Dokumentālā kino operators, producents un fotogrāfs Eduards Kraucs piedzima 1898. gadā Rīgā, tātad divus gadus pēc pirmās “dzīvo fotogrāfiju” izrādes pilsētā. Audzis reizē ar kinematogrāfu, viņš ar to sācis aizrauties vēl mazs būdams un pieder pie pirmās paaudzes, kas ar pasauli iepazinusies caur kustīgiem tās attēliem. Eduards Kraucs Maskavā pabeidza ģimnāziju, gadu studēja arhitektūru, kopā ar brāli nodibināja latviešu teātri un strādāja kaučuka fabrikā, izgāja dienestu Latvijas armijā un 1923. gadā sāka Rīgā strādāt par preses fotogrāfu.

Jau Maskavas laikā Kraucs uzņēma dažas filmas, taču savu zināmāko – kinohroniku veidotāja – darbu viņš sāka 1929. gadā, bez līdzekļiem, būdams, kā pats atzīst, “izdevējs, operators, scenārists un šoferis vienā personā”. Viņš veidoja kinožurnālus “Pēdējā brīdī” un “Latvijas hronika”, un sižetus vācu filmsabiedrības UFA “Nedēļas apskatam”. 1931. gadā ar amerikāņu kompānijas FOX tehniku tika ierakstīta pirmā “Latvijas skaņu hronika”, tomēr ar no ārzemēm īrētu aparatūru veidot skaņu kino bijis daudz par dārgu. Līdz “negaidot un laimīgi šo sāpīgāko problēmu atrisināja brāļu Blumbergu konstruētais aparāts 1934. gadā”. Sadarbībā ar Voldemāru un Edgaru Blumbergiem no 1934. līdz 1940. gadam Kraucs katru nedēļu veidoja aptuveni 7 minūšu garu “Latvijas skaņu hronikas” izlaidumu, kļūdams par galveno Latvijas tā laika kino hronistu.

Kā kopums Krauca kinohronikas sastāv no it kā divām daļām – oficiālās, kur filmēti dažādi par valstiski nozīmīgiem uzskatīti pasākumi, no valstsvīru mītiņiem un vizītēm līdz kūdras iegūšanai un zvēru barošanai ziemā, kā arī nosacīti privātās, kur Kraucs kopā ar sievu Natāliju un reizēm vēl dažiem draugiem apceļo Latviju. Protams, arī ainavu un dabas filmējumi nekādi nav brīvi no ideoloģijas, gluži pretēji – tieši ar ainavu kadru palīdzību tika kinematogrāfiski konstruēta tā ideālā Latvija, par kuru citur tika vienīgi runāts: vienmēr saules pielieta, pilna strādīgiem zemniekiem un nez no kurienes inscenēti iznirstošām tautumeitām, puķēm un labības kūlīšiem nokaisīta. Tomēr cauri tam visam strāvo arī pavisam personisks, vienkāršs prieks par došanos vasarīgā ekskursijā kopā ar tuvajiem, atjautīgi apvienojot patīkamo ar lietderīgo un līdz ar to piedāvājot savdabīgu un līksmu versiju par prezidenta uzrunās daudzkārt sludināto uzticību valstij caur nebeidzamu darbu kā augstāko vērtību.

Pēc Ulmaņa 1934. gada apvērsuma Kraucs kļūst par tādu kā “galma” operatoru, taču, cītīgi sekodams Vadoņa nevainojamajām gaitām, viņš tomēr nepieņem autoritārismam raksturīgo heroizējošo filmēšanas stilu, atzīmē I. Pērkone.

Autoritārisma izpausmes Kraucs fiksē kā neitrālu faktu, Ulmaņa figūru un ap to valdošo kultu – tikpat dabisku kā vilciena pienākšanu stacijā vai labības novākšanu. No vienas puses, tas, visticamāk, palīdzējis veidot joprojām nezūdošo priekšstatu par pirmskara Latvijas autoritārismu kā neievērojamu, maigu, varbūt pat nepieciešamu blakusapstākli, ko īsti nav vērts aplūkot asiņaināku režīmu kontekstā. No otras puses, šodien šos kadrus redzot, pārņem sajūta, ka no savas it kā nevainīgās, ne vairāk, ne mazāk kā oficiāli atļautās novērotāja pozīcijas tajos patiešām ir neviļus pateikts kaut kas citādi –  kino līdzekļiem nepasakāms un tā īsti arī neiztēlojams. Valstiski definētie uzdevumi “saglabāt vēsturi, saglabāt nākotni, iemūžināt”, ar ko tika pamatota kinohroniku finansēšana, tātad patiesi tikuši izpildīti, tikai – vismaz cerams – ar vēlāk jau citu efektu nekā sākotnēji paredzēts.

