Džuzepe Tomazi di Lampedūza

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
23.12.1896
Miršanas datums:
23.07.1957
Papildu vārdi:
Giuseppe Tomasi di Lampedusa , Giuseppe Tomasi di Lampedusa, Džuzepe Tomazi di Lampedūza (lv)
Kategorijas:
Muižnieks, Rakstnieks
Tautība:
 itālis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Izstādē "Ir Stāmeriena Sicīlijai rada!", kuru atklāja 2002. gada 22. maijā* Latvijas Mākslas muzejā, starp oriģināldokumentiem, rokrakstiem, iespieddarbiem un fotogrāfijām bija skatāms arī kāds Džuzepes Tomazi di Lampedūzas eksponāts - 1932. gada 24. augustā Rīgas Vissvētākās Dievmātes pasludināšanas pareizticīgo baznīcā (Gogoļa ielā 9) noslēgtās Aleksandras fon Volfas un Džuzepes Tomazi di Lampedūzas laulību liecības oriģināls.

Jau toreiz, daudzus gadus pirms romāna "Gepards" sarakstīšanas, ailē "nodarbošanās" nākamais literāts ierakstījis vārdu "mākslinieks". Tas vedināja kinodokumentālistu Gunāru Piesi jau sešdesmito gadu vidū uzņemt nelielu sižetu kinohronikai "Māksla" (1965. g. Nr. 3) un divdesmit gadus vēlāk uzrakstīt rakstu žurnālā  (1984. g. Nr. 12).

The Castle of Tomasi di Lampedusa

Vēl joprojām tas ir vispilnīgākais Latvijā pieejamais avots par pasaulslavenā sicīlieša gaitām Rīgā un Stāmerienā no 1927. līdz 1939. gadam un romāna, kas nāca klajā Milānā Feltrinelli izdevniecībā 1958. gadā, pilnīgi neskaidro sarakstīšanas vēsturi.

Īsā laikā līdz tam nezināma autora darbs kļuva par intelektuālu bestselleru un divu gadu laikā tika pārtulkots divpadsmit pasaules valodās.

Latviski to izdeva jau 1964. gadā Andreja Spekkes tulkojumā.

Iepriekš minētajā Gunāra Pieša rakstā rasta apstiprinoša atbilde uz visai intriģējošu jautājumu: "Vai pāris gados uzrakstītajā daļēji autobiogrāfiskajā romānā iespējams saskatīt Stāmerienas pilī pavadītā laika atspulgu?"

Ar "jā" atbildējuši arī rakstnieks Zigmunds Skujiņš un dzejnieks Māris Čaklais.

The Leopard

Pārsteidzošs likās romānā uzietais teikums:

"Tas nebija uzbāzīgs zeltījums, ko šolaiku dekoratori lieto pārāk nekautrīgi, bet apsūbējis zelts, bāls kā ziemeļu zemēs meiteņu mati…"

Protams, diezgan droši var apgalvot, ka salīdzinājums radies, skatoties uz Latvijas ļaudīm. Gunāra Pieša raksts izstādes veidotājiem bija sava veida rokasgrāmata, kurā iespējams rast izziņas materiālu. Plašā ekspozīcija kalpoja vienam mērķim - pēc atjaunošanas pilij jābūt tādai, kādu to redzējuši tās iemītnieki - vācbaltieši baroni fon Volfi.

Izstādē bija aplūkojami vairāki vērtīgi eksponāti, kas turpina Gunāra Pieša aizsāktos meklējumus. Par īstu atklājumu kļuva materiāli, kas saistās ar Stāmerienu 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimtā.

1894. gada 30. janvārī Mentonā tika noslēgta barona Borisa fon Volfa (1850-1917) un itāliešu kamerdziedātājas Alises Lauras Barbi (1858?-1948) laulība, kurā dzima divas meitas - vecākā Aleksandra, saukta par Lisiju (1894?-1982) un jaunākā Olga, saukta par Loleti (1896?-1984).

Barons nomira 1917. gadā Pēterburgā. Viņa atraitne Alise fon Volfa sešdesmit gadu vecumā apprecējās ar Itālijas diplomātu maršalu Pjetro della Torretu, Džuzepes Tomazi di Lampedūzas tēvabrāli.

Laulība tika noslēgta 1920. gada 26. aprīlī. Nav skaidri zināms, bet domājams, ka abi iepazinušies Pēterburgā, kur maršals 1917. gadā bijis Itālijas sūtnis.

Pēc kādas retas fotogrāfijas, kurā redzami abi laulātie pie Stāmerienas pils (gads nav noskaidrots), var secināt, ka itāliešu diplomāts to apmeklējis, varbūt pat kādu laiku uzturējies Stāmerienā.

