Dzimusi Annas un Pētera Caunes ģimenē 1928. gadā, Daugavpilī, kur tēvs, Pēteris Caune, bija nosūtīts darbā kā dzelzceļa stacijas priekšnieka vietnieks.

Sakarā ar tēva un mātes (telegrāfiste) dienesta gaitām, bērnību pavadīja vairākās vietās, pārceļoties līdzi vecākiem uz to kārtējo dienesta vietu- Daugavpili, Neretu, Platoni. Vasaras nereti pavadīja pie saviem vecvecākiem- Ozollapām Jelgavas novada Teteles pusē, vai Caunēm- Pikstlaukos.

Tā kā vecāki bija samērā labi situēti un abi strādāja algotu darbu; bet mājas darbus līdz pat 1940. gadam veica algota kalpone, bērnību samērā pavadīja bezrūpīgi, daudz laika pavadot kopā ar 4 gadus vecāko māsu Rasmu

Skolas gaitas sāka Lielvircavas skolā, kurā mācījās ar labām sekmēm.

1936. gadā Caunes ģimene, kopā ar vecvecākiem,- Ozollapu dzimtu iegādājas 10ha zemi ar  bijušo Ānes ķieģeļu rūpnīcas strādnieku 8 dzīvojamām ēkām Teteles pagastā - "Ziediņus", kas atradās netālu no Ozollapu "Galiņu"mājām un šim īpašumam bija būtiska nozīme tālākajos ģimenes locekļu likteņos. Īpašumā tika uzcelta jauna dzīvojamā māja Caunes ģimenei, savukārt vienu no bijušām strādnieku mājām blakus- tika iekārtota vecvecākiem- Ozollapu ģimenei.

1940. gadā Latviju okupēja PSRS karaspēks, taču tas būtisku nozīmi uz ģimenes dzīvi neatstāja, tāpat arī 1941. gada kara sākums, jo dienests dzelzceļa struktūrās un telegrāfā skaitījās strātēģiski nozīmīgs, līdz ar to dzīve Dzidras vecākiem būtiski nemainījās.

Vecākā māsa- Rasma, kura bija nolēmusi studēt, 1942. gadā bija nosūtīta "darba dienestā" uz Vāciju (tas bija priekšnoteikums, lai varētu studēt augstskolā).

Kara gados Dzidra beidza Lielvircavas skolu un sāka mācīties dārzkopību Ziedoņu dārzkopības skolā, taču frontei atgriežoties atpakaļ mācības nācās pamest un palīdzēt vecvecākiem saimniecībā.

1944. gadā PSRS karaspēkam vairākas reizes ieņemot Jelgavu, tā tika nodedzināta, bet Dzidras tēvs 1944. gada decembrī tika arestēts par "sadarbību ar nacistisko režīmu" kā arī  "kalpones" algošanu.

1945. janvārī Pēteris Caune tika notiesāts pēc KPFSR 58. panta uz 10 gadiem izsūtījuma Sibīrijā. Dzdrai Brūvelei kopā ar savu māti un vecvecākiem izdevās izvairīties no izsūtīšanas tikai tāpēc, ka tajā laikā neatradās dienesta dzīvoklī Platones stacijā, bet lauku mājās- "Viesturos".

1945. gada maijā Dzidras māte Anna saņēma ziņu, ka Pēteris Caune miris izsūtījumā Krasnojarskā no "sirds nepietiekamības".

1946. gadā Dzidra tika ieskaitīta atmīnētāju kursos, bet pateicoties mātes uzstājībai, ka viņa ir vienīgā Latvijā palikusī meita, atmīnēšanā Dzidrai nenācās piedalīties, taču tas tikai nomainīts ar piespiedu klaušām meža darbos. Zeme un ēkas, izņemot vienu, kā arī zirgi, un citi mājlopi, kurus turēja vecvecāki, tika atņemti un "kolektivizēti".

Kā "tautas ienaidnieka" bērnam Dzidrai nebija īpašu iespēju tālāk mācīties, arī ģimenes apstākļi to neļāva, tāpēc viņa uzsāka darbu turpat esošajā ķieģelrūpnīcas ciematā, strādājot sākotnēji enerģētikas uzņēmumā, vēlāk pastā. Paralēli viņa nodarbojās ar lauksaimniecību turpat piemājas dārzā, kas bija atstāts, pamatā audzējot dažādas ogas un augļus, kurus pārdeva tirgū.

Sākoties rūpniecības bumam 50-tajos, paplašinājās Piejelgavas ķieģeļu rūpnīcu darbība un rezultātā māla ieguvei tika izrakta zeme ap viņas senču un citām apkārtnes mājām, atstājot vien nelielu "salu" ap mājvietu.

1952. gadā Dzidra aprecējās un 1954., 1956. un 1965. gadā viņai piedzima 3 dēli.

Tā kā viņas mātei Annai darba stāžā neieskaitīja neatkarīgās Latvijas laikā nostrādātos gadus, viņa strādāja vietējā kolhoza kantorī par grāmatvedi līdz 1968. gadam- līdz pat 71 gada vecumam,un  tāpēc darbu, saimniecības vadīšanu  un bērnu audzināšanu Dzidrai nācās uzņemties pamatā vienai.

1972. gadā, pēc 30 gadu šķiršanās, Dzidrai izdevās atkal sastapt savu māsu - Rasmu Strapcāni, kura bija atbraukusi uz Latviju, lai sastaptu māsu un māti no Koventrijas, Anglijā.

90-to gadu sākumā Dzidrai izdevās atgūt savu vecāku zemi un citus īpašumus, ar kuru pārvaldīšanu un atjaunošanu viņa nodarbojās līdz pat savai nāvēi 2007. gadā.

Viņa bija mīļa vecmāmiņa arī saviem 4 mazbērniem un vienai mazmeitiņai.

2007. gada martā mirusi Dobelē, slimnīcā, saasinoties astmas lēkmei un no slimnīcā radušās asins saindēšanās un radīta tromba rezultātā.

Apglabāta dzimtas kapos, Teteles kapsētā.