kādas viesnīcas pagrabstāvā, Karmelītu ielā-5 (rue des Carmes) Parīzes piektajā apgabalā un bārs "Tabu" Dofin ielā-33 (rue Dauphine). Klubā "Senžermēna" (44 boulevard Saint-Germain) Viāns piedalās koncertos kā trompetists kopā ar brāļiem, Lelio, kas spēlē akordeonu un ģitāru, un Alēnu pie bungām. Tieši šajās iestādēs Viāns sadraudzējas ar Žanu Polu Sartru un Simonu de Bovuāru, kuri kļūs par Žana Sola Partra un hercogienes Bovuāras prototipiem romānā "Dienu putas" (L'Écume des jours 1947). Tolaiku bohēmas sabiedrības hronika ir iemūžināta "Senžermēn-de-Prē rokasgrāmatā" (Manuel de Saint-Germain-des-Prés 1951), bet paša Viāna aktīvā darbība guva atalgojumu iesaukā Senžermēnas princis.

Šajā periodā Viāns sadarbojas ar laikrakstu Combat (pagrīdes laikraksts "Combat" - Cīņa, tika dibināts 1941.gadā Francijā, vācu okupācijas laikā. Darbojās līdz 1974.gadam). Vēlāk viņš iepazīstas ar klarnetistu Klodu Abadī un abi dibina džeza ansambli, pazīstamu kā Orchestre Abadie. 1946. gadā orķestris piedalās filmā "Madāma un viņas flirts" (Madame et son flirt), šī nelielā kino pieredze atspoguļosies novelē "Figurants" (Le Figurant), kas tiks iekļauta stāstu krājumā "Skudras" (Les Fourmis 1949.).

1946.gadā top romāns "Dienu putas", kas tiek nominēts Plejādes balvai (prix de la Pléiade), bet neiztur konkurenci. Rakstnieka vilšanās no šīs neveiksmes ir sajūtama viņa nākamajā darbā "Rudens Pekīnā" (L'Automne à Pékin 1946), kurā viņš piešķir vairākiem riebīgiem personāžiem iesaukas, kas atgādina Plejādes komitejas biedru uzvārdus. Tas arī ir Viāna gleznotāja periods. Visumā viņš rada kādu desmitu neo-kubisma darbu, no kuriem daži tika eksponēti 1946.gada 2. decembrī Plejādes galerijā, laikraksta La Nouvelle Revue française sarīkotajā izstādē zem nosaukuma "Rakstnieki-gleznotāji no Alfrēda de Misē līdz Borisam Viānam" (Peintres écrivains d'Alfred de Musset à Boris Vian).

Tā paša gada vasaras sākumā Viāns iepazinās ar izdevniecības du Scorpion jauno redaktoru Žanu d'Aluānu (Jean d'Halluin), kurš lūdz viņu uzrakstīt grāmatu Henrija Millera "Vēža tropa" žanrā, kas toreiz iekaroja lielu popularitāti. Rekorda laikā, no 5. līdz 23 augustam, Viāns sacer romānu "Es nākšu spļaut uz jūsu kapiem" (J'irai cracher sur vos tombes) melnā amerikāņu romāna atdarinājumu, kas pēc viņa vārdiem "sagatavo rītdienas pasauli un bruģē ceļu uz īstu revolūciju".

Grāmata tiek publicēta kā Vernona Sulivāna autordarbs Borisa Viāna tulkojumā. Žans d'Aluāns grāmatas priekšvārdā apgalvo, ka ir saticis reālu Sulivānu un saņēmis rokrakstu no viņa. Viņš saka saskatām tur Džeimsa Keina (angļ. James M. Cain) ietekmi, bet brīdina, ka tekstā ir sastopamas vardarbīgas ainas. Trīsdesmit tūkstoši grāmatas eksemplāru tika pārdoti 1947.gadā, 1949.gadā šis skaitlis pacelsies līds simts divdesmit tūkstošiem. Pirmās recenzijas pauž sašutumu un dod abiem cerību, ka skandāls būs līdzvērtīgs Millera romāna izceltajam, kad laikrakstos France Dimanche un L'Époque atskan pieprasījumi saukt autoru pie atbildības. Reizē ar to Viāna oficiālā izdevēja redakcijā Gallilmard valda aizdomu klimats, jo daži ir uzminējuši Vernona Sulivāna īsto identitāti un atceļ paredzēto "Rudens Pekīnā" publikāciju. Lai pierādīt, ka viņš nav Vernons Sulivāns, Viāns steigā uzraksta tekstu angļu valodā, ko uzrāda kā romāna oriģināltekstu.

