Mūsu mūzikas kultūrā svētu piemiņu pelnījuši ne mazums darbinieku, kuru radošais mūžs pēkšņi un traģiski aprāvies pusceļā. Prātam neaptveramās zvērības aizsāka jau trīsdesmito gadu "tīrīšanas" Padomju Savienībā, kad bojā aizgāja gandrīz viss Krievijas latviešu inteliģences sastāvs. Viņu vidū arī daudzi muzikālie talanti. Četrdesmito gadu notikumi Latvijas sabiedrībā no dienas dienā neapturami mācīja "pierast" pie agrāk nepazītiem jēdzeniem: "apcietināts par spiegošanu", "par dzimtenes nodevību", "par buržuāzisko nacionālismu"... 1941. gada 14. jūnijs, tāpat kā 1949. gada 25. marts lika tautai pusčukstus izprast vārdu "aizvešana", "izsūtīšana", "deportācija" baismo jēgu.
Visu šo nolādēto vardarbību rezultātā ne mazums robu cirsts Latvijas mūziķu rindās. Pats traģiskākais, ka simtu, tūkstošu personību mūža pēdējais posms vēl arvien segts Sibīrijas tundru un Latvijas mežu smiltāja noslēpumainībā, čekas un gestapo arhīvu nepieejamībā. Kur meklēt slaveno Latvijas Nacionālās Operas solistu Jūlija Muškes, Alberta Vernera, Jāņa Vītiņa kapu vietas? Kādos Sibīrijas nāves laukos izmētātas talantīgo komponistu Alfrēda Feila, Oļģerta Kreišmaņa, Kārļa Līdaka, Edgara Samta, Artūra Sīļa mirstīgās atliekas? Pie kuras Biķernieku priedes saļima vijolnieku Ādolfa Meca, Sāras Rašinas un neskaitāmu citu izcilu ebrēju mūziķu augumi...?
Šo nepelnīti vajāto, dzīves nogales nezināmā likteņa piemeklēto Latvijas mūzikas darbinieku pulkā ir ari ērģelnieks, pianists, sava laika darbīgs pedagogs, jā — pat publicists un reliģisko dziesmu komponists Eduards Kalniņš.
Roberta Krodera un Jēkaba Vītoliņa sastādītajā illustrētajā albumā "Latvju skaņu mākslinieku portrejas" (R, 1930.) 129.lpp., tāpat vairākos pirmskara enciklopēdiskos izdevumos par Eduardu Kalniņu atrodamas šādas īsas ziņas:
Viņš dzimis Rīgā, 1893. gada 11. martā. Dotības mūzikā atklājušās jau agri (bērnībā pirmais instruments bijis ne klavieres, bet flauta), tādējādi ģimnāzista gados Eduardam Kalniņam nostabilizējusies pārliecība par savu mūziķa nākotni. Lai sapni piepildītu, septiņpadsmitgadīgais censonis 1910.gada rudenī iestājas Pēterburgas konservatorijas profesora Žaka Handšina ērģeļu klasē, absolvējot to 1915. gada pavasarī. Piezīmēsim, ka pie šveiciešu izcelsmes slavenā Krievijas mūzikas augstskolas mācību spēka ērģeļmākslu studē arī Ādolfs Ābele, Ernests Brusubārda, Teodors Kalniņš, Nikolajs Vanadziņš un vairāki citi latviešu mūziķi — Eduarda Kalniņa mūža tālāko gadu visuzticamākie draugi. Erģeļspēles apmācības programmā obligātas ir padziļinātas teorētisko priekšmetu, improvizācijas un kompozicijas zināšanas. No šejienes arī jaunā ērģelnieka saskarsme ar Jāzepu Vītolu, profesora vērtīgie padomi korāļu rakstībā un mudinājumi radošajam darbam.
Taču jaunā mākslinieka pamatu pamats ir ērģeļspēle. Vēl būdams students, viņš 1914. gadā iesāk ērģelnieka patstāvīgās darba gaitas Pēterburgā — Sv. Pētera baznīcā. Pēc kara tās turpinās Lutera baznīcā Torņakalnā.
20/30. gadu koncertdzīve Domā, vecajā Ģertrūdes un citās Latvijas baznīcās nav iedomājama bez Eduarda Kalniņa regulārajiem solo priekšnesumiem, bez viņa nevainojamās mūzikālās gaumes un perfektā atskaņojuma gatavības pakāpes apdvestajiem koncertiem.
