Česlavs Juliuss Vidrdžickis bija slavens baltkrievu-poļu izcelsmes mūziķis.

šo klipu ir skatījušies dažādās versijās ap 20 miiljonu cilvēku - par pasauli, kas ir pilna ar neizprotamu cietsirdību, agresiju, bet kas var būt skaista un saulaina :

šai dziesmai ir ļoti labs video klips, taču Latvijai nez kādu iemeslu dēļ to redzēt ir liegts.

Kā atzīst kritiķi, viņa patieso devumu ne tikai Polijas, bet visas Eiropas populārās mūzikas attīstībā novērtēja tikai pēc mūziķa nāves.

Viņu dēvē par aizvadītā gadsimta renesanses mūziķi, jo uz skatuves tika radīts iespaids, ka tiek apvienots džezs un klasika, roks un tautas mūzika, akustiskais skanējums ar elektroniku. Visu beidzot – rietumos un austrumos ierastā populārā mūzika. Viņš bija viens no pirmajiem, kas Polijas populārās mūzikas melodijām sāka meklēt nopietnus un saturiski dziļus tekstus. Bieži rakstīja tos pats.

Česlavs Juliuss Vidrdžickis piedzima uz baltkrievu zemes mazā ciematiņā Lidas apgabalā un jau 9 gadu vecumā dziedāja solo vietējā kolhoza korī.

Kad 19 gadus vecajam jaunietim draudēja perspektīva pāris gadus dienēt Sarkanās armijas rindās, viņa tēvs izmantoja iespēju un Polijas valdībai atgādināja, ka 2. Pasaules kara laikā pret fašistiem ir cīnījies plecu pie pleca ar poļiem. Tas deva viņam iespēju ar ģimeni pārcelties uz dzīvi Gdaņskā. Tur jaunietis iestājās mūzikas skolā fagota klasē, bet par savu dzimteni nekad neaizmirsa.

Kad 70. gados bija iespēja aizbraukt un apskatīt bērnības vietas, tas Česlavam bija tik liels emocionāls trieciens, ka viņš izgaismoja fotofilmiņu un no dzimtenes iemūžināšanas nekas nesanāca. To viņš izdarīja vēlāk – mūzikā.

Jāpiebilst, ka Vidrdžicku ģimenē viņš nebija vienīgais „ baltais zvirbulis”, kuram atklāja mūziķa dotības. Tēva profesija bija klavieru skaņotājs un vecākā māsa spēlēja vairākus instrumentus.

Niebiesko-Czarni

Česlavam bija absolūtā dzirde, patīkama balss un viņš bija jauns un visnotaļ izskatīgs. Skatuves vārdu Ņemens viņš pieņēma, atceroties savu bērnību un Nemūnas upi. To par labu atzina arī toreiz Polijā ļoti populāra žurnālista Františka Vaļicka sieva . Tā Česlavs kļuva par Česlavu Ņemenu un ar savu pirmo grupu „ Niebiesko-Czarni”  salauza simtiem poļu sieviešu sirdis. Grupa sākumā izpildīja tika amerikāņu latino stila mūziku. Tieši šīs grupas sastāvā 1962. gadā Šveices jauno vokālistu konkursā poļu puisis ieguva lielo balvu.

Tas bija laiks, kad jaunais mūziķis apjauta, ka spēj ne tikai izpildīt skaņdarbus, ko reizi radījuši citi. Viņš sāka komponēt un tā radās pasaulē atzītā poļu grupa “Akwarele”. Tas bija Česlava lolojums un sapnis.

Akwarele

Neskatoties uz hipija stila ārieni, Ņemens esot bijis ļoti kārtīgs, punktuāls. Viņš vienmēr uzklausījis kolēģu domas. Rēķinājies ar cilvēkiem. Bijis mierīgs un nosvērts. To gan nevarēja teikt par atmosfēru, kas notika koncertu laikos – fani juka prātā. Tas ne visai patika komjaunatnei un partijai un bija laiki, kad Polijas estrādes grupu tarifikācijas komisija Ņemenam aizliedza uzstāties valsts koncertapvienības „ Estrada” rīkotajos pasākumos. Bet tas netraucēja mūziķim rakstīt dziesmas, pulcēt klausītājus neformālos pasākumos un vēl aizbraukt uz ārzemēm.

Nav zināms kā Ņemenam izdevās 1967. gadā iziet uz skatuves Polijas populāro dziesmu gada festivālā un izpildīt „Dziwny jest ten swiat” ( Cik savāda šī pasaule) , kas neskatoties uz visnotaļ deklaratīvo tekstu, kļuva par tā laika poļu jaunatnes himnu.

Albums ar tādu pat nosaukumu Polijā pirmo reizi izsauca tādu popularitātes un pieprasījuma vētru, ka mūzikas kritiķi pirmo reizi poļu populārās mūzikas vēsturē lietoja vārdu salikumu „ zelta albums” .

Enigmatic

„Dziwny jest ten swiat” nebija vienīgais zelts poļu mūzikā.

1970.gadā Polija un pasaule iepazīst pavisam citu Česlavu Ņemenu. Tiek laists klajā albums „Enigmatic”. Tas vairs nav dziesmas klasiskā izpratnē, bet lielformāta kompozīcijas ar poļu dzejas klasiķu tekstiem. Ierakstā piedalās ne tikai mūziķa grupa, bet ir uzaicināti spēcīgākie džeza mūziķi. Šis albums piedzīvo triumfu PSRS, un Ņemens sola uzrakstīt dziesmu ciklu ar Jeseņina dzeju.

Šaja laikā top mūzika vairākiem populāriem Polijas teātra iestudējumiem.

Dītriha un SBB

1972.-1973. gadā Ņemens sadarbojas ar poļu avangarda mūzikas trio SBB jeb „ Silezian Blues Band” . Ieraksti top ASV un Vācijā. Parīzes koncertturnejas laikā uz slavenā  „L’Olympia”  skatuves viņš iepazīstas ar leģendāro Marlēnu Dītrihu. Dīva toreiz izpildīja un ierakstīja viņa dziesmu - «Mutter, hast du mir vergeben?»

70. gados Ņemens izdeva 15 albumus.

1975. gadā Polijas varas iestādes bija samierinājušas ar viņa nepadomisko domāšanu un saprata, kas mūziķis nes valsts vārdu pasaulē. – par  šiem nopelniem viņš saņēma Zelta krustu.

1979. gadā ar dziesmu „ Kamēr nav atnācis pavasaris” Ņemens ieguva Grand Prix Sopotas festivālā.

Lai cik tas nebūtu dīvaini – Polijas demokrātiskās vēsmas mūziķa karjeru ietekmēja visnotaļ negatīvi. Ņemenam sākās radošā krīze un smaga slimība.

Jāpiezīmē, ka Česlavs Ņemens ir koncertējis arī Rīgā 70.gadu vidū. Koncerts notika Sporta manēžā un izcilais polis pārsteidza publiku, demonstrējot tolaik maz zināmo sintezatoru skaņas iespējas. 

90. gados pelnīja ierakstu kompānijas, izdodot viņa CD.

Audio :

Mūziķis nomira mēnesi pirms savas 65 dzimšanas dienas.

Avots : Jazz-Квадрат, №1 (49), 2004, Wikipedia, www.culture.pl