Beidzot Daniēla Parkera vadītais Sociālās rīcības un morāles kartelis (Cartel d'action sociale et morale) iesūdz lietu tiesā par piedauzību. Pirmajā klausīšanā 1950. gada 13. maijā Viāns un d'Aluāns tiek atzīti par vainīgajiem ar 100 000 franku naudas soda piespriešanu. Vienlaikus laikraksts France-Dimanche piedēvēs Borisam Viānam līdzdalību kūdīšanā uz slepkavību, sakarā ar krimināllietu, kur kāds vīrietis nogalināja savu dzīvesbiedri, atstājot blakus līķim "Es nākšu spļaut uz jūsu kapiem" eksemplāru, atvērtu lappusē ar romāna varones (Lou Asquith) nonāvēšanas aprakstu. Šis skandāls bija tik liels, ka Vernons Sulivāns aizēnoja visu Viāna daiļradi laikabiedru acīs praktiski līdz viņa dzīves beigām. Romāns savukārt tiks aizliegts līdz pat 1973.gadam. Pa vidu šiem notikumiem 1948.gada 16. aprīlī dzimst rakstnieka meita Karole Vian (Carole Vian 1948-1998).

Nākamajos gados Viāns darbojas kā mūzikas kritiķis laikrakstos Combat un Jazz Hot, un arī kā džeza koncertu organizators, un pats ņem tajos dalību blakus Djūkam Elingtonam, Dizi Džilespi (Dizzy Gillespie), Čārlzam Delonē (Charles Delaunay). Viņš sastāda džeza programmu amerikāņu radiostacijai WNEW. Viņa romāni nepārdodas un uz to pamata radītie teātra uzvedumi cieš neveiksmes. Naudas trūkums liek sevi just, bet nodokļu inspekcija neatkāpjas, lai piedzītu vecos parādus. 1951. un 1952. gados Viāns, šķīries no sievas, īrē istabu Klišī bulvārā-8 (boulevard de Clichy) kopā ar savu jauno dzīvesbiedri Ursulu Kūbleri (Ursula Kübler) - Šveices izcelsmes Rolāna Petī (Roland Petit) baleta trupas dejotāju, - pārtiekot no gadījuma rakstura tulkojumiem un rakstiem dažādos žurnālos. Situācija mainās, kad viņa uzvedums "Kīnoslaktiņš" (Cinémassacre) gūst ievērojamu atzinību 1952.gada beigās, kam seko opera "Sniega bruņinieks" (Le Chevalier de neige) 1953.gadā.

1952.gada 8. jūnijā rakstnieks tiek iecelts par Patafizikas kolēdža locekli, piebiedrojoties Žuanam Miro, Maksim Ernstam, Marselam Dišānam, Ežēnam Jonesko u.c.

Protestējot pret Indoķīnas karu, Viāns uzraksta dziesmu "Dezertieris" 1954.gadā. Tā tiek dziedāta kā "Prezidenta kungam" adresēta vēstule, ko it kā rakstītu kāds vīrs, kurš saņem mobilizācijas pavēli un paskaidro, ka viņš nevēlas doties karā un nogalināt cilvēkus. Viņš atklāj savu nodomu dezertēt un dzīvot no ubagošanas, vienlaikus mudinot apkārtējos sekot viņa piemēram, kamēr varas pārstāvji nesadzen viņa pēdas un nenošauj viņu. Sēnas municipālā padome izsakās par dziesmas aizliegšanu un lūdz to cenzēt. Neskatoties uz autora izplatīto atklātu protesta vēstuli, tā tomēr tiek boikotēta visās radioprogrammās. Šis teksts atrod otro elpu Alžīrijas neatkarības kara laikā, kad tas tiks pilnīgi aizliegts. Aizliegums tika atcelts tikai 1962.gadā. Vēlāk, Vjetnamas kara laikā šo dziesmu popularizēs Amerikā folkgrupa Peter, Paul and Mary.

1955.gadā Viāns noslēdz laulību ar Ursulu Kūbleri. Viņi pārceļas uz Cité Véron 6 bis blakus Mulenrūžai (Moulin Rouge), kur viens no viņu kaimiņiem ir dzejnieks Žaks Prevērs. Viāns turpina rakstīt dziesmas džeza dziedātājiem. Philips nams piedāvāja viņam vadīt nelielu rubriku "Džezs ikvienam" (Jazz pour tous). Viņš attēlo kardināla lomu Žana Delanuā (Jean Delannoy) filmā "Parīzes Dievmātes katedrāle" (1956.) Librets mūzikas komēdijai Fiesta top 1958.gadā.

Rakstnieka veselība aizvien pasliktinās. Viņš pārcieš plaušu tūsku un vairs nespēj spēlēt trompeti. 1959.gada 23 jūnijā, no rīta, kinoteātrī Le Marbeuf netālu no Elizejas laukiem notiek viņa romāna "Es nākšu spļaut uz jūsu kapiem" ekranizācija. Nojauzdams, ka šī interpretācija nebūs viņa gaumē, Viāns ne īpaši vēlas piedalīties pirmsskatē un pat izsakās, ka gribētu, lai viņa vārds neparādās titros. Tomēr viņš neatraida ielūgumu, bet tā arī neuzzina, vai viņa šaubas bija pamatotas, jo dažas minūtes pēc filmas sākuma viņš sabrūk krēslā un ceļā uz Laeneka slimnīcu (Hôpital Laennec de Paris) nomirst no sirdslēkmes. Rakstnieks ir apglabāts Vildavrē kapos.