Mūzikas kritiķi Eduarda Kalniņa ērģeļspēles sniegumiem seko ar vislielāko interesi. Pasvītro viņa koncertu emocionālitāti, instrumenta reģistru kombināciju izsmalcinātību, apzinātu atteikšanos no ārišķīgi tukšā, tikai muzikanta virtuozitāti apliecinošā repertuāra, meklējot vērtības skaņu mākslas dziļumos, pārdzīvojuma patiesīgumā, spēles saturīgumā...
No 1922. gada Eduards Kalniņš uzsāk arī savu pedagoģisko darbību Rīgas Skolotāju institūtā — klavierskolotāja amatā, draudzīgi sadarbojoties ar Jēkabu Vītoliņu — šī institūta toreiz apjūsmotā jauniešu jauktā kora (ar dažkārt līdz 300 dziedātājiem) diriģentu. No 1927. gada mākslinieks aizrautīgi sāk strādāt par klavieru skolotāju Latvijas Neredzīgo institūtā. Pieredze darbā ar acu gaismu zaudējušajiem likteņa pabērniem mudina Eduardu Kalniņu pie latviskotās mūzikas rakstu sistēmas, (t.s. "Braille's") pārstrādāšanas Latvijas vajadzībām. Šajā sakarībā Eduards Kalniņš publicē arī vairākas teorētiskas apceres un pedagoģiskās darbības pieredzes apmaiņas informācijas žurnāla Mūzikas Apskats slejās (sk. piem., 1938., Nr. 2). Lietpratīgas ir viņa rakstītās koncertrecenzijas. Tāpat pārdomas par latviešu garīgās mūzikas jautājumiem (sk. Mūzikas Apskats, 1935., Nr. 2) .
Jāzepa Vītola Piemiņas istabā LMA atrodama Nikolaja Vanadziņa saglabātā un vēlāk šo rindiņu autoram nodotā "Latvijas Skaņražu Kopas" protokolu grāmata. (Organizāciju nodibina mūsu izcilāko komponistu "piecotne" — Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Emilis Melngailis, Jānis Zālītis sava idejiskā rosinātāja Jāzepa Vītola vadībā 1923. gada decembrī un tās sastāvā līdz reorganizācijai —1938. gadam — ir mūsu redzamāko komponistu — t.s. "skaņražu", kā arī atskaņotājmūziķu — "skaņdaru" izlase: toreizējo spožāko personību nepilns pussimts...) Unikālajā dokumentā fiksēta arī Eduarda Kalniņa svinīgā uzņemšana LSK biedru rindās 1934. gada 25. septembrī (vienlaicīgi ar Helmeru Pavasari).
Zinot, ka Jāzepa Vītola vadītās "Kopas" atskaņotājmūziķu — "skaņdaru" pulciņā ir vēl tikai divi ērģelnieki (Pauls Jozuus un Nikolajs Vanadziņš), pāris instrumentālisti, kā arī sava laika visaugstākā līmeņa diriģenti (piemēram, Teodors Reiters, Teodors Kalniņš, Artūrs Bobkovics), nav grūti saprast, cik liela bija Eduarda Kalniņa muzikālā autoritāte. Turklāt LSK saime lepojās arī ar viņa atsevišķām reliģiskā satura vokālajām kompozīcijām. Cik īsti to? Žurnāla Mūzikas Apskats 1934. gada Nr. 3 varam atrast a cappella jauktajam korim sarakstīto Eduarda Kalniņa "Tu, kas mīti debesīs (Kārļa Jēkabsona dzeja) — cēla svētsvinīguma un dziļas ticības apdvestu, harmoniski izsmalcināti noslīpētu, miniatūru. Cik kordiriģenti to šodien pazīst?