Šādu faktu pagaidām neizdevās atrast ne arhīva dokumentos, ne rakstītos avotos.  "Vēstules Lisijai" - tā savu grāmatu nodēvējusi itāliešu literatūrpētniece Katerīna Kardona. Izdevums nācis klajā Palermo 1987. gadā un apkopo Džuzepes Tomazi di Lampedūzas un viņa sievas Aleksandras vēstules.

Grāmata izseko abu sarakstei gan pirms, gan pēc kāzām. Regulāra vēstuļu apmaiņa aizsākas laikā, kad Aleksandra vēl bija precējusuies ar Andreju (Andrē) Pilāru fon Pilhavu (1891-?)

Aleksandras un Andrē laulība, kas noslēgta Stāmerienas Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīcā 1918. gada 7. septembrī, bija ārkārtīgi neizdevusies.

Andrē Pilārs fon Pilhavs bija senas vācbaltiešu dzimtas atvase, viņa tēvam Igaunijā piederējuši vairāki īpašumi. Andrē pagātnē bija dienests armijā un piedalīšanās Pirmā pasaules karā.

Viņš bija viens no nedaudzajiem cara armijas virsniekiem, kas palika dzīvi pēc liktenīgajām Mazūru ezeru kaujām. Viņa un Aleksandras laulība tika šķirta 1932. gada jūlijā.

Ar otro vīru Aleksandra iepazinās 1925. gadā Londonā, kur viesojās kopā ar māti Alisi, kuras otrais vīrs Pjetro della Torreta tur bija Itālijas sūtnis no 1922. līdz 1927. gadam.

Šai laikā nākamais rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza bija dziļā depresijā. Tās cēlonis - Pirmājā pasaules karā gūts liktenīgs ievainojums, ar kura sekām bija jārēķinās visu mūžu. Uzturēšanās Londonā kopā ar tēvoci Pjetro della Torretu acīmredzot izvēlēta kā iespēja atgūties pēc notikušā. Aizsākas divu nelaimīgu cilvēku sarakste, kas, tā vien šķiet, emocionāli uztur abas puses.

1927. gadā nākamais rakstnieks pirmo reizi apmeklēja Lisiju Stāmerienā, bet nākamajā gadā Lisija dodas pie viņa uz Romu. Tikšanās un sarakste turpinājās.

Protams, īpaši saistošas ir tās vēstules, kurās tiek minēta Stāmeriena, kas sicīlietim šķitusi ļoti eksotiska un sirdij tuva. Izdevās sameklēt vairākas fotogrāfijas, kurās redzams nākamais rakstnieks Stāmerienā, vienā no tām - arī sniegotā 1933/34. gada ziemā.

Dienvidniekam mugurā biezs garš mētelis, kas sniedzas līdz pat zemei, galvā ausaine, sejā neviltots, it kā sev veltīts smaids, bet rokās - dubulti rakstaini vilnas dūraiņi. Trīs fotoattēlos rakstnieks redzams Rīgas centrā pastaigā pie Pareizticīgo katedrāles trīsdesmito gadu sākumā. Iespējams atrast vairākas Aleksandras un Džuzepes uzturēšanās vietas Rīgā.

Laulību noslēgšanas laikā viņa dzīvo viesnīcā "Excelsior" (Gogoļa ielā 5), viņš - Pēterpils viesnīcā (Pils ielā 1). Līdzās viesnīcas attēlam redzama rakstnieka mātei adresēta kartīte, kura rakstīta drīz pēc kāzām. Dienvidnieku tradīcijās sakņotā mātes valdonība esot pavadījusi rakstnieku visu mūžu.

Divus gadus pēc Džuzepes Tomazi di Lampedūzas simt gadu atceres viņa skolnieks un 1956. gadā adoptētais dēls Džoakīno Lanca di Montekjāro sakopoja un izdeva apjomīgu un greznu albumu "Giuseppe Tomasi di Lampedusa: una biografia per immagini" (Palermo, 1998).

Šajā izdevumā ievietoti 335 fotoattēli. Piecos no tiem redzama Rīga, bet trīsdesmit piecos - Stāmeriena. Tie ne vien sniedz lielisku izziņas materiālu par rakstnieka dzīvi Itālijā un Latvijā, bet arī būtiski papildina Stāmerienas pils un parka fotogrāfiju klāstu, kas var noderēt pils atjaunošanai. No tām var spriest arī par dzīvi Stāmerienas pilī, piemēram, pāris fotogrāfijās redzams auto Stāmerienā trīsdesmitajos gados.

Aleksandra ir spiesta atstāt pili 1939. gadā. Džuzepe šai laikā ir mobilizēts Itālijas armijā. Interesanti, ka baronese vēlreiz Stāmerienā atgriežas vācu okupācijas laikā, bet 1942. gada decembrī uz visiem laikiem aizbrauc no Latvijas un apmetas Romā.

