Apbalvots par 1919. gada 4.aprīļa cīņām pie Skangaļiem.

2. Cēsu bataljona kareivis. Lāčplēša Kara Ordenis piešķirts 1921. gadā

Dzimis Rīgā. Dzīvojis Burtnieku pag., izglītojies Valmieras reālskolā, to beidzis 1918. g. maijā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. 18. nov., ieskaitīts Cēsu rotā. Cīnījies pret lieliniekiem jau Vidzemē, pēc tam Kalpaka bataljona rindās cauri Kurzemei un Zemgalei atpakaļ līdz Rīgai. 1919. g. maijā paaugstināts par leitnantu. 

1919. g. 4. apr. Zemgalē Āboliņš kopā ar 2 kareivjiem nosūtīts izlūkos pa Skangaļu ceļu, neskatoties uz sevišķi grūtiem apstākļiem un draudošām briesmām, teicami veica uzdevumu, ievāktās ziņas nodeva priekšniecībai, kā rezultātā rota varēja pārgrupēties saskaņā ar norādījumu. 

1919. g. iedalīts 2. Ventspils kājn. pulkā sakaru virsnieka amatā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem Latgalē. 

Atvaļināts 1921. g. 1. sept. Studējis LU Inženierzinātņu fakultātē. Strādājis Zemkopības ministrijā par kultūrtehnikas daļas vadītāju, piedalījies Aiviekstes upes regulēšanas darbos.

Līdztekus darbam ministrijā 1937.-1944. g. skolotājs Rīgas Valsts tehnikumā.

1944. g. devies uz Vāciju. Dzīvojis Šlēsvigas-Holšteinas zemes Neištates bēgļu nometnē, darbojies bēgļu skolu organizēšanā, skolotājs līdz 1953. gadam. Minsteres latviešu ģimnāzijas inspektors.

1954. g. ievēlēts par Latv. Centrālās komitejas locekli, Izglītības nozares vadītājs līdz mūža beigām.

Miris 1961. g. 3. jūn. Bādoinhauzenē Vācijā.