Otrs ceļš, pa kuru Krauca oficiālo notikumu hronikās ienāk neparedzētais, ir nejaušās, mazās detaļas, kas neizbēgami, kaut arī pilnīgi bez nodoma, it kā nojauc rūpīgi konstruēto dominējošās  sistēmas valni. Tās var būt gan netīšām kadrā iekļuvušas, kā cilvēki, kas svarīgi skanošu runu laikā ieinteresēti skatās no runātājiem tieši prom – kamerā, vai cepure, kas aizmirsta tribīnes malā, vai, galu galā, vienkārši cilvēku sejas, drēbes un uzvešanās.  Un tās var būt arī operatora pamanītas un apzināti piefiksētas: kādas runas laikā pēkšņi sāk līt un kamera aizslīd prom no tribīnes uz apkārtesošajiem cilvēkiem, kuri rosīgi un aizkustinoši slēpjas no lietus, kā nu katrs klajā laukā māk.

Brīžos, kad hronikā neskan mūzika vai diktora teksts, vai rūpīgi ierakstītas runas, pārmaiņus dzirdama gan nesinhrona, gan sinhrona notikuma vietas skaņa, no ielas, dabas trokšņiem un cilvēku sarunām izveidojot spokainu, ne līdz galam identificējamu skaņu slāni, no kura brīžam uznirst pa atpazīstamam troksnim vai vārdam. Tā kāda patriotiskā uzveduma noslēgumā pēc visiem “Lai dzīvo Vadonis!” pa virsu orķestra maršam neskaidri saklausāms tuvāk mikrofonam stāvošo cilvēku dialogs: “Pagriezies, pagriezies, tu redz’ kur kamera...  Tu neredz’, nefilmē tagad ...” – tādā veidā redzamajām ornamentāli izkārtotajām, masā maršējošajām figūrām pretī nostādot neredzamus, bet dzirdamus, dzīvus, atsevišķus cilvēkus.  Katrs šāds neinformējošas, pašvērtīgas skaņas brīdis uzreiz it kā izlauž robu tajā kontroles sienā, ko apkārtējais režīms cenšas būvēt, atverot durvis uz kādu savādu realitāti, kas jocīgā kārtā šķiet pavisam atšķirīga no pierastās, taču pazīstama.

Eduards Kraucs turpināja veidot sižetus gan “Padomju Latvijas” kinohronikai, gan “Ostland Woche”, ar attiecīgajiem uzsvariem fiksējot gan padomju, gan vācu okupācijas un kara notikumus Latvijā. Viņš turpināja filmēt arī pēc emigrēšanas uz Vāciju, kur piecus gadus dokumentēja dzīvi bēgļu nometnē Augsburgā, līdz 1950. gadā kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV, nonākot Koloradospringsā un kļūstot par optisko efektu operatoru. Tur viņš veidojis arī televīzijas raidījumus  – intervijas ar latviešiem. Pēc Krauca nāves 1977. gadā lielākā daļa viņa fotonegatīvu nokļuva Kalifornijas Hūvera institūtā, daļa no filmām visticamāk – Krievijā, bet “Latvijas skaņu hronikas” glabājas Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvā.

Būdams jau vecs, Kraucs saskaitījis: “Savā mūžā kopš 1917. gada esmu uzņēmis un apstrādājis desmit miljonu pēdu filmu, negatīvu un pozitīvu, melnbalto un krāsu. (..) Šīs desmit miljonu pēdas varētu pārstiept pāri visam Savienoto Valstu kontinentam no krasta līdz krastam.” Taču jāņem vērā, ka pēc intervijas viņš nodzīvojis vēl divpadsmit gadus. Caur filmām mazliet viņu pazīstot, ir skaidrs, ka tādā vai citādā veidā Kraucs turpināja filmēt visus sev kaut vai tikai domās pieejamos krastus, jūras un pilsētas ar pārpasaulīgu entuziasmu, bez noteikta iemesla tos pārvēršot dzīvajās bildēs, kā pats sacījis, vēl un vēl, un vēl.

Kolekcijā iekļauta Eduarda Krauca dokumentālo filmu, kinožurnālu "Latvijas hronika", "Latvijas skaņu hronika" un "Pēdējā brīdī" izlase.  Visus vietnē "Redzi, dzirdi Latviju!" autora darbus iespējams aplūkot šeit.

Autore Lāsma Bērtule