Ziemassvētkos viņai pievienojas arī vīrs. Ja par Aleksandras dzīvi Latvijā pirms 1939. gada materiālu ir pietiekami, tad par vācu okupācijas laiku to trūkst. Zīmīgi, ka Itālijā, kur abi pavada atlikušo mūža daļu, saite ar Stāmerienu saglabājas.

Bet kā? Vai tikai atmiņās? Radinieku Latvijā nav. Aleksandras jaunākā māsa Olga 1927. gada 25. jūlijā apprecas ar itāliešu diplomātu Augusto Bjankeri (1879-1939). Viņas dzīve pēc kāzām acīmredzot ciešāk saistīta ar Itāliju nekā ar Stāmerienu. Pieminētajā Džoakīno Lancas grāmatā Olga redzama nedaudzās fotogrāfijās. Taču tā vēl nevar būt jel kāda liecība. "L' ambra del Baltico" (Milāna, 1994) - Baltijas dzintars - tā savu grāmatu nosaucis Olgas vecākais dēls Boriss Bjankeri (dz. 1928. g.). No Bjankeri ģimenes arhīva nākušas arī vairākas retas un ļoti vērtīgas Stāmerienas pils bojā gājušo interjeru un parka fotogrāfijas, kas ievietotas autoru kolektīva sarakstītajā "Stāmerienas grāmatā", ko 2001. gadā izdevis Latvijas Kultūras mantojuma saglabāšanas fonds.

Nesteidzīgi aplūkojot visas pieejamās fotogrāfijas, vērīgam skatītājam kļūst skaidrs, ka vieni un tie paši cilvēki viesojušies gan Stāmerienas pilī, gan Lampedūzu īpašumos Itālijā. Pagaidām neizdevās noskaidrot Aleksandras pirmā vīra, pēdējā pils īpašnieka Andrē Pilāra fon Pilhava, miršanas gadu un gaitas pēc aizbraukšanas no Latvijas, bet pāris fotoattēlu liecina, ka viņš dažreiz viesojies pie Džuzepes un Aleksandras Itālijā. Džuzepes un Aleksandras laulību dokumentā ir ierakstīti divu liecinieku vārdi - Hermanis Radionovs un Lidija Iļjaščenko.

Šis fakts likās daudzsološs Gunāram Piesim, uzsākot vākt materiālus sižetam kinožurnālā. Daudzsološs, bet ne vairāk. Kinodokumentālistam arhīvā izdevās noskaidrot abu minēto personu adreses un dažus biogrāfiskus datus, bet ar to arī meklējumu pavediens aprāvās. Nekas vairāk par pirmo liecinieku nav zināms arī šobrīd. Taču par Lidiju Iļjaščenko izdevās uzzināt, ka bijusī ļeņingradiete, sena Aleksandras draudzene, pie kuras viņa viesojusies vēl pirms oktobra apvērsuma, pārcēlusies uz dzīvi Latvijā pēc kāzām ar kādu vācbaltieti, kuram šeit piederējušas dzirnavas. Laulības dzīve nav bijusi gara - tikai viens gads. Iepazīstoties ar arhīvā pieejamajiem dokumentiem, radies iespaids, ka viens no precību iemesliem varētu būt bijusi iespēja aizbraukt no PSRS.

Tas vēlāk apstiprinājās, arī caurskatot Itālijā izdotās grāmatas. Lidija bieži viesojusies Stāmerienā un vēlāk arī Itālijā pie Lampedūzu precētā pāra. Gunārs Piesis sniedz arī kādu visai pārsteidzošu ziņu - Aleksandra Volfa bijusi Itālijas Psihoanalīzes biedrības viceprezidente. Uzreiz rodas vairāki jautājumi: Kur viņa ieguvusi nepieciešamo izglītību? Kad sākusi nodarboties ar psihoanalīzi? Kas rosinājis šo interesi? utt.

Lai rastu atbildes un iegūtu pilnīgu informāciju, nepieciešama ilgāka meklēšana, bet jau tagad iespējams aplūkot fotoattēlu - Aleksandra Volfa Itālijas Psihoanalīzes biedrības otrajā kongresā 1950. gada pavasarī. Tam līdzās vēl kāds nozīmīgs fotoattēls - Aleksandras un Džuzepes kapa plāksne Palermo Kapucīniešu kapsētā, kur līdzās abu dzimšanas un miršanas datumiem uzraksts "Stomerse".

Atkal, atgriežoties pie romāna "Gepards", ir liela vēlēšanās vilkt vēl kādu paralēli. Lasot daiļdarbu, kuru caurstrāvo viegla ironija, pat pašironija - šī 20. gadsimta daiļliteratūrai tik raksturīgā iezīme -, vērīgu lasītāju pārsteidz, cik prasmīgi autors caur nepielūdzamā laika pārveidoto celtņu, parka un priekšmetu tēlojumu prot atklāt cilvēka likteņus un pārdzīvojumus.

