Eduards Rencis dzimis 1898. g. 17. maijā Rīgā,  kā tirgotāja dēls. 1918.g. Rencis beidz reālskolu un sāk Tērbatā studēt zooloģiju. Kā landesvēra kareivis viņš piedalās cīņās pret komunistiem. Pēc demobilizēšanas no 1921. g. līdz 1926. gadam studē medicīnu Latvijas universitātē. No 1927. g. viņš ir prof. Amslera asistents farmakoloģijas institūtā. 1930.g. Rencis aizstāv medicīnas doktora disertāciju un no 1932.g. ir privātdocents farmakoloģijā un toksikoloģijā.
Bez akadēmiskā darba Rencis bija arī Latvijas farmācijas pārvaldes farmakopejas komisijas loceklis un līdzdarbojās arī Farmazana un Medfro farmaceitiskās fabrikās.
Rencis daudz ceļoja un strādāja ārzemēs pie ievērojamiem zinātniekiem: prof. Strauba Minhenē (1926., 1938, 1940-42), prof. E. Bakmaņa Upsalā, Heymansa Gentē un citur. 1939. g. viņš repatriējās un kļuva par slavenā farmakologa Strauba asistentu Minhenē (1932-42). 1942. g. Pozenes universitāte aicina Renci par farmakoloģijas profesoru un institūta direktoru.
Rencis publicēja ievērojamus darbus farmakoloģijas dažādās nozarēs. Skaitā 81, tie pa lielai daļai dibināti uz dzīvniekos iegūtiem eksperimentāliem datiem un tādēļ paver jaunus ceļus ārstniecības līdzekļu iedarbības izpratnē un pielietošanā. Šo darbu lielākā daļa pastrādāta Latvijas universitātes farmakoloģijas institūtā. Liela daļa no tiem publicēti latviešu valodā vai arī Latvijas universitātes un zinātnisko biedrību rakstos.
Renca mūža darbu var iedalīt vairākos posmos:

1. Agrīnie darbi. - Lielākā daļa publicēti Latviešu Ārstu Žurnālā un Parīzes Comptes Rend. Soc. de Biologic žurnāla Latvijas nodaļā. Viņa pirmais publicētais darbs par antipiretisko vielu analģetisko iedarbību (L.A.Ž., 1926), par hlorofila ietekmi uz  trombocitiem, par insulina iedarbību uz truša eksperimentālo anaimiju (visi C. R. Soc. Biol., 1928.).
2. Darbi par fāzu akciju. - Aptver pētījumus par fāzu ietekmi lokalanestezijā, lielākā daļa no tiem publicēti Archiv fuer experimentelle Pathologie und Pharmakologie. levērojamākie no tiem: Potential - oder Phasenwirkung der Lokalanasthetica (1928); Vom Mechanismus mehrphasischer Wirkung (1928); Zur Dynamik und Theorie mehrphasischer Wirkungen (Wien. kl. Wschr. , 1929). Šai darbu grupai pieskaitāma arī Renca doktora disertācija: Über phasische Ein- und Austrittswirkungen der Cocaingruppe am Gefāssprāparat und Versuch einer allgemeinen VVertung der phasischen Eingriffswirkungen Über haupt. (Rīgā, 1930., 255 lapas puses).
3. Darbi par nitriliem un to detoksikāciju, - publicēti C. Rend. Soc. Biol., Latvijas nodaļā (3darbi).
4. Astoņgadu ilga darba rezultāts ir viņa izcilā Farmakoloģijas mācības grāmata latviešu valodā. Tā aptver 1080 lapas puses ar 80 attēliem tekstā (1942. gadā, Rīgā). Grāmatā sakopoti un zinātniski apspriesti jaunākie atzinumi par ārstniecības līdzekļu iedarbību organismā, pielietošana, sevišķi verā ņemot Latvijas valsts jaunās farmokopejas atzinumus. Šī grāmata atrada necerēti plašu atsaucību ārstu, farmaceiutu, zobārstu aprindās.
Renca lielās darba spējas izpaudās daudzu citu farmakoloģijas problēmu eksperimentālā apstrādāšanā. Rencis pievērsās ārstu praktiskām vajadzībām zāļu racionālā parakstīšanā, apkarojot nepareizās zāļu kombinācijas,mazvērtīgus izreklamētus preparātus.
5. Racionālā zāļu parakstīšana, labas un nederīgas zāļu kombinācijas bija viņa habilitācijas darbs (L.Ā.Ž., 1931); Zāļu kombināciju iedarbība (turpat, 1932. ); Latvijas farmakopejas maksimāldevas (turpat, 1933. ).
6. Raksti par Latvijas dabā sastopamiem, tautā lietojamiem ārstniecības līdzekļiem: Par mūsu ārstniecības līdzekļu bagātību (L.Ā.Ž., 1934); Par Valmieras papardes ekstrakta iedarbību un izvērtēšanu  (turpat, 1935), Tautas medicīnas līdzekļi pret zobu sāpēm (turpat, 1936).
7. Rūpīgs, jaunu atziņu bagāts ir Renča, Adelheima, Amslera un Nikolajeva darbs par Latvijas florā sastopamā velna rutka (Cicuta virosa) iedarbību dzīvniekos, šeit sakopoti arī literātūrā publicētie saindēšanās gadījumi, arī Sokrāta noindēšana ar šī auga ekstraktu. Autoru plaši izvestie mēģinājumi trušos, jūras cūciņās, suņos parādīja šī auga indes specifisku iedarbību smadzenēs (Archiv f.Psychiatr. v. Nervenkrankh., 1934).
Renča pēdējais mūža posms, pēc repatriēšanās, vairs nebija laimīgs zinātniskam darbam. Izņemot Minhenes laiku, strādājot kopā ar Straubu, viņs ir atrauts no aktīva zinātniska darba. Lielāki eksperimentāli darbi vairs netika publicēti. Hitlera Vācijai bojā ejot, arī Rencis tika ierauts bezcerīgajā cīņā, viņš tiek iesaukts armijā. Viņa karošana gan bija īsa, jau pēc trīs mēnešiem viņš krīt krievu gūstā. Atlaists no gūsta, tikai pēc divu gadu meklēšanas viņš atrod savu ģimeni Lībekā. Rencis nomira Lībekā 1962.g. 28. augustā.
Blakus lielajiem sniegumiem zinātnē, ar Renča nāvi Latvija un latviešu tauta ir zaudējusi neviltotu draugu. Kaut arī vācu izcelsmes, Rencis nesavtīgi kalpoja Latvijas universitātei, jaunatnei, valstij. Renča vārds zinātnē un Latvijā būs vienmēr dzīvs.

Dzīvoja  Antonijas ielā 14 b. 

Avots:       “Latvijas medicīniskā personāla saraksts”, R. 1938.

                 "Latviešu ārstu apkārtraksts", 1963