Nepiedodami ilgus pēckara gadu desmitus Eduarda Kalniņa mūža tālākie likteņi bija nostāstu un baumu plīvura segti. Nejauša sagadīšanās 1944. gada martā pavēra šo rindiņu autoram iepazīšanās iespēju ar tagad ASV mītošajiem izcilā mūziķa tuviniekiem — dēlu Pēteri Kalniņu, dēla sievu Martu un mazmeitu Kristīni. Viņi sarakstes veidā palīdzēja iepazīt viņu ģimenē vēl arvien sprigano atraitni Jutu Kalniņu (dzimušu Tiltiņu). Izrādās, ka 1941. gadā Eduards un Juta Kalniņi kopā ar četrgadīgo Pēteri un viengadīgo dēlu Ēriku emigrējuši uz Vāciju, vācu okupācijas laikā tomēr atkal atgriežoties dzimtenē. Eduards Kalniņš tad kļuvis par Jelgavas Tautas konservatorijas direktoru, daudz koncertējis, turpinājis ērģelnieka darbu arī Torņakalna baznīcā. Avīzes Tēvija 1943. gada marta numuros atrodami Jāņa Cīruļa cildinoši raksti par kolēģi un draugu — piecdesmitgadinieku. Latvijas Konservatorijas 1944. — 1948. gadu rektora, profesora Alfrēda Kalniņa aicināts, Eduards Kalniņš 1944. gada rudenī ar lielu sajūsmu uzņemas mūsu mūzikas augstskolas ērģeļklases docenta pienākumus. Bet emigranta un vācu okupācijas laika muzikālo aktivitāšu "grēki" pēkšņi pārrauj visu mūža otrajā pusē cerībām pārpilno jauno darba cēlienu: docentu čeka apcietina 1945. gada 8. janvārī. Brīnumainā kārtā Juta Kalniņa ar abiem dēliem paliek neskarta. Pēc gada Stabu ielas "stūra mājas" pagrabos nepatiesi apmelotais un nepelnīti pazudinātais latviešu mūziķis tiek izsūtīts uz Veļsku. Turienes nāves nometņu barakā 1948. gada decembrī Eduards Kalniņš mirst. Kā? Kāpēc.. ?
Šo rindiņu autoram adresētajā laipnā vēstulē — Eduarda Kalniņa dzīves gājuma īsā pārstāsta — atraitne no ASV 1994.gada 26.aprīlī raksta: "Visus šos gadus neaizmirstamais vīrs un tēvs mums ir ļoti, ļoti pietrūcis. Ja nebūtu apcietināts, viņš vēl daudz ko būtu izdarījis Latvijas mūzikas mākslas labā. Nedaudzajās vēstulēs, kas manās rokās nonāca no tālās Veļskas, vīrs rakstīja, ka viņš no papīra esot izgatavojis klaviatūru. Un tagad veldzējot savu dvēseli, ikdienas uz šīm "mēmajām klavierēm" vingrinādams pirkstus un "spēlēdams"... (Eduards Kalniņš šajā ziņā nav vienīgais: zinu, ka līdzīgi Sibīrijas nometnēs uz koka plāksnes uzzīmētas klaviatūras "spēlējis" komponists Jānis Līcītis; ka šādā skumjā paņēmienā savus mūziķa pirkstus "vingrinājis" arī manas paaudzes polifonijas un folkloras profesors Jēkabs Graubiņš, vēl citi nelaimīgie mūziķi. O.G.). "Viņš bija mīļš un sirsnīgs cilvēks ar lielu humora izjūtu", vēstules noslēgumā raksta atraitne Juta Kalniņa. "Mūzika bija viņa dzīve. Cilvēki bija viņa mīlestība. Varbūt tieši tāpēc mūsu mājas mūzicēšanas neaizmirstamajos mirkļos ap viņu bija tik daudz draugu: Teodors Kalniņš, Jēkabs Graubiņš, Jānis Kalniņš, Jānis Cīrulis, Nikolajs Vanadziņš, Rūdolfs Miķelsons, Arvīds Norītis, Jānis Ķepītis, Jānis Mediņš...  Te nu īsti vietā latviskais sakāmvārds: "Pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu..."
Pateicoties ASV dzīvojošajiem Eduarda Kalniņa tuviniekiem, Jāzepa Vītola Latvijas Konservatorijas — tagadējās Latvijas Mūzikas Akadēmijas — 75 gadu svinībās šā gada janvārī mums daudzo nepelnīti nepazīto un piemirsto vidū bija iespējams pieminēt arī savu neilgu laiku strādājošo ērģeļklases docentu. J. Vītola Piemiņas istabas nelielajā izstādē parādīt vairākus viņa foto materiālus un citus vērtīgus dokumentus, kurus tik nesavtīgi dāvinājuši docenta vecākā dēla — Pētera Kalniņa ģimene. Paldies!
Lai turas veselība un spēki par savu nelaiķa vīru krietnus gadus jaunākajai Jutai Kalniņas kundzei!
Eduarda Kalniņa pāragri aprautās dzīves detalizētāka izpēte pašlaik intensīvi turpinās...

                                                                                                    Oļģerts Grāvītis

Avots: Londonas avīze, 24.04.1995