Senās aristokrātu dzimtas relikvijas pamazām iegūst citus glabātājus, vēsturiskie apstākļi ir mainījušies tik ļoti, ka dzimtas dārgumus paturēt kā kolekciju nav iespējams. Skumji, pat traģiski. Vēl skumjāk tādēļ, ka tas notiek arī ar senās sicīlīšu dzimtas pārstāvjiem. Viņi ir, viņi nekur nepazūd, vienkārši pasaule ir it kā apmetusi kūleni - aristokrātija, kuru romānā lieliski iemieso Salinas princis, iet bojā.

Visi notikumi romānā it kā vijas caur viņu, ne velti rakstnieks to tēlo tik stipru, gudru un sirsnīgu.

Cēlo gepardu nomaina citi spēki - izveicīgi, situāciju izmantot protoši. Tādēļ izstādē likās tik svarīgi ne tikai iezīmēt matemātiķa un astronoma, prinča Džulio Fabricio (1815-1885) dzīves datus Tomazi dzimtas kokā, bet arī attēlot viņu kā personību. Varbūt šeit var saskatīt kādu vairāku literatūrpētnieku uzsvērtu līdzību ar daiļdarba autoru. Arī viņam ir pēc tēva nāves 1934. gadā iegūts prinča tituls, arī viņš ir spiests ar pašcieņu pieņemt liktenīgu zaudējumu, visu mūžu viņam ir kāda sirsnīga aizraušanās - literatūra, viņa prāts ir tik ass un zināšanas tik plašas, ka vairāki cilvēki vēlas būt viņa sekotāji un pavadīt vairākas stundas sarunās par daiļliteratūru, arī viņa mīlulis un garīgais mantinieks nav paša atvase, bet viens no skolniekiem, kurš pēc adopcijas saņem arī Lampedūzu īpašumus…

Zīmīgi, ka Lukino Viskonti, uzņemot filmu "Gepards", kas Kannu kinofestivālā 1963. gadā saņem "Zelta palmas zaru", tik lielu uzmanību pievērsis priekšmetiskajai pasaulei. Nāk prātā viņa teiktais: "Filmēt es centos dabiskos interjeros, gandrīz neko nepārveidojot. Mēs novācām visus priekšmetus, kuri izgatavoti pēc 1860. gada."

Il gran ballo del Gattopardo

To atceras arī Andželikas lomas tēlotāja Klaudija Kardināle atmiņu grāmatā "Es - Klaudija, tu - Klaudija" (Rīga, 2000): "Viss, ko valkāju "Gepardā", bija autentisks: no mutautiņa līdz smaržām, pat zeķes." 

Daudzi kinokritiķi slavējuši Salinas prinča atveidotāja Berta Lankastera tēlojumu, piebilstot, ka amerikāņu aktieris perfekti zinājis romāna tekstu, bet par Lukino Viskonti ir teikts, ka grūti atcerēties kādu literāra darba ekranizējumu, kurā režisors būtu tik ļoti sekojis romāna tekstam. Skatoties filmu, ieinteresēta kino cienītāja uzmanībai nepaiet garām tas, cik meistarīgi slavenie aktieri atklāj tēlu jūtas un pārdzīvojumus, cik prasmīgi režisors risina vecā bojāeju un jaunā uznācienu.

Te der atcerēties emocionālo balles skatu, - un, protams, cik bieži mums jādomā par laiku un vēsturiskajām pārmaiņām, kas skar gan cilvēka dzīvi, gan materiālo pasauli. Un vai tas mums neko neatgādina? Jā, tieši to - laika griežus Stāmerienā!

Dižciltīgo baronu aizbraukšanu no Latvijas 1939. gadā un fon Volfu pils likteni. Vai gepardus atkal nomaina…? Šodien grūti dot objektīvu atbildi.

Skaidrs tikai viens - kara un pēckara gados pamazām zuda gadsimtos celtais un koptais kā veselums, saglabājās pils celtne, daži interjeri un atsevišķas detaļas, parks, daļēji baznīca un vairākas muižas ēkas.

A. Vīcups;  Muzika.lv

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Ferdinands fon CepelīnsFerdinands fon CepelīnsAttāls radinieks08.07.183808.03.1917
        2Izabella Konstance Elizabete Klementīne fon CepelīnaIzabella Konstance Elizabete Klementīne fon CepelīnaAttāls radinieks00.00.184600.00.1922
        3Sofija CepelīnaSofija CepelīnaAttāls radinieks16.09.184028.10.1919

        Nav norādīti notikumi

        Birkas