Kopā ar Edvīnu aizvadītie dzīves gadi bērnībā, jaunībā un brieduma gados atsauc atmiņā daudz un dažādu notikumu un piedzīvojumu. Edvīna Kalniņa mūžs ir bijis bagāts panākumiem ģimenes un draugu vidū. Edvīnam bija stipra dzīvotgriba un pacietība, cīnoties ar slimību, taču tā viņu diemžēl tomēr pieveica. Edvīns aizgāja mūžībā pēc ilgas slimošanas slimnīcās Otavā un Toronto. Viņa ģimene - sieva Daina, māsa Inta un bērni Arnis, Zinta un Gustavs bija klāt, kad viņš slēdza acis uz mūžu. Edvīna mazbērniem Kianai, Ērikam, Tayahai un Aleksiai viņa ļoti pietrūks. Kristus dārzā sēro Edvīna māte Elvīra.
Edvīns Kalniņš dzimis 1939.gada 18. augustā Valmierā. Komunistiem tuvojoties, Edvīns atstāja Latviju 1944.gada augustā, savā piektajā dzimšanas dienā. Kopā ar māti, vecomāti un māsu viņš nokļuva Ziltes (Sylt) salā, Vācijā. Tēvs Pēteris palika Latvijā aizstāvēt dzimteni. Tēvu ievainoja un, uzdodamies par vācieti, viņš tika atlaists un atrada savu ģimeni Ziltes salā. Neilgi pēc tam visa ģimene nonāca Flensburgā, Antverpes bēgļu nometnē. Te Edvīns sāka skautu gaitas. Sākoties izceļošanai, 1949. gadā tēvs pieteicās braukt uz Kanādu un parakstīja līgumu, ka vienu gadu strādās dažādus darbus Ontario provinces ziemeļos. Sakrājis pietiekami daudz naudas, tēvs aicināja pie sevis visu ģimeni, kas 1950. gada janvārī iebrauca Kanādā un sākumā mitinājās lauku saimniecībā, kur nebija pat elektrības. Rudenī ģimene pārcēlās uz mazu Ziemeļontario pilsētiņu Pembroku, 1951. gada rudenī uz Toronto. Te Kalniņu ģimene aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskā dzīvē. Edvīns iestājās Rīgas (72.) skautu vienībā, mācījās latviešu sestdienas skolā, darbojās jaunatnes pulciņā "Lāpa", absolvēja TLTA (Toronto Latviešu tautas augstskolu) un 1959.gadā pievienojās Fraternitas Lataviensis saimei.
Edvīns Kalniņš 1970. gadā ar civilinženiera grādu beidza Toronto universitāti. Vairāk nekā 35 gadus, strādājot firmā Pitts Engineering Construction Limited un The Miller Group, Edvīns būvējis un projektējis tiltus, tuneļus un ceļus. levērojamākie projekti, kurus Edvīns vadījis vai pie kuriem strādājis, bija Gardnier Expressway, Welland Canal, Thorold Tunnel, Arnprior Power Station un lielceļš Jaunbrunsvikā no Fredriktonas līdz Monktonai. Pēdējos gadus Edvīns pārzināja firmas darbību Ziemeļontario - Dryden, New Liskeard un Arnprior.
Skautu gaitās Edvīns bijis kopnieks, skautu pulciņa vecākais un vienības priekšnieks Rīgas (72.) skautu vienībā. No 1973. līdz 1976. gadam viņš bija vadītāja vietnieks Jelgavas (5.) skautu vienībā, Niagarā; viņa 1985.gada 21. maijā doto vadītāju solījumu pieņēma vad. A. Budrēvics. Viņš bija Kanādas latviešu skautu jendas priekšnieks un skautu inspektors. Edvīns arī piedalījās vadītāju sagatavošanas kursos, būdams lektors.
1955. gadā Edvīns bija viens no latviešu skautiem, kas piedalījās astotā Pasaules skautu džamborejā Niagara-on-the-Lake. Skautu solījumu viņš deva 1952. gada 16. novembrī.
E. Kalniņš 1992. gada 11. decembrī apbalvots ar Baltās lilijas ordeni un 2001. gada 4. februārī ar Pelēkā vilka ordeni, kas ir augstākais apbalvojums Latviešu skautu kustībā.
Kanadas skautu organizācijā Edvīns bijis dažādos amatos, 2000. gada 4. janvāri apbalvots ar 15 gadu kalpošanas zīmi un 2006. gada 27. septembrī ar Medal of Merit (for especially good service to Scouting). 2003.gada 25. novembrī Ontario provinces valdības Edvīnam piešķīra Ontario Volunteer Service Award (In honour of your commitment to volunteerism). Edvīns aktīvi piedalījās Sv. Andreja un Sv. Jāņa ev. lut. latviešu draudzes darbā un dalījās ar savām būvmeistara zināšanām draudžu vasaras īpašumu uzturēšanā un celšanā.
Edvīnam patika nedēļas nogales kopā ar ģimeni pavadīt vasarnīcā Haliburtonā. Viņa sapnis pārcelties uz dzīvi Latvijā nepiepildījās, jo dzīves vakars pienāca negaidīts.

Pēdējā gaitā E. Kalniņu no Sv.Andreja baznīcas izvadīja prāv.emer. Dr. F. T. Kristbergs un māc. Ilze KuplēnaEvarte. Atvadu vārdus teica dēls Arnis.
Gara bija bērinieku auto rinda, kas policijas pavadībā devās uz York kapsētu. Kapos celiņš bija klāts skujām un no autoceļa malas līdz kapam novietotas baltas sveces. Žēl tikai, ka lielā vēja dēļ tās nevarēja aizdedzināt.
Takas sākumā no akmeņiem bija izlikta ceļa zīme "es aizgāju mājās". Šķirstu guldot zemes klēpī, gaisā tika palaista balta dūja, kas simbolizē mieru, mīlestību, cerību, draudzību un labvēlību, kā arī dzīvo garu, ejot no vienas pasaules otrā; uzvaru pāri nāvei. Pirmā baltā dūja bija simbols, ka Edvīna dvēsele no šīs pasaules pāriet uz citu pasauli. Pēc tam gaisā pacēlās pulks baltu dūju, reprezentējot ģimenes un draugu mīlestību, kas apņem Edvīna dvēseli, lai redzētu, ka tā ir ceļā uz mūža māju.
Bēru viesi bija aicināti uz Dainas un Edvīna mājām baudīt bēru mielastu un kavēties atmiņās.
Ģimene lūdza ziedu vietā Edvīna piemiņai ziedot stipendijai, ko pārzinās V. Vītolu fonds Rīgā.
Stipendiju piešķirs skautam, kas ģimenes materiālo apstākļu dēļ nevarētu studēt augstskolā. Čeks izrakstāms LRDF (Latvian Relief and Development Fund).

Avots: Laiks, 27.01.2007