Džones ir veclatvietis un kā jūrnieks dzimto Zemgali atstājis 1891. gadā. Kopš 1907. g. viņš dzīvoja Kanādā. Džonesa mūžs ir kā dzīves teiksma. Viņš pārdzīvojis briesmas un likteņa sitienus, bet nekas nav spējis salauzt viņa izturību, uzņēmību un latvisko sirdsdedzi. Kanādas mežu vientulībā, cīnīdamies ar dabas skarbumiem. viņš bija atradis iespējas un veidus palikt ciešā kontaktā ar latviešu tautas centieniem un likteni. Viņš bija aktīvs sabiedriskā laukā, rakstīja latviešu un kanādiešu presē un kad pēc otrā pasaules kara atklājās mūsu tautas traģēdija visā tās dziļumā, bija pirmais, kas Kanādā meklēja ceļus kā glābt latviešu bēgļus Vācijā. Viņa ticība mūsu tautas brīvībai bija kā pacelts karogs. Pats viņš sevi pazemīgi dēvēja par "veco Kanādas mežu dēlu Jāni".

Jau ilgus gadus nelaiķis cieta no reimatisma, pirms dažiem gadiem zaudēja arī acu gaismu, kas viņam bija smags trieciens, jo liedza sekot latviešu rakstiem, un 6. augustā Edmontonas latvieši viņu izvadīja uz pēdējo dusu Magnoliju kapsētā. Ar saviem darbiem viņš, cik spējis, svētījis daudzu latviešu dzīves uzsākšanu Kanādā, atdodams tai arī pats sava mūža lielāko daļu.
Aizgājējs bija dzimis Zemgalē, gājēju dēls un, jau bērnībā zaudējis tēvu, agri nolikts skarbā dzīves cīņā. 17 gadu vecumā kā jauns jūrnieks, kuģa puika, viņš dodas pasaulē un kopš tā laika ir šķērsojis jūru jūras un okeānus. Braukdams uz burenieka, piedzīvojis smagas avārijas, kad no kuģa komandas izglābjas tikai daži. Pēc kāda laika viņš nokāpj krastā Savienotajās Valstīs un apmetas uz dzīvi Ņujorkā, Te kopā ar nelaiķi mācītāju K. Podiņu 1901. gadā dibina biedrību "Auseklis", abonē laikrakstus no dzimtenes, ierīko bibliotēku un gādā galvojumus tiem tautiešiem, kam radušies sarežģījumi ar imigrācijas iestādēm.
Uz Ņujorku no dzimtenes viņš izaicina arī savu iecerēto Olgu, kas kļūst viņa dzīves biedre.
Ap to laiku Kanādas valdība Albertā sola nekultivētu zemi par mazu iemaksu kolonizēšanai. Par jaunu mostās uzņēmīgā vīra pioniera gars un viņš kopā ar ģimeni šķērso kontinentu, savu jauno apmetni Albertā izvēlēdamies mežonīgā pakalnu apgabalā, pie Isla ezera 60 jūdzes no Edmontonas. Otrā rītā pēc ierašanās tur, iebūviešus „apciemo" varens lācis, kas saļimst zem cirvja spēcīgā vīra rokās. Arī vēlāk viņam vēl daudzkārt jācīnās pret mežu zvēriem. Kad kaut cik iepazīti apstākļi, uzņēmīgais zemgalietis atsāk arī sabiedriskās rosmes. Pāri kontinentam uz Albertu dodas citas latviešu kolonistu ģimenes un kādu dienu Džonsa tēvs saskaita kūpam jau 24 skursteņus, kur latviešu sievas cepj maizi saviem līdumniekiem. Kad sākas 1. pasaules karš, jau krietni pāri 40 gadiem, viņš tomēr seko savam vecākam dēlam, kas brīvprātīgi iestājas Kanādas kara flotē, piedalās cīņās, kurās tam sadragā kāju, pārcieš 8 operācijas, bet sīkstā zemgalieša konstitūcija iztur arī to un viņš atgriežas Kanādā. Savā apkārtnē viņš iemanto tādu cieņu, ka Kanādas valdība to ieceļ par miertiesnesi. Viņš kļūst arī par valdībasbmedību apgabala un indiāņu rezervāta pārzini ziemeļos.
Ap otrā pasaules kara beigu posmu viņš mīt savā lauku sētā Gainfordā, kur ierīkojis kažokādu zvēru audzētavu, bērni un bērnu bērni jau izklīduši pasaulē un pie vecākiem vēl mīt vienīgi jaunākais dēls Eduards. Kad atjaunojās sakari ar Eiropu un kļūst zināms latviešu bēgļu stāvoklis Vācijā, Džonss sāk savu pēdējo cīņu posmu — viņš ne vien par saviem personīgajiem līdzekļiem sūta uz Vāciju pilnīgi svešiem cilvēkiem, īpaši ģimenēm ar maziem bērniem, pārtikas saiņus, bet sāk arī meklēt ceļus, kā tautiešiem Eiropā atvērt Kanādas robežas ieceļošanai. Viņš ievieto sludinājumus laikrakstos, meklēdams ieceļošanai darba nodrošinājumus, un galvojumus, raksta laikrakstos, lai Kanāda uzņem bēgļus, palīdz atbraucējiem, ir aktīvs viņu sabiedrisko centienu atbalstītājs. Viņš allaž ir latviešu vidū, vai arī ar latviešu grāmatām un žurnāliem. Par viņa "pēdējo vēlēšanos" kļūst, lai dēls Eduards par sievu apņemtu latvieti no jaunieceļotāju vidus, kas arī piepildās. 1951.gadā kopā ar dzīves biedri Olgu viņš nosvin savu 80. dzimšanas dienu un tā pārskan visus latviešu trimdas laikrakstus.
Ar šī zemgalieša šķiršanos ir aizvērusies kāda apbrīnojami bagāta, krāsaina dzīves grāmata, no kuras lapaspusēm elpo sirsnīgs latviskums, milzīga enerģija, pašaizliedzība un goda prāts, viss tas, kas raksturo lielu cilvēku un lielu personību.

Apglabāts Salu ezera krastā Magnoliju ciema kapos.

Avots: Laiks, 